Sieviešu veselība darbā
Foto: Foto: Pexels.com
Pētot darba vides riska faktorus un to ietekmi uz veselību, ne vienmēr tiek ņemta vērā dzimumu atšķirība. Daudzas sieviešu veselības problēmas darbā nav pietiekami apzinātas un pētītas. 21. gadsimtā pasaulē ir šādas galvenās demogrāfiskās iezīmes: palielinās nodarbināto vidējais vecums, pieaug cilvēku skaits, kuri vēlas strādāt, tāpat pieaug sieviešu skaits, kuras vēlas strādāt, palielinās cilvēku pārvietošanās, pieaug nodarbināto izglītības līmenis. Pārmaiņas pasaules demogrāfiskajā situācijā izvirza arodveselības speciālistiem jaunus jautājumus un uzdevumus. Lai tos risinātu, ir nepieciešams arī apzināties dažādas dzimumu īpatnības.
Raksta mērķis – likt pārdomāt par sieviešu veselības stāvokļa īpatnībām un to saistību ar darba vides riska faktoriem. Šie jautājumi ir jāsaprot ne tikai nodarbinātajiem, bet arī darba devējiem.
Nodarbināto sieviešu skaits pasaulē ar katru gadu palielinās. Ņemot vērā to, ka sievietes parasti strādā ne tikai ražošanā, bet arī mājsaimniecībā, ir aprēķināts, ka sievietes kopējā sabiedrības darbā iegulda 2/3 [9].
Kaitīgie darba vides riska faktori
Kaitīgiem darba vides riska faktoriem ir pakļauti abu dzimumu pārstāvji.
Darba vides vai darba procesa faktorus, kas nelabvēlīgi ietekmē nodarbināto organismu un ilgstošas, intensīvas iedarbības rezultātā izraisa slimības, sauc par kaitīgajiem darba vides riska faktoriem jeb kaitīgajiem arodfaktoriem.
Kaitīgie arodfaktori parasti ir saistīti ar:
• ražošanas procesu, tā tehnoloģiju un iekārtām (ražošanas putekļi, toksiskās ķīmiskās un radioaktīvās vielas, jonizējošais starojums, troksnis, vibrācija, paaugstināts vai pazemināts atmosfēras spiediens, paaugstināta vai pazemināta temperatūra, elektromagnētiskais starojums u.c.);
• ražošanas procesu, tā tehnoloģiju un iekārtām (ražošanas putekļi, toksiskās ķīmiskās un radioaktīvās vielas, jonizējošais starojums, troksnis, vibrācija, paaugstināts vai pazemināts atmosfēras spiediens, paaugstināta vai pazemināta temperatūra, elektromagnētiskais starojums u.c.);
• darba procesu, tā organizāciju, ilgumu un sasprindzinājumu (nervu sistēmas, redzes, dzirdes, balss saišu, atsevišķu muskuļu grupu), ilgstošu ķermeņa piespiedu stāvokli u.c.);
• pārslodzēm (kopējās fiziskās un garīgās pārslodzes vai atsevišķu orgānu un sistēmu pārslodzes) [10, 11].
Mūsdienās daudzu profesiju pārstāvjiem ir raksturīga liela darba slodze. Darba procesā mēdz būt vai nu atsevišķu orgānu un sistēmu pārmērīgs sasprindzinājums, vai arī visa organisma pārslodze, kas var būt gan fiziska (lielu smagumu celšana un pārvietošana, atkārtotas kustības, piespiedu darba poza, vibrācija u.c.), gan garīga (stress, saspringts darba grafiks un laika trūkums, nedrošība darbā u.c.).
Pārslodze darbā var būt riska faktors nervu, elpošanas, asinsrites, endokrīnās un gremošanas sistēmas slimību attīstībai; var samazināt imūnsistēmas aktivitāti, tādējādi palielinot saslimstību ar saaukstēšanās izraisītajām infekcijas slimībām; var izraisīt dažādu arodslimību attīstību [7, 8, 9].
Pēc PVO Ekspertu komisijas 1985. gada definīcijas, ar darbu var būt saistītas šādas slimību grupas:
1) klasiskās arodslimības; tās ir atsevišķām darbinieku kategorijām raksturīgas slimības, kuru vienīgais vai galvenais cēlonis ir darba vietas fizikālie, ķīmiskie, bioloģiskie, psiholoģiskie un citi faktori;
2) slimības, ko ģimenes locekļiem vai kaimiņiem izraisījuši mājās strādājošo kaitīgie darba vides faktori;
3) ar darbu saistītās slimības; tās ir gan slimības ar daudzfaktoru etioloģiju, kuru izcelsmē nozīme ir arī nelabvēlīgiem darba apstākļiem, gan dažādas slimības, ja to gaitu paasina vai paātrina kaitīgi darba apstākļi, piemēram, endēmijas, kas saistītas ar nepietiekamu mikroelementu daudzumu uzturā, infekcijas slimības un citas. Tātad tās ir slimības, kas var būt radušās daudzu faktoru ietekmē – un darba apstākļi ir tikai viens no tiem.
Ar darbu saistītas, piemēram, var būt šādas slimību grupas un slimības: uzvedības reakcijas un psihosomatiskās slimības; arteriālā hipertensija; koronārā sirds slimība; hroniskās nespecifiskās plaušu slimības; kuņģa čūla; muskuļu, skeleta un saistaudu sistēmas slimības [19].
Starptautiskā darba organizācija, SDO (International Labour Organisation, ILO) regulāri izstrādā arodslimību sarakstus, kam ir rekomendējoša nozīme. Pēdējais arodslimību saraksts apstiprināts SDO ekspertu sapulcē 2009. gada 30. oktobrī (ILO, 2010). Latvijā ir izstrādāts savs arodslimību saraksts; tas iekļauts 1. pielikumā LR Ministru kabineta noteikumos nr. 908 (2006.06.11.) "Arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtība" [9, 15].
Mūsu gadsimtā parādās jaunas tendences arodslimību attīstībā, izmainās to sastopamības biežums. Visraksturīgākās un biežāk sastopamās mūsdienās ir pārslodžu izraisītās arodslimības: muskuļu, skeleta, saistaudu sistēmas slimības (mugurkaula kakla un jostas daļas slimības, deformējošā osteoartroze, roku muskuļu cīpslu iekaisumi u.c.), perifēriskās nervu sistēmas slimības – veģetatīvi sensoriskā polineiropātija, kompresijas polineiropātijas (karpālā kanāla sindroms, elkoņa kanāla sindroms u.c.), psihoneiroze, izdegšanas sindroms, aroda alerģiskās slimības. Savukārt ķīmisko vielu un putekļu izraisīto arodslimību skaits būtiski samazinās [12, 14].
Novērtējot nodarbinātā veselības stāvokli, fiziskām slimībām, traumām un darba nespējai ir jāpievieno arī darba vides psihoemocionālo un psihosociālo riska faktoru izraisītie traucējumi un slimības [3, 12, 14].
Sieviešu darba problēmas
Īpašas nodarbināto sieviešu problēmas tiek atzīmētas gan industrializētajās, gan jaunattīstības valstīs. Agrāk smagais fiziskais darbs, dubultā darba slodze – darba vietā un mājās, mazāk attīstītās darba metodes, tradicionālās sociālās lomas, radīja sievietēm lielu slodzi. Tagad industrializētajās valstīs sievietēm vēl joprojām ir dubulta slodze, viņām bieži tiek atstāts arī sliktāk apmaksātais roku darbs. Turklāt tehniskās ierīces un darba instrumenti ir izgatavoti atbilstoši vīriešu antropometriskajiem datiem, tomēr tos lieto arī sievietes.
Sievietes bieži saskaras ar tādiem arodfaktoriem, kas izraisa problēmas reproduktīvajā sistēmā. Apkalpošanas sfērā nodarbinātās bieži tiek pakļautas klientu vardarbībai vai kolēģu seksuālai uzmācībai. Atsevišķi pētījumi ir parādījuši, ka lielāks risks palikt bez darba pastāv mazāk apmaksātām sievietēm, kam ir negatīva sociālā ietekme.
Starp sievietes un vīrieša organismu pastāv labi zināmas psiholoģiskās, anatomiskās un bioloģiski/fizioloģiskās atšķirības. Minētās atšķirības nosaka dažādu jutīgumu pret nelabvēlīgiem darba vides apstākļiem. Tas ir jāņem vērā, apspriežot arodslimības un nelaimes gadījumus darbā un plānojot preventīvos pasākumus to novēršanai [7, 9].
Dzimumatšķirības dzīves un darba apstākļos
Dažādi darbi un karjeras veidošanas modeļi atšķiras vīriešiem un sievietēm. Liela atšķirība ir ģimenes dzīvē un brīvā laika izmantošanā. Sievietēm, strādājot tādās pašās profesijās kā vīriešiem, var būt dažādi darba uzdevumi. Transportā un apkalpojošā sfērā nodarbinātām sievietēm bieži vien ir neizdevīgas darba stundas. Darbs maiņās, it īpaši nakts maiņās, ir spēcīgs aroda stresa faktors ar negatīvu ietekmi uz veselību un labklājību.
Sievietēm un vīriešiem ir dažāda darba pieredze, jo vairākumā gadījumu viņu darba uzdevumi ir atšķirīgi. Mašīnbūve un celtniecība ir tipiski vīriešu darba sektori. Veselības aprūpē, sociālajā darbā, tirdzniecībā pārsvarā strādā sievietes. Šajos darbos sievietes jūtas vairāk apmierinātas nekā rūpnīcās. Latvijā sievietes vairāk nodarbinātas nekā vīrieši šādās profesijās: mājsaimniecība, komunālie pakalpojumi, veselības aizsardzība un sociālais darbs, izglītība, finansiālie pakalpojumi, viesnīcas, restorāni, tirdzniecība [4, 13].
Psiholoģiskās dzimumatšķirības
Sievietes salīdzinājumā ar vīriešiem ir rūpīgākas un sabiedriskākas. Vīrieši salīdzinājumā ar sievietēm augstāk vērtē karjeru, sacensību un peļņu. Savukārt sievietes salīdzinājumā ar vīriešiem ir izturīgākas pret stresa izraisītām slimībām, ja atrodas vienādos stresu izraisošos apstākļos. Jautājums par atšķirībām sāpju uztverē un to izpausmēs prasa tālākus pētījumus.
Bioloģiskās un fizioloģiskās dzimumatšķirības. Anatomiskās atšķirības ir auguma, dažādu ķermeņa segmentu un kaulu garumā, muskuļu uzbūvē, gurnu platumā u.c. Atšķiras arī ķermeņa funkcionālā un fizikālā kapacitāte (lokanība, muskuļu spēks, plaušu funkcijas rādītāji u.c.).
Sieviešu/vīriešu maksimālā enerģijas patēriņa attiecība ir 1,42/1. Šī atšķirība izskaidrojama ar to, ka sievietēm plaušu vitālā kapacitāte ir par 11%, bet hemoglobīna saturs par 20% mazāks nekā vīriešiem, ir lielāks ķermeņa tauku daudzums u.c. Sievietēm ir mazāka tolerance pret karstumu.
Atšķirīgi ir ar dzimumu saistītie specifiskie faktori – hormoni, menstruālais cikls, grūtniecība, laktācija, menopauze. Svarīgi ir zināt, ka vīriešu hormoni ir anaboliski, bet sieviešu dzimumhormoni samazina anabolismu. Sakarā ar to atšķiras oksidācijas mehānismi, tādēļ atšķirīga ir to vielu iedarbība, kuru toksicitāti nosaka vielas oksidētās un neoksidētās formas [9, 16].
Dzimumatšķirību ietekme uz veselību darbā. Darba apstākļu ietekme uz veselību ir saistīta ar dzimumatšķirībām. Šo faktu bieži neievēro un dzimuma diferences pārāk maz tiek atspoguļotas kā nacionālajā, tā reģionālajā statistikā.
Pārmaiņas darba dzīvē skar gan vīriešus, gan sievietes, tomēr sievietes ir jūtīgākas un tādēļ preventīvajiem pasākumiem sieviešu darbā ir jāpievērš īpaša uzmanība.
Sieviešu arodslimības
Sievietēm Latvijā biežāk sastopamas šādas muskuļu un skeleta sistēmas arodslimības: karpālā kanāla sindroms, plaukstu tendinīts, vibrācijas slimība, mugurkaula jostas un krustu rajona patoloģija, kakla rajona muskuļu, kaulu un locītavu slimības, pleca rajona muskuļu, kaulu un locītavu slimības, elkoņa slimības, piemēram, epikondilīts.
Pētījumos ir konstatēts, ka muskuļu un skeleta slimību attīstības patoģenēzē nozīmīga loma ir psihosociāliem faktoriem. Ilgstoša nelabvēlīgu psihosociālo apstākļu ietekme padara audus jutīgākus pret slodzi un samazina muskuļu šūnu spējas atjaunoties. Vēnu varikoze ir biežāk satopama sievietēm vecumā ap 60 gadiem, kuru darba stāžs kaitīgo arodfaktoru ietekmē ap 25 gadiem. Visbiežāk vēnu varikoze skar pārdevējas, pavāres un frizieres [9, 12].
Sieviešu organisma jutīgums pret ķīmiskām vielām
Sievietes un vīrieša organisma bioloģiski/fizioloģiskās atšķirības nosaka viņu dažādo jutīgumu pret ķīmiskām vielām. Toksikokinētiskās atšķirības: kopējais ūdens daudzums ķermenī vīriešiem ir lielāks nekā sievietēm. Tādēļ, ja vīrieši un sievietes ir pakļauti vienādai ūdenī šķīstošo ķīmisko vielu iedarbībai, vīriešiem sakarā ar lielāku ūdens daudzumu ķermenī, vielas tiek vairāk atšķaidītas un asinīs būs mazāka to koncentrācija.
Sievietēm salīdzinājumā ar vīriešiem ir lielāks tauku daudzums organismā, tādēļ ķīmiskās vielas, kuras šķīst un uzkrājas taukaudos, ilgāk saglabājas organismā. Piemēram, korpulentas sievietes ir riska grupa intoksikācijai ar taukos šķīstošajiem organiskajiem šķīdinātājiem. Ķīmiskās vielas (piemēram, organiskie šķīdinātāji, pesticīdi, smagie metāli) var nonākt mātes pienā.
Kancerogēniskā iedarbība
Vēl nav apzināti visi arodfaktori, kuri varētu izraisīt vēzi sievietēm. Biežākie faktori: dīzeļa kvēpi, kristāliskais silīcijs, azbests, minerāleļļas, benzpirēns, hroms (VI), etilēna oksīds, trihloretāns u.c. [9] . Pēc Starptautiskās vēža pētniecības aģentūras datiem Eiropā sievietēm visbiežāk sastopams ir aroda etioloģijas plaušu vēzis 26%, krūts vēzis 15%, taisnās zarnas vēzis 8%, olnīcu vēzis 6% un aizkunģa dziedzera vēzis 4% [19].
Arodkancerogēni var būt ne tikai ķīmiskās vielas/produkti un ražošanas procesi, bet arī bioloģiskie aģenti, fizikālie faktori un organizatoriskie/ergonomiskie faktori [9].
Kā nozīmīgākais un biežāk minētais fizikālais faktors – arodkancerogēns – jāmin jonizējošā radiācija, kas var izraisīt dažādas lokalizācijas onkoloģiskās slimības, tāpat UV starojums u.c. Citu faktoru izraisītās onkoloģiskās arodslimības: ilgstoša sēdēšana/maiņu darbs u.c. [9, 12, 23].
Mūsu gadsimta jaunās problēmas arodveselībā ir stress, depresija, nedrošība par nākotni, varmācība darbā, mocīšana un iebiedēšana, kas ir pamatā daudzām ar veselību saistītām slimībām darbā. Šāda veida sūdzības divreiz biežāk sastopamas izglītības, veselības un sociālā dienestā, kur pārsvarā nodarbinātas ir sievietes [5, 9, 21].
Psiholoģisko darba vides riska faktoru radītā iedarbība un sekas var būt ļoti daudzējādas, piemēram:
• izmainīta attieksme pret darbu: neapmierinātība ar darbu, darba kavēšana, darba vietas maiņa, profesijas maiņa u.c.;
• iedarbība uz veselību: nogurums, miega traucējumi, stress, kas savukārt var izraisīt neirotiskus traucējumus un izdegšanas sindromu;
• vardarbība darbā [5, 20, 22].
Stress – spriegums, sasprindzinājums, piepūle, ko izraisa ilgstoša atrašanās šo faktoru ietekmē. Nelabvēlīgie faktori, kas iedarbojas uz organismu, ir stresori, bet organisma atbildes reakcija uz to iedarbību ir stress. Stress ir garīgas vai fiziskas pārslodzes stāvoklis, kurā nokļūst indivīds, ja no viņa prasītais pārsniedz viņa spēju vai spēka robežas. Stress izpaužas dažādās cilvēka fizioloģiskās un psiholoģiskās reakcijās uz situācijām darbā. Tā ir nespecifiska organisma atbildes reakcija [16, 17, 18].
Par stresoriem (stresu izraisošiem faktoriem) var būt gan ārēji spēcīgi kairinātāji (piemēram, troksnis, vibrācija, nepatīkamas smakas), gan ikdienišķi kairinātāji, tajā skaitā nelabvēlīgi darba apstākļi. Mūsdienās ir pierādīts, ka praktiski visi kaitīgie darba vides riska faktori – gan ķīmiskie, bioloģiskie, fizikālie, mehāniskie, gan arī ergonomiskie, organizatoriskie, psihoemocionālie un psihosociālie iedarbojas ar stresa mehānismu.
Stresa reakcijai ir trīs stadijas: trauksmes, rezistences, izsīkuma. Ja stresora ietekme ir īslaicīga, tad pēdējās divas stadijas neiestājas, taču, ja nelabvēlīgais faktors iedarbojas ilgstoši, tad organisms mobilizē savus spēkus un cenšas ar radušos situāciju tikt galā, var iestāties izsīkums, izdegšanas sindroms [1, 14, 20].
Atsevišķi vērtējams darba vides riska faktors ir "darbs ar datoru", pēdējās desmitgadēs tas tiek uzskatīts par būtisku stresa avotu. Darbā ar datoru cilvēkam ilgstoši jāsēž, nepieciešama nepārtraukta koncentrēšanās un garīga piepūle, mazs fiziskās enerģijas patēriņš, bieži ir psiholoģiskais spiediens (laika trūkums, jānodrošina augsta darba kvalitāte), iespējas pieņemt lēmumus, ietekmēt darba procesu ir nelielas, bieži mainās tehnoloģija, un tas rada papildu piepūli, monotons darbs, kas bieži vien neprasa personisko iniciatīvu, kontrole no darba devēja vai administrācijas puses, nepietiekama vai nepareizi organizēta iespēja kontaktēties ar kolēģiem [9].
Stress darba vietā biežāk rodas sievietēm, jo nereti darba vidē esošos faktorus papildina arī virkne citu apstākļu, piemēram:
• viņām ir mazāks atalgojums par to pašu darbu;
• darbā nepieciešama milzīga atbildības izjūta (piem., medmāsām, skolotājām, bērnudārza audzinātājām);
• netradicionālos darbos var būt spiediens no kolēģu puses vai uzraugiem;
• lielākā daļa mājas darbu gulstas uz sieviešu pleciem.
Iespējams, ka tas ir izskaidrojums, kāpēc arvien vairāk sieviešu smēķē, lieto alkoholu, nomierinošus līdzekļus. Savukārt gados vecākiem cilvēkiem ir grūtāk piemēroties lielai darba spriedzei, izsekot līdzi visiem jaunumiem, uzturēt savu profesionalitāti augstā līmenī [2, 6, 18].
Vardarbība darbā var būt gan viens no nopietniem stresu izraisošiem faktoriem, gan otrādi – cilvēks stresa stāvoklī var kļūt vardarbīgs. Termins "vardarbība darbā" ietver aizvainojošu, draudošu, fizisku vai psiholoģisku agresiju pret kādu no nodarbinātajiem tādā mērā, ka tiek apdraudēta viņa drošība, veselība vai labklājība. Vardarbības pamatā var būt etniskā piederība vai piederība seksuālajām minoritātēm. Vardarbības darbā piemēri ir necivilizēta uzvedība (piemēram, respekta trūkums attiecībā pret citiem nodarbinātajiem), fiziska agresija vai mutiska agresija (ar mērķi nodarīt kādam pāri). Psiholoģiskās vardarbības raksturošanai darba vidē bieži tiek izmantoti arī tādi termini kā mobings, bosings, bulings (angļu val. mobbing, bossing, bullying). Ar šiem jēdzieniem saprot atkārtotu, nepamatotu uzvedību attiecībā pret kādu nodarbināto vai nodarbināto grupu, kas rada risku nodarbinātā veselībai un drošībai. Sarunvalodā šādu attiecību apzīmēšanai tiek lietoti tādi vārdi kā apsmiet, ēsties, kašķēties, ņirgāties, pazemot, terorizēt [20, 22].
Sieviešu reproduktīvās veselības traucējumi
Cilvēka reprodukcija – spēja vairoties, ir ļoti sarežģīts process, kuru veido savstarpēji saistītu notikumu ķēde. Katru no šīs ķēdes fāzēm gan sievietēm, gan vīriešiem var ietekmēt dažādi iekšējie un ārējie faktori. 75% strādājošo sieviešu ir reproduktīvajā vecumā. No iekšējiem faktoriem par vadošiem ir uzskatāmi: iedzimtība, vecāku veselības stāvoklis, organisma sistēmu funkcionālais stāvoklis. Ārējie faktori ir vides un darba apstākļi, dzīves sociālekonomiskie rādītāji, veselības aprūpes kvalitāte. Virkne ķimikāliju, bioloģisko, fizikālo un psiholoģisko faktoru var izraisīt reproduktīvās sistēmas traucējumus.
Daudzas ķīmiskās vielas ir mutagēni, t.i., tām piemīt spēja izraisīt pārmaiņas DNS struktūrā. Šādas ķīmiskās vielas spēj radīt ģenētiskus vai šūnu toksiskus bojājumus. Ja ir radušies hromosomu bojājumi, tad 90% gadījumu notiek spontāns aborts. Spontānos abortus var izraisīt dažādas ķīmiskās vielas. No tām raksturīgākās ir: anestezējošās gāzes, antineoplastiskie medikamenti, metāli (neorganiskais dzīvsudrabs, svins), organiskie šķīdinātāji (etilēnglikola ēteri, formaldehīds, tetrahloretilēns, toluols), estrogēni, pesticīdi.
Grūtniecības pirmā trešdaļa ir viskritiskākais periods augļa attīstībā, jo šajā laikā šūnas diferencējas un sāk veidoties daudzi orgāni un sistēmas. Cauri placentai izgājušās indīgās ķīmiskās vielas var toksiski iedarboties uz augli un izraisīt dažādas iedzimtas patoloģijas.
No fizikālajiem faktoriem kā reproduktīvajai funkcijai kaitīgākie ir atzīmējami jonizējošā radiācija, troksnis, fiziskās pārslodzes, darbs maiņās [9, 23].
Psiholoģiskā pārslodze un stress var izraisīt samazinātu auglību, menstruālā cikla traucējumus, spontānos abortus, atpalikšanu intrauterīnā augšanā, preeklampsiju, priekšlaicīgas dzemdības, zemu dzimšanas svaru, iedzimtas patoloģijas [1, 10].
Svarīga nozīme sieviešu veselības saglabāšanā ir obligātajām veselības pārbaudēm saskaņā ar LR MK noteikumiem nr. 219 (2009.10.03).
Kas pienākas arodslimniekiem
Apdrošināšanas atlīdzības arodslimības vai darba nelaimes gadījumos izmaksā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) no valsts sociālās apdrošināšanas darba negadījumu speciālā budžeta līdzekļiem saskaņā ar likumu "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām", kas stājās spēkā 1997. gada 1. janvārī.
Kompensācija no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras pienākas tiem, kas ir apdrošināti arodslimību gadījumos. Pašnodarbinātie nav apdrošināti pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām, tāpēc nevar saņemt apdrošināšanas atlīdzību no valsts. Arodslimniekus
konsultē un ārstē ģimenes ārsti, arodslimību ārsti un citi speciālisti, slēdzienu par arodslimību sniedz Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centra ārstu komisija. Ne vienmēr arodslimības diagnosticēšana nozīmē darbaspēju zudumu, reizēm var nākties izšķirties par darba vietas vai pat profesijas maiņu.
Pie arodslimību ārsta var doties ar ģimenes ārsta nosūtījumu.
Maija Eglīte, profesore, Dr.habil.med., RSU Aroda un vides medicīnas katedras vadītāja
Latvijas Arodslimību ārstu biedrības prezidente
www.arodslimibas.lv
Literatūra
1. Ahola, K., Kivimaki, M., Honkonen, T., Virtanen, M., Koskinen, S., Vahtera, J. and Lonnqvist, A. 2008. Occupational burnout and medically certified sickness absence: a population-based study of Finnish employees. J. Psychosom Res. 64, 185-193.
2. Al Ubaidi, B. A., Salem, G. J. 2018. Burnout Syndrome in Medical Students in the Kingdom of Bahrain. Global J Health Science, 10 (11), 242-256.
3. Bakusic, J., Schaufeli, W., Claes, S. and Godderis L. 2017. Stress, burnout and depression: a systematic review on DNA methylation mechanisms. Journal of Psychosomatic Research. 92 (1), 34-44.
4. Borritz, M., Rugulies, R., Christensen K., Villadsen E., Kristensen T. 2006. Burnout as a predictor of self-reported sickness absence among human service workers: prospective findings from three year follow up of the PUMA study. J. Occup Environ Med. 63, 98-106.
5. Bula, S., Deklava, L., Reste, J., Lusena-Ezera, I. 2016. The presence of violence at work of health care personnel and their work ability. SHS Web of Conference 51, 01013. Int.Conf. Society, Health, Welfare. Iegūts no: //https://doi.org/10.1051/shs.conf/2018101013 (skatīts 12.11.2020).
6. Collins, S.M., et al. 2005. Job strain and autonomic indices of cardiovascular disease risk. Am. J. Industr. Med. 48, 182-190.
7. Darba apstākļi un riski Latvijā. 2018. Pētījums pēc VDI pasūtījuma. Pieejams: https://www.vdi.gov.lv/lv/petijumi ( skatīts 12.11.2020).
8. Darba vides riska faktori. Iegūts no: https://osha.europa.eu/en/about-eu-osha/what-we-do/european-risk-observatory [sk. 12.03.2021].
9. Eglīte, M. Darba medicīna. 2012. Rīga: Rīgas Stradina universitāte.
10. Guseva Canu, I. 2020. Harmonized definition of occupational burnout: A systematic review, semantic analysis, and Delphi consensus in 29 countries. Scand J Work Environ Health Online-first -article doi:10.5271/sjweh.3935.
11. Iserson, K.V. 2018. Burnout syndrome; global medicine volunteering as a possible treatment strategy. Journal Of Emergency Medicine. 54 (4), 516-521.
12. Kaļķis, V., Roja, Ž., Kalķis, H. 2015. Arodveselība un riski darbā. Rīga: Medicīnas apgāds.
13. Kilbom A., Messing K. Women’s health at work. Helsinborg: AB Boktryck. – 1998. – 321 p.
14. Lavrova, K., Levin. K. 2016. Burnout syndrome: prevention and management. Handbook for workers of harm reduction programs. Tiešsaistē: http://www.harm-reduction.org/ru/images/stories/library/burnout_syndrome_06_en.pdf.
15. List of Occupational Diseases (revised 21.11.2020). Identification and Recognition of Occupational Diseases: Criteria for Incorporating Diseases in the ILO List of Occupational Diseases." Occupational Safety and Health Series, No. 74, 2010. https://osha.europa.eu/en/legislation/guidelines/commission-recommendation-concerning-the-european-schedule-of-occupational-diseases.
16. Lundberg, U. 2002. Psychophysiology of Work: Stress, Gender, Endocrine Response, and Work-Related Upper Extremity Disorders. Am. J. Ind. Med. 41, 383–392.
17. Maslach, C., Jackson S.E. 1986. Maslach Burnout Inventory Manual (2nd edit.). Palo Alto, CA. Consulting Psychologists Press.
18. Montero-Marín, J., García-Campayo, J., Mosquera Mera, D., López del Hoyo, Y. 2009. A new definition of burnout syndrome based on Farber's proposal. J. Occup. Med. Toxicol. 4, 31–36.
19. Pasaules Veselības Organizācijas interneta vietne: https://www.who.int/ [skatīts: 21 11.2020].
20. Roja, Ž., Roja, I., Kaļķis H. 2016. Stress un vardarbība darbā. Ko darīt? Rīga: Latvijas Ergonomikas biedrība.
21. Roja Ž., Kaļķis H. Cilvēkfaktors un ergonomika darbā. 2020. Rīga: Latvijas Ergonomikas biedrība.
22. Vardarbības un uzmākšanās novēršana darbavietā. 2006. Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra. Tiešsaistē - http://hwi.osha.europa.eu/topic_prevention_violence/latvia [sk. 05.11..2020].
23. Darba vides riska faktori. Iegūts no: https://osha.europa.eu/en/about-eu-osha/what-we-do/european-risk-observatory [sk. 12.03.2021].
