Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) direktore, bijusī labklājības ministre un Saeimas deputāte, Biznesa augstskolas "Turība" absolvente Ilona Jurševska stāsta par SIVA darbu, personu ar invaliditāti iekļaušanos sabiedrībā un vērtē, cik toleranta un atvērta šādos gadījumos ir Latvijas sabiedrība un darba devēji.

Sabiedrības veselības stāvoklis pasliktinās

Valsts likumdošanā ir noteiktas vairākas cilvēku grupas, kurām sociālās rehabilitācijas pakalpojums tiek apmaksāts no valsts budžeta, un tās ir personas ar prognozējamu invaliditāti, personas ar funkcionāliem traucējumiem darbspējīgā vecumā, politiski represētās personas, Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieki, Nacionālo bruņoto spēku karavīri, kuri ir atgriezušies no starptautiskajām misijām, kā arī strādājošie pensionāri.

Šobrīd valsts ir definējusi vairākas cilvēku grupas, kuriem šāds pakalpojums tiek apmaksāts no valsts budžeta. Taču, manuprāt, šāds rehabilitācijas pakalpojums, kura laikā cilvēks saņem individuālo rehabilitācijas programmu, kuras izstrādē un īstenošanā piedalās dažādu specializāciju profesionāļi - gan ārsti, gan sociālie darbinieki, gan psihologi, gan ergoterapeiti u.c., būtu nepieciešama lielākajai daļai strādājošo. Kāds tam visam ir mērķis? Mērķis ir nostiprināt šo cilvēku veselības stāvokli un vienlaikus arī darbspējas, lai viņi varētu palikt vai atgriezties darba tirgū. Ja pēc izietā rehabilitācijas kursa cilvēka funkcionālais stāvoklis ir uzlabojies, ir sasniegts tas mērķis, ko paredz mūsu aģentūras misija - sniegt iespēju klientiem uzlabot dzīves kvalitāti, veicinot funkcionēšanas spēju uzlabošanos neatkarīgas dzīves nodrošināšanai.

Statistika rāda, ka sabiedrības veselības stāvoklis kopumā pasliktinās, jo īpaši, runājot par kustību un balsta sistēmas traucējumiem. Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, strauji izplatās saslimstība ar muskuļu un skeleta sistēmas slimībām, kas, savukārt, rada īslaicīgu darbnespēju. Pats bēdīgākais ir tas, ka veselība pasliktinās arī gados jauniem cilvēkiem, un pirmreizējo invaliditāti saņēmušo cilvēku skaits vecumā no 18 līdz 59 gadiem 2013. gadā pieaudzis par 15%, salīdzinot ar 2012. gadu (avots: medicine.lv) Zināmā mērā arī tāpēc strauji pieaug to cilvēku skaits, kuri gaida rindā uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem. Ja 2012. gadā uz šo pakalpojumu pretendēja aptuveni pieci tūkstoši cilvēku, tad šogad sociālās rehabilitācijas pakalpojumu gaida vairāk kā deviņi tūkstoši cilvēku. Lai šo pakalpojumu saņemtu, vidēji jāgaida divus gadus. Un mēs cenšamies darīt visu iespējami neiespējamo, lai maksimāli samazinātu rindā gaidīšanas ilgumu.

Rehabilitācijas pakalpojumus vajadzētu gandrīz visiem strādājošajiem

Valstij nepietiek naudas, lai palīdzētu visiem, nemaz nerunājot par to, lai palīdzētu savlaicīgi! Bet šādus rehabilitācijas pakalpojumus vajadzētu gandrīz visiem, kuri atrodas darba tirgū. Strādājošie mūsdienās ir noskrējušies, pacieš ārkārtīgi lielu slodzi. Problēmas ir arī tiem, kuri ikdienā strādā pie rakstāmgalda. Ja tiktu veikts pētījums, manuprāt, atklātos, ka vismaz 90% no cilvēkiem ar sēdošu darbu, ir problēmas ar muguru, sprandu vai plecu daļu, un ir nepieciešama rehabilitācija.

Zūd motivācija mācīties un strādāt

Personas, kurām tiek nodrošināta valsts apmaksāta sociālā rehabilitācija, gaida rindā, lai saņemtu pakalpojumu un uzlabotu veselību, un lai pēc tam sekmīgi atgrieztos darba tirgū. Bet, ja runājam par tiem cilvēkiem, kuriem dzīves laikā iegūtas vai iedzimtas invaliditātes rezultātā nepieciešams apgūt piemērotu profesiju vai mainīt esošo, pie mums nemaz tā nesteidzas. Attiecībā uz profesionālo rehabilitāciju jeb izglītību, ko arī piedāvājam mēs - Jūrmalas profesionālajā vidusskolā un SIVA Koledžā, situācija ir diametrāli pretēja. Katru gadu savu iespēju robežās rīkojam dažādas akcijas un informatīvās kampaņas, lai stāstītu par šādu iespēju. Ir darbinieki, kuri reģionos tiekas ar sociālajiem dienestiem, nevalstiskajām organizācijām, arī pašiem cilvēkiem, bet, diemžēl, motivācija nākt un mācīties ar katru gadu mazinās. Pat arī mūsu gadījumā, kad valsts apmaksā ne tikai izglītības programmas apguvi, bet arī uzturēšanos dienesta viesnīcā pašā jūras krastā, medicīnisko un sociālo atbalstu, ēdināšanu, kā arī iespēju iegūt autovadītāja apliecību.

Kāpēc nav motivācijas? Mūsu audzēkņi un studenti ir personas ar invaliditāti - nedaudz vairāk kā puse ir ar 3. grupas invaliditāti, pārējie - ar 2. grupas un nedaudz arī 1.grupas invaliditāti . Par nožēlu jāsaka, ka liela daļa nevēlas mācīties, jo darba tirgū ne vienmēr viņiem atradīsies vieta. Bez tam valsts izstrādātā pabalstu sistēma daudzos gadījumos nemotivē atgriezties darba tirgū. Nereti cilvēki izrēķina, ka, piemēram, iegūstot 2. grupas invaliditāti, viņiem finansiāli izdevīgāk ir nestrādāt un saņemt pabalstus, nekā strādāt. Joprojām ir liela sabiedrības daļa, kuriem ir ačgārna domāšana - viņi apzināti necenšas uzlabot savu veselību, necenšas izmantot valsts piedāvātos pakalpojumus, lai nebūtu jāmācās, nebūtu jāstrādā. Diemžēl šāda situācija pastāv! Problēma ir zināma, tāpēc arī ministrijas līmenī ir uzsākta tās risināšana, piemēram, šobrīd Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija darbojas daudz stingrāk - notiek invaliditātes ekspertīzes sistēmas maiņa, jo tāda invaliditātes grupu piešķiršana, kurām līdzi nāk arī naudas pabalsts, nekur citur, vismaz Eiropā, vairs neeksistē. Tas ir padomju laika atavisms!

Lielākajā daļā valstu ir pavisam cita filozofija - ja cilvēks ir ieguvis traumu vai invaliditāti, kas rezultējas ar darbspējas zudumu, tiek noteikts, cik liels (procentuāli) ir šis darbspējas zudums. Ja darbspējas zudums ir, piemēram, 85%, bez šaubām pienākas valsts apmaksāts sociālais nodrošinājums. Valsts kompensē cilvēka zudušās darba spējas. Bet, ja šis zudums ir, piemēram, 40%, tad joprojām paliek 60% spēja strādāt, un tas nedod tiesības eksistēt uz pārējo nodokļu maksātāju rēķina. Normālā prakse Eiropā ir tāda - valsts ir gatava apmaksāt profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, lai persona varētu atgriezties darbā tirgū, pelnīt, lai nodrošinātu sevi, un maksātu nodokļus, kurus varētu novirzīt citiem mērķiem.

Darba tirgū personas ar invaliditāti nav gaidītas

To, cik veiksmīgi notikusi sociālā rehabilitācija, parāda vairāki rādītāji. Pirmkārt, klientu vērtējums - aptaujas rāda, ka 97% klientu, kuri ir izgājuši rehabilitāciju mūsu centrā, ir apmierināti un viņu veselības stāvoklis ir uzlabojies vai nostiprinājies. Kas attiecas uz izglītības sektoru, pakalpojuma kvalitāti atspoguļo to studējošo skaits, kuri pēc apmācībām iekārtojas darbā. Arī šajā sektorā ir vērojami labi rezultāti - pēc koledžas absolvēšanas aptuveni 50% mūsu studentu iekļaujas darba tirgū, kas, manuprāt, ir ļoti labi. Turpretī pēc vidusskolas šis darbiekārtojums nav tik optimistisks - vien 25 - 30% absolventu.

Jāsaka gan, ka šeit sākas nākamā problēma - mēs sagatavojam darba ņēmējus, bet darba tirgus joprojām nav draudzīgs personām ar invaliditāti. Sevišķi, ja invaliditāte ir vizuāli pamanāma un cilvēks ir ar kustību traucējumiem. Ne visas darbavietas ir pieejamas, ne visur var piekļūt un strādāt cilvēks ratiņkrēslā. Darba devēji, savukārt, dažkārt saskaras ar to, ka , pieņemot darbā personu, kurai diagnoze ir šifrēta ar medicīniskajiem kodiem, un par kurām darba intervijā nekas neliecina, viņš nevar zināt, ko ir pieņēmis darbā. Problēmas sākas pēc tam, kad cilvēkam notiek slimības saasinājums un viņš paliek neadekvāts, tādējādi apdraudot citus un nespējot veikt darba pienākumus. Personu, kurai ir piešķirta invaliditātes grupa, Darba likums aizsargā nopietnāk, nekā jebkuru citu darba ņēmēju. Lai arī nav dzirdēts par klajiem un skaļiem gadījumiem, kad persona darba tirgū tiek diskriminēta invaliditātes dēļ, taču realitātē mēs nevaram ignorēt faktu, ka notiek konkursi uz vakantajiem amatiem, kuri nereti balstās uz dažādiem, tai skaitā, subjektīviem kritērijiem. Un gadījumos, kad darba devējam ir jāizvēlas, viņš jau pirms pieņemšanas darbā vairākas reizes padomās, vai ir nepieciešami dažādi iespējamie sarežģījumi, kas varētu rasties, ja nepieciešamības gadījumā cilvēks ar invaliditāti būtu jāatbrīvo no darba.

Turklāt arī brīvu darba vietu nav tik daudz, lai mūsu audzēkņi un studenti bez problēmām varētu atrast darbu. Jo īpaši ārpus ekonomiski attīstītākiem centriem. Visu ietekmē ekonomiskā situācija kopumā, kā arī tas, cik daudz valsts ir izdarījusi, lai uzņēmējs būtu motivēts pieņemt darbā cilvēku ar invaliditāti - vai uzņēmējs par to saņems nodokļu atlaides, cik lielas tās būs u.tml. Piemēram, Vācijā ir noteiktas kvotas - ja uzņēmumā ir noteikts skaits darbinieku, tajā jāstrādā arī noteiktam skaitam personām ar invaliditāti. Latvijā šis mājas darbs nav izpildīts! Viss ir atkarīgs no pašu uzņēmēju sociālās atbildības. Un šī situācija ietekmē arī mūsu klientus. Zinot situāciju darba tirgū, viņiem zūd motivācija mācīties un darboties. Rīgā un lielākajās pilsētās situācija vēl nav tik dramatiska, bet reģionos, kur arī cilvēki bez invaliditātes nevar atrast darbu, situācija ir tāda, kāda ir.

Vides pieejamība - vairāk uz papīra nekā realitātē

Ja pieskaramies vides pieejamībai, jāsaka - ir prieks, ka ir īstenojies projekts un ir izveidota aplikācija, kurā var apskatīt vietas, kas ir patiešām pielāgotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Šo projektu realizēja biedrība "Apeirons" un "Babyroom". Tās laikā tika pārbaudīti vairāki tūkstoši vides objektu visā Latvijā, lai pieejamākos no tiem vēlāk apkopotu mobilajā aplikācijā "Mapeirons".

Uz papīra, protams, visām sabiedriskajām un valsts iestādēm jābūt pielāgotām. Kopš pirmā ES struktūrfonda īstenotā būvniecības projekta, ir paredzēts, ka pārbūvējot vai būvējot ēkas no jauna, ir jānodrošina vides pieejamība - uzbrauktuves, lifti un viss pārējais nepieciešamais, lai cilvēks varētu iekļūt ēkā un saņemt nepieciešamo pakalpojumu. Bet realitātē ne visur šādas uzbrauktuves ir izbūvētas, turklāt, ja ir, tad ne vienmēr tās ir atbilstošas. Bieži vien ir nepiemērots platums vai pārāk liels slīpums, un ratiņkrēslā nav iespējams iekļūt ēkā. Uz papīra situācija ir daudz labāka kā realitātē, taču, par laimi, ar katru gadu šis jautājums tiek kontrolēts aizvien stingrāk, turklāt, Latvijā darbojas arī spēcīgas invalīdu organizācijas, piemēram, manis jau pieminētais "Apeirons", Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija "SUSTENTO" u.c.

Situācija pakāpeniski uzlabojas. Protams, jāņem vērā, ka naudas ir tik, cik ir, un ēku pārbūves ir ļoti dārgas. Braucot pa Latviju un vērojot republikas nozīmes pilsētas vai novadu centrus, var redzēt, ka Eiropas finansējums ir nesis uzlabojumus, un publiskās ēkas ir pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Vairāk vai mazāk, ar Eiropas Savienības struktūrfondu palīdzību, tas ir atrisināts.

Sabiedrība Latvijā ir pietiekami toleranta un atvērta

Vienmēr var būt labāk, bet mēs virzāmies uz to, lai būtu atvērti ikvienam mūsu sabiedrības loceklim. Arī valsts politikas ietvaros aizvien vairāk tiek runāts par dažādiem integrācijas aspektiem.

Pētījumi gan liecina, ka mūsu kaimiņi - lietuvieši un igauņi - ir tolerantāki, ar augstāku empātijas un iejūtības līmeni kā latvieši, bet esmu pārliecināta, ka mēs ejam pareizajā virzienā un kļūstam aizvien atvērtāki. Katram cilvēkam ir savs individuālais viedoklis, bet sabiedrības kopējo noskaņojumu veido informatīvā telpa. Protams, mums vēl daudz jāmācās no vecās Eiropas valstīm, kur šī integrācija notiek pavisam citā līmenī! Mēs joprojām baidāmies un norobežojamies no tā, ko mēs nezinām, bet cilvēki ar invaliditāti, tāpat kā ikviens cits, ir mūsu sabiedrības daļa, un novēlu mums visiem to ieraudzīt, saprast un pieņemt!