Servisa suņi un kanisterapijas suņi – vairāk nekā draugi savam cilvēkam
Mēdz teikt, ka suns ir cilvēka labākais draugs. Cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem un tiem, kuri ārstējas slimnīcā, suņi var būt arī acis, rokas un dzīvesprieka avots: servisa suņi jeb suņi-pavadoņi un suņi-asistenti, kā arī kanisterapijas suņi ir svarīgi palīgi ārstēšanas procesā un dzīves kvalitātes uzlabošanā. Toties garāmgājējiem jāpatur prātā – lai cik jauki šie suņi izskatītos, tos nedrīkst uzrunāt, barot vai veidot ar tiem acu kontaktu, lai nenovērstu tos no paša galvenā – savu pienākumu pildīšanas!
Lai suņi varētu pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus, bez cilvēku iesaistes neiztikt. Viena no organizācijām, kas Latvijā nodarbojas ar servisa suņu apmācīšanu un aprūpi, ir Servisa suņu biedrība TEODORS – sabiedriska organizācija, kas darbojas uz ziedojumu un brīvprātīgā darba principa, lai veicinātu cilvēku ar invaliditāti, tai skaitā bērnu, pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā ar servisa suņu palīdzību. Biedrības suņiem ar turētājiem katru gadu ir jāatjauno atestācija jeb darba prasmes pārbaude. Lai prasmes netiktu zaudētas, īpašniekiem ir pienākums regulāri ar savu suni trenēties. Ne mazāk svarīga ir līdzcilvēku attieksme: nepareiza uzvedība, satiekot servisa suni, kurš pilda darba pienākumus, var novērst suņa uzmanību un apdraudēt cilvēku, par kuru suns rūpējas!
“Jebkurš servisa suns ir sava saimnieka tilts ar sabiedrību un veselības un dzīves kvalitātes uzlabotājs. Tomēr katrai servisa suņu profesijai ir savi uzdevumi un arī apmācības veids un ilgums,” stāsta Servisa suņu biedrības TEODORS kinoloģe Zaiga Kļaviņa. “Terapijas suņu galvenais uzdevums ir iepriecināt cilvēkus atveseļošanās procesā, jo, kā zināms, pozitīvas emocijas ir spēcīgs un ne ar ko neaizstājams vitamīns. Savukārt servisa suņi ir cilvēku acis un rokas: tie palīdz veikt dažādus ikdienas uzdevumus, tai skaitā pārvietoties, tāpēc kopā ar saimnieku drīkst iet visur, arī veikalā un kafejnīcā. Novēršot suņu uzmanību no veicamajiem pienākumiem, tas var izraisīt bīstamas situācijas cilvēkiem, kurus šie suņi pavada.”
Biedrība par saviem suņiem rūpējas visā to mūža garumā – no kucēna vecuma līdz pensionāra gadiem. Šobrīd biedrības aprūpē ir 12 servisa suņi, no kuriem deviņi ir suņi-pavadoņi, viens – suns-asistents, bet divi suņi jau devušies pensijā. Vairāki suņi regulāri darbojas arī kanisterapijā, piemēram, dažas reizes nedēļā dodas uz Bērnu slimnīcu pie mazajiem pacientiem.
Suņi-pavadoņi – servisa suņu “specvienība”
Suņa-pavadoņa darbam galvenokārt tiek apmācīti labradora un retrīvera šķirnes suņi, kuriem ir izteikta vēlme palīdzēt un izpatikt saimniekam. Ja suņi būtu jāsalīdzina ar cilvēkiem, suņi-pavadoņi būtu īpašās vienības aģenti: tiem ir visaugstākā servisa suņu izglītība – apmācīts suns-pavadonis saprot aptuveni 50 komandu, bet ar atbilstošu apmācību var iemācīties vēl daudz vairāk.
Lai apmācītu šādu suni, ir vajadzīgi vismaz divi gadi. Turklāt sunim kopā ar savu cilvēku ir jāturpina gan regulāri mācīties, gan ik pa laikam jānokārto prasmju pārbaudes. Un ne velti – šie suņi ir vājredzīgu un neredzīgu cilvēku “acis”: tie palīdz patstāvīgi pārvietoties, izvairīties no šķēršļiem, atrast krustojumu, gājēju pāreju, ieejas vai izejas durvis, kāpnes, liftu, transporta pieturu, brīvu vietu, padot nokritušus priekšmetus u. c. Šie suņi ir apmācīti apstāties pie apmalēm un pakāpieniem, izvairīties no šķēršļiem, noturēt virzienu ielās un krustojumos.
Biedrības suņus-pavadoņus var atpazīt pēc iemaukta ar sarkanu krustu, kuru tie valkā, bet kucēnus var sastapt vestītēs ar uzrakstu “Es trenējos, es būšu suns-pavadonis!”. Svarīgi atcerēties, ka svešinieki servisa suni NEDRĪKST glaudīt, barot, uzrunāt un veidot ar viņu acu kontaktu, jo tas var novērst suņa uzmanību un izraisīt bīstamu situāciju saimniekam! “Ja gribat pateikt labu vārdu, aprunājieties ar cilvēku (bet neaiztieciet viņu, nepieskarieties arī sunim, tā pavadai vai iemauktiem), piedāvājiet palīdzību, piemēram, pasakot, kādas gaismas signāls iedegas luksoforā vai kāda maršruta autobuss piebrauc pieturā, taču sunim, kas ģērbts speciālajos iemauktos, uzmanību pievērst nedrīkst – viņš ir darbā!” atgādina trenere.
Suņi-asistenti – cilvēka roku pagarinājums
Foto: Freepik.com/ freepik
Suns-asistents palīdz cilvēkiem ar kustību traucējumiem veikt virkni ikdienišķu darbību, kas ļauj būt patstāvīgiem ikdienā: suns palīdz novilkt drēbes, pasniegt vajadzīgos priekšmetus, ieslēgt vai izslēgt gaismu, atvērt durvis, pat palīdzēt vadīt manuālo ratiņkrēslu. Bet pāri visam, tāpat kā suņi-pavadoņi, arī suņi-asistenti sniedz drošību un emocionālu atbalstu cilvēkiem, pie kuriem strādā.
Arī asistenta darbam galvenokārt tiek apmācīti labradora un retrīvera šķirnes suņi. Uz ielas suņus-asistentus to darbalaikā var atpazīt pēc vestītes ar uzrakstu “Suns-asistents, neglaudīt, nesarunāties, izvairīties no acu kontakta”. Un tieši tas arī ir jādara, saka biedrības goda biedre Gunta Bite: “Kaut arī šie suņi kādam var šķist mazāk aizņemti, jo varbūt gluži nepilda cilvēka acu funkciju, tomēr tiem uz saviem pienākumiem ir jākoncentrējas ne mazāk kā suņiem-pavadoņiem. TEODORS kinologi lielākoties apmāca suņus-pavadoņus, asistentu ir mazāk, bet arī uz tiem cilvēki gaida rindā, un līdzšinējā pieredze rāda, ka starp cilvēku un viņa četrkājaino asistentu veidojas mīlestības un uzticēšanās pilnas attiecības. Suns-asistents tāpat kā suns-pavadonis savu cilvēku drīkst pavadīt jebkur, un tas pats sakāms par signālsuņiem, kuri pavada nedzirdīgus cilvēkus vai cilvēkus ar epilepsiju, diabētu un citām saslimšanām, kas var izraisīt pēkšņas lēkmes.”
Kanisterapijas suņi – prieka stars pelēkā dienā
Foto: Freepik.com/ wirestock
Kanisterapijas suņi lielākoties strādā slimnīcās, kur apmeklē un iepriecina saslimušos. Visbiežāk šajā specialitātē darbojas samojedu šķirnes suņi, kuri ir vienīgie suņi bez agresivitātes gēna.
Kanisterapija (burtiski tulkojot – suņu terapija) ir metode, kas palīdz cilvēkam uzlabot veselību. Speciāli apmācīti suņi strādā kopā ar izglītoto saimnieku un medicīnas personālu un palīdz pacientiem – cilvēkiem ar dažādām saslimšanām, mentālās veselības problēmām, kustības vai runas traucējumiem. Kā rāda pieredze visā pasaulē, šī terapija spēj darīt brīnumus un palīdzēt atveseļoties gan bērniem, gan pieaugušajiem.
“Glāsts, skatiens vai pat vienkārši klātbūtne var būt dziedējošāka par tablešu kalniem – tas jau sen vairs nav tikai tautas dziednieku padoms, bet arī zinātniska atziņa. Pagājušā gadsimta vidū sākās pirmie pētniecības darbi, skaidrojot, kādu iespaidu uz dažādām slimībām atstāj dzīvnieku klātbūtne. Terapijas suņu sniegtais uzmundrinājums un mierinājums var dāvāt cerības staru un tuvināt atveseļošanos,” saka terapijas suņu saimnieks Ričards Pavlovskis.
Terapijas suņi valkā vestīti ar uzrakstu “Terapijas suns”, un, lai gan tie patiešām ir mīļojamie suņi, jāatceras, ka brīžos, kad tie ir ģērbti vestītē, šie suņi ir darbā un pilda pienākumus! Un te vietā arī atgādinājums, ka ar savu sajūsmu mesties virsū svešam sunim nevajadzētu nekādos apstākļos, lai cik draudzīgs un miermīlīgs tas izskatītos.
