“Joprojām pacientu vidū ir daudz mītu, piemēram, saistībā ar nepieciešamo medikamentu lietošanu, taču vērojamas arī daudzas pozitīvas tendences,” norāda profesore Ieva Ziediņa, vērtējot nesen veikto pētījumu Rīgas Stradiņa Universitātē.

Šogad četrus mēnešus Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) noritēja pētījums par pacientu ar hroniskas sirds mazspējas un/vai hroniskas nieru slimības, un/vai 2. tipa cukura diabētu pieredzi veselības aprūpē. Pētījuma laikā sabiedrības veselības un sociālās antropoloģijas pētnieces padziļinātās, daļēji strukturētās intervijās gan klātienē, gan attālināti tikās ar 20 respondentiem vecumā no 53 līdz 90 gadiem no Rīgas, Pierīgas, Zemgales un Kurzemes. Par pētījumā uzzināto saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedras asociēto profesori, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas nefroloģi Ievu Ziediņu, kuras vadībā noritēja minētā izpēte.

Kāds bija pētījuma mērķis?

Mūsdienu medicīna arvien vairāk pievēršas pacienta labsajūtai, tam, kas ir svarīgi pacientam, nevis tam, kas ir svarīgi ārstam, tāpēc gribējām zināt, kāda ir situācija pacientu skatījumā: kā viņi uzzina diagnozi, kā sekmējas ārstēšana, kāda ir speciālistu pieejamība un tamlīdzīgi. Ņemot vērā uzstādījumu – uz pacientu vērsta medicīna –, ir skaidrs, ka svarīgākās ir pacienta sajūtas, nevis ārsta izvirzītie mērķi. Piemēram, varbūt man kā ārstei ir svarīgi sasniegt noteiktu hemoglobīna rādījumu pacientam, bet viņam šis cipars nav svarīgs. Viņam būtiskākas ir viņa sajūtas – ir vai nav aizdusa, vai spēj veikt ikdienas aktivitātes u.tml.

Vai pētījuma rezultāti liecina par ļoti lielām atšķirībām starp cilvēka gaidām, vēlmēm un ārsta redzējumu?

Ņemot vērā, ka pētījumā piedalījās gados vecāki cilvēki un daudzi no viņiem kopš padomju laikiem ir pieraduši, ka ārsts ir atbildīgs par ārstēšanas rezultātu un pacients tikai dara to, ko liek, tagad šiem cilvēkiem ir mazliet grūtāk pieņemt jauno modeli. Tagad svarīga ir sadarbība – pacients pats ir atbildīgs par rezultātu. Varam izrakstīt zāles, bet pacienta vietā iedzert tās nevaram.

Ko rāda pētījums – vai pacientu līdzestība ir laba?

Gandrīz visi pētījumā iekļautie pacienti ir, ja tā var teikt, ar stāžu – viņi ar savām diagnozēm sadzīvo jau kādu laiku, un katram ir vismaz divas vai vairākas saslimšanas. Parasti šie pacienti ir līdzestīgi, jā. Tāpat novērojams, ka gados vecāki cilvēki ir atsaucīgāki, paklausīgāki, jo viņi saprot, ka prognozējamais mūža ilgums ir īsāks. Viņi vairāk ieklausās, uzklausa, arī paši jautā.

Gribu atzīmēt, ka pētījumā izskan pacientu teiktais par ārstu attieksmi: privātajās ārstniecības iestādēs tā esot labāka, speciālisti esot pretimnākošāki. Kā ārste varu teikt, ka nešķiroju, vai pacients pie manis ir ieradies valsts apmaksātā vizītē vai par savu naudu. Ir neiespējami šādi šķirot pacientus un visu laiku paturēt prātā, kā pret kuru jāizturas. Visi mani pacienti saņem vienlīdzīgu attieksmi, un man rūp nevis tas, par kādu naudu viņi ir ieradušies, bet kas katram no viņiem ir nepieciešams, lai es spētu palīdzēt.

Vienlaikus mani arī pārsteidza vēl kāds fakts, kas atklājās pētījumā: no vienas puses, cilvēki saka, ka grib visu saņemt par valsts naudu, bet tajā pašā laikā ir pacienti, kuri ir gatavi maksāt par vizīti vairāk nekā 100 eiro, lai saņemtu palīdzību. Jāteic, mūsu valstī šobrīd maksas vizītes ir lētākas.

Vai nav tā, ka joprojām valda daudzi mīti, kas pacientu vidū ir iesakņojušies no vecajiem laikiem?

Jā, tā ir. Pētījums parāda, kā pacienti ir vai nav mainījušies līdzi laikam. Daudzi pacienti gan neseko līdzi aktualitātēm, neinteresējas un arī apšauba ārstu teikto, bet ir pacienti, kuri lasa pieejamo informāciju, pēta, izzina. Viena iezīme gan joprojām ir nemainīga: pacientiem ir šaubas par noteikto diagnozi. Piemēram, ja saka, ka viņam ir hipertensija, cilvēks to apšauba, sakot – nē, nē, tas man tikai šodien, esmu stresā, skrēju... Kad uzstāju, ka asinsspiediens ir paaugstināts un jādzer zāles, pacients tik un tā cenšas apšaubīt un noliegt šo diagnozi. Tāpat, atbildot uz jautājumu, kāpēc cilvēks apmeklējis ārstus agrāk, joprojām gana bieži dzirdams arguments – mans tēvs bija izturīgs, pie ārstiem negāja... Taču gribu uzsvērt, ka mūsdienu medicīna ļoti pievēršas prevencijai. Negaidām, līdz radīsies klasiski izteikti slimības simptomi, lai sāktu ārstēšanu. Tagad sākam to darīt jau tad, kad slimība ir tikko diagnosticēta, pirmās pazīmes redzamas izmeklējumos, analīzēs. Jo tad varam sasniegt daudz, daudz labākus rezultātus, nekā tad, ja gaidīsim, kamēr būs pilna simptomu buķete. Taču pacienti mēdz jautāt – kāpēc man jādzer zāles, ja vēl nav visu simptomu? Bet tieši agrīna diagnostika ļauj novērst slimības izpausmes un attiecīgi tās attīstību, saglabājot vai uzlabojot cilvēka dzīves kvalitāti un, visticamāk, arī paildzinot mūžu.

Kāds būtu minimums, kas jāveic, lai laikus atklātu hronisku nieru mazspēju?

Tagad ar Veselības ministriju izstrādājam hroniskas nieru slimības skrīninga plānu, kur diskutējam par minimāli nepieciešamajiem izmeklējumiem, lai varētu diagnosticēt šo saslimšanu, pirms ir radušies izteikti simptomi.

Asins analīzēs ir jāpārbauda seruma kreatinīns, un no šīs analīzes aprēķina glomerulārās filtrācijas ātrumu, kas ir galvenais mērījums, ko izmanto, lai izvērtētu nieru darbību un noteiktu, cik labi nieres filtrē atkritumus no asinsrites. Tad vēl ir urīna un mikroalbuminūrijas analīzes. Tās visas būtu jāveic reizi gadā. Diemžēl šīs analīzes nav iekļautas obligātās veselības pārbaudes pakotnē, taču valstij būtu izdevīgi, ja iekļautu vairākas bioķīmijas analīzes, – cukura, aknu, nieru rādījumus. Jo asins paraugs jāņem tāpat! Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā joprojām daļai pacientu konstatējam nieru slimību beigu stadijā, lai gan tā varēja nenotikt. Turklāt kreatinīna analīze maksā tikai 40 centus, un visi jau nekad neaiziet uz veselības pārbaudi, tāpēc valstij noteikti atmaksātos ieviest šo analīzi obligātajā veselības pārbaudes pakotnē no 30 vai 40 gadu vecuma.

Vai arī nieru slimības kļūst jaunākas?

Jā, bet tas ir saistībā ar to, ka cukura diabētu diagnosticējam arvien jaunākiem cilvēkiem, tāpat kā hipertensiju, kuras pamatā ir aptaukošanās problēma. Visas šīs trīs slimības ir savstarpēji saistītas. Pēdējie Veselības ministrijas prezentētie dati rāda, ka Latvijā 59% cilvēku ir aptaukošanās. Tas ir ļoti daudz!

Pētījumā cilvēki norāda, ka pirms gadiem desmit un vairāk neesot bijušas problēmas ar speciālistu un izmeklējumu pieejamību, turpretī tagad šī joma esot bēdīgā stāvoklī.

Publiski pieejamie dati veselības statistikas datubāzē atspoguļo ārstu speciālistu pieejamību Latvijā. Skatot pētījuma rezultātus, īpaši pievērsu tam uzmanību, un tur ir redzams, ka, piemēram, 2014. gadā bija 0,7 kardiologi uz 10 000 pacientu, bet 2024. gadā – viens speciālists uz tikpat lielu iedzīvotāju populāciju. Endokrinologi – 0,3, tagad ir 0,4 uz 10 000 pacientu, bet nefrologi bija 0,1, tagad ir 0,2 –nefrologu skaits uz to pašu pacientu skaitu ir dubultojies. Taču tā kā sabiedrība noveco, pacientu, kuriem ir nepieciešamas konsultācijas, daudzums pieaug straujāk nekā speciālistu skaits, tāpēc šāda problēma pastāv. Tomēr jāatzīmē, ka desmit gados praktizējošo speciālistu kļuvis vairāk.

Vēl bija minētas atšķirības speciālistu pieejamībā reģionos un galvaspilsētā – ārpus Rīgas pie ārsta tikt ir grūti vai pat neiespējami, jo konkrētajā vietā šādu speciālistu nav.

Nedomāju, ka visiem speciālistiem vajadzētu būt katrā mazākajā Latvijas pilsētā. Manuprāt, speciālistiem jābūt pieejamiem lielākajās pilsētās – Valmierā, Rīgā, Daugavpilī, Liepājā... Jo ārstu speciālistu jau nevajag tūlīt un tagad, tā nav akūta problēma, tāpēc ir normāli ieplānot vizīti un apmeklēt ārstu speciālistu. Ko darītu mazā pilsētiņā, kur ir maz pacientu? Tā ir ierasta prakse, ko citās valstīs uzskata par normālu: pacienti ceļo pie speciālistiem. Piemēram, arī mēs nieru biopsijas sūtām uz Lietuvu. Tas nesagādā grūtības, tur ir pieredzējuši speciālisti, pie kuriem nonāk šie biopsiju paraugi, un tāpēc viņi var ne tikai uzturēt, bet arī pilnveidot savas zināšanas. Speciālistam ir jāapkalpo noteikts pacientu skaits, lai uzturētu un uzlabotu savas prasmes. Ir valstis, kur pacienti uz vizīti pie nepieciešamā speciālista brauc pat četras, piecas stundas. Tie, kuri vēlas, arī atrod savu speciālistu.

Tāpat pētījumā bija sūdzība, ka nevar sazvanīt reģistratūru, bet mūsdienās tā vairs nav vienīgā iespēja, kā veikt pierakstu. Viena no pacientēm atzina, ka meita palīdz viņai izdarīt to internetā, un tas ir normāli, ja jaunie palīdz saviem gados vecākajiem ģimenes locekļiem tikt galā ar mūsdienu tehnoloģijām un citām lietām. Ne velti tagad arī daudziem pacientiem līdzi uz vizīti nāk radinieks, piemēram, sievai vīrs, senioram meita vai dēls utt. Man tas patīk, jo pacients pats var būt uztraucies, ne visu pajautā, ne visu uzreiz var uztvert, bet viņam ir atbalsts. Tā ir laba tendence.

Vēl tiek norādīts, ka ģimenes ārstu novēlotas rīcības dēļ slimība tiek atklāta jau ielaistā stadijā. Jūsu skatījumā – vai tā ir problēma?

Ja runājam par nieru slimībām, liela daļa to pieder reto slimību grupai, un ir normāli, ka ģimenes ārsts uzreiz neatpazīst šādas diagnozes. Es, piemēram, neatpazītu retu plaušu slimību. Taču pozitīvais, par ko arī liecina pētījuma secinājumi, ir tas, ka ģimenes ārsti un laboratoriskie izmeklējumi ir kļuvuši daudz pieejamāki. Tā ir laba tendence.

Un kā ir ar terapijas pieejamību?

Tas ir tāpat kā onkoloģijā – vienmēr varētu gribēt labāk. Ja salīdzinām ar situāciju pirms diviem gadiem, ir daudz labāk. Daudzas zāles, kas ir paredzētas sirds mazspējas, cukura diabēta, hroniskas nieru slimības pacientiem, no jaunā gada ir iekļautas valsts kompensējamo medikamentu sarakstā. Zāļu pieejamība ir laba, taču ar ierobežojumiem – ir noteikti kritēriji, kuriem pacientiem pienākas šī kompensācija. Protams, vienmēr var gribēt, lai šie kritēriji ir plašāki, taču – kur ir tas samērīgums?

Kādas, pēc jūsu domām, ir pacientu biežāk pieļautās kļūdas?

Man kā ārstei gribētos, lai viņi uzticas ar pirmo reizi, taču saprotu, ka uzticība jāiegūst. Bet nav tā, ka speciālists darītu ļaunu, un arī zāles neizrakstām tikai tāpēc, lai mums būtu labums no tā. Ļoti gribētos, lai pacients klausītu un tiešām lietotu zāles katru dienu neatkarīgi no tā, vai asinsspiediens ir augstāks vai zemāks. Joprojām daudzi nedzer zāles, ja izmēra spiedienu un tas ir labs. Tāds tas ir, pateicoties medikamentam, jo lielākā daļa zāļu ir lēnas darbības, efektīvas 24 stundas. Tās nav paredzētas “ugunsgrēka” dzēšanai, medikaments nedos rezultātu pēc divām stundām. Gan asinsspiedienam, gan cukuram, gan holesterīna zāles jādzer katru dienu neatkarīgi no tā, ko rāda mērījumi. Tie ir labi, pateicoties lietotajiem medikamentiem un tam, ka tas tiek darīts tā, kā ārsts ir norādījis.

Minētās diagnozes ir hroniskas, un diemžēl joprojām pastāv mīts, ka tad, ja zāles lietos visu atlikušo mūžu, sabojās kuņģi. Tā nav. Zarnu traktā ir dažāds skābes līmenis jeb pH. Mūsdienās tabletēm ir īpaši apvalciņi, kas ir veidoti tā, lai izšķīstu noteiktā vietā, noteiktā pH ietekmē, – tievā zarna ir gara, tāpēc medikaments izšķīdīs tajā vietā, kur varēs iegūt maksimālo efektu. Tā ir aprēķināts. Tāpēc, ja zāles lietojam nepareizi, tās var būt neefektīvas u. tml. Ja ir norādīts, ka medikaments jālieto tukšā dūšā, tā arī jādara, citādi nevarēs panākt pilnīgu zāļu iedarbību.

Vai pētījumā iezīmējas speciālistu kļūdas?

Man liekas, ka visi speciālisti, kas man ir apkārt, daudz lasa, apmeklē kongresus, kur uzzina jaunāko pētījumu slēdzienus. Piemēram, mūsu pētījumā apskatītajām diagnozēm ir jālieto vairāki medikamenti, un tad ir jautājums – cik ātri tos visus ieviest pacienta ikdienā. Pēdējā kongresā tika prezentēti jaunākie zinātniskie pētījumi, kas liecina, ka labākus rezultātus var iegūt un mirstību mazināt, ja visus četrus medikamentus ievieš uzreiz. Pacientam varbūt liekas traki, bet tāda terapija ir visefektīvākā. Lielākajai daļai Latvijas pacientu vajag tieši šādu pieeju. Šos datus prezentēju arī ģimenes ārstiem. Izglītojamies un cenšamies sniegt saviem pacientiem pašu labāko, jaunāko, kas ir pieejams pasaulē.

* Pētījums “Pacientu ar hroniskas sirds mazspējas un/vai hroniskas nieru slimības, un/vai 2. tipa diabēta diagnozi pieredze veselības aprūpē”. Pētījuma vadītāja: Rīgas Stradiņa Universitātes Iekšķīgo slimību katedras asociētā profesore, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas nefroloģe Ieva Ziediņa. Pētnieces: MPA, MAnth doktorante Inguna Potetinova; Mg. Sc. comp., Mg. sc. sal. doktorante Katrīne Kūkoja.