Saeimas komisijā eksperti izgaismo būtiskus trūkumus paliatīvās aprūpes sniegšanā
Rīga, 23.janv., LETA. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā eksperti norādīja uz virkni dažādu problēmu paliatīvās aprūpes sniegšanā, tostarp cilvēkresursu, tehniskā nodrošinājuma un starpdisciplinaritātes trūkumu, kā arī citus izaicinājumus.
Paliatīvā aprūpe ir aktīva, visaptveroša aprūpe pacientiem, kuru izārstēšana vairs nav iespējama, un kurā prioritāra ir sāpju un citu simptomu, kā arī sociālo, psiholoģisko un garīgo problēmu kontrole. Paliatīvā aprūpe savā pieejā ir starpdisciplināra un aptver pacientu, ģimeni un apkārtējo sabiedrību, kā arī nodrošina pacientam nepieciešamās vajadzības neatkarīgi no tā, vai pacients atrodas slimnīcā vai mājās. Paliatīvās aprūpes mērķis ir saglabāt labāko iespējamo cilvēka dzīves kvalitāti līdz iestājas nāve.
Kā sēdē sacīja Veselības ministrijas (VM) Ārstniecības kvalitātes nodaļas vecākā referente Lolita Meļķe-Prižavoite, vērtējot paliatīvās aprūpes sniegšanu Latvijā, secināts, ka pastāv dažādas problēmas, tostarp nepietiek cilvēkresursu, tehnoloģiskā nodrošinājuma un zināšana, turklāt arvien pieaug skaits cilvēku, kuriem nepieciešama paliatīvā aprūpe.
Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte norādīja, ka Latvijā ir pārāk maz paliatīvās aprūpes gultu, turklāt pakalpojums pieejams ierobežotā apmērā. Paliatīvā aprūpe norit tikai augsto līmeņu slimnīcās, kas ir tālu no pacientiem, piebilda LPS pārstāve.
Pēc viņas paustā, saistībā ar paliatīvo aprūpi Latvijā VM kopā ar pašvaldībām bija jāizveido darba grupa jau pagājušajā gadā, tomēr tā joprojām nav izveidota, bet risinājumi nav atrasti.
Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes priekšnieks, direktora vietnieks Mārtiņš Moors sacīja, ka par galveno problēmu paliatīvajā aprūpē saskata starpnozaru sadarbības trūkumu, vienlaikus pašvaldību acīs nozīmīga uzmanība jāpievērš senioru aprūpei, ņemot vērā sabiedrības novecošanos.
Tikmēr Rīgas domes Labklājības departamenta Veselības pārvaldes priekšniece Inga Solovjova sacīja, ka pašvaldība izveidojusi Rīgas 1.slimnīcā sociālās aprūpes gultas, kurās nonāk arī daudz pacientu, kuriem nepieciešama paliatīva aprūpe, kā rezultātā šo pakalpojumu nevar izmantot pacienti, kuriem tas radīts.
Solovjova arī norādīja, ka pastāv ierobežojumi pašvaldībai savās ilgstošās aprūpes iestādēs jeb pansionātos algot ģimenes ārstus, jo, pieņemot ārstu darbā šajā aprūpes iestādē, viņš nevar izrakstīti kompensējamos medikamentus vai nosūtīt uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem.
Arī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) paliatīvās aprūpes ārsti izteica savu skatījumu paliatīvās aprūpes problemātikā.
RAKUS Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs sacīja, ka paliatīvajā aprūpē pakalpojumi netiek diferenciēti, turklāt visi saņem vienādu samaksu, veicot pilnīgi atšķirīgu darbu. Netiekot apmaksātas arī slimnīcas speciālistu iekšējās konsultācijas, bet tiek izmantots bartera princips, piebilda ārsts.
Sosārs saskata nepieciešamību pēc mobilas paliatīvās aprūpes komandas, kura varētu atrasties stacionāra nodaļa un nepieciešamības gadījumā dodos palīdzēt ar pacientu ģimenes ārstam gadījumos kad viņš netiktu ar notikumu galā.
Slimnīcas ārste Līga Keiša-Ķirse uzsvēra, ka darbs paliatīvajā aprūpē ir smags, gan fiziski, gan emocionāli, turklāt ļoti svarīgi, ka paliatīvā aprūpe notiek kvalitatīvi un visos līmeņos, nevis "ķeksīša pēc".
Keiša-Ķirse uzskata, ka paliatīvās aprūpes mediķu darbs nav adekvāti atalgots. "Neviens par 50 eiro neies strādāt ar mirstošiem pacientiem," piebilda ārste.
Tāpat Keiša-Ķirse sacīja, ka ir ļoti svarīgi izglītot, nevis biedēt sabiedrību par šo aprūpes veidu. Viņai radies priekšstats, ka sabiedrība paliatīvo aprūpi uzskata, kā kaut ko šausmīgu, kaut arī tā neesot.
Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības valdes priekšsēdētāja Anda Jansone sacīja, ka ir ļoti svarīgi saprast, ka paliatīvā aprūpe ir veselības, garīgā un sociālā aprūpe, kā rezultātā ģimenes ārsts pielieto paliatīvās aprūpes principus, nevis nodrošina paliatīvo aprūpi.
Jansone uzskata, ka paliatīvā aprūpe jāsakārto sistēmiskā līmenī, jo ir dažādi pakalpojumu sniedzēji, turklāt bērnu un pieaugušo aprūpe būtiski atšķiras.
Pēc Jansones paustā, bērnu paliatīvā aprūpe sevi ir attaisnojusi, tomēr arī tajā vērojamas vairākas problēmas, tostarp gadiem ilgi trūkst cilvēkresursu, speciālistus nav iespējams motivēt ar piemaksām, tāpat būtu jāpārskata pakalpojumu finansējums.
Arī aizejošās valdības veselības ministre Anda Čakša (ZZS) norādīja, ka paliatīvajā aprūpē nevajadzētu nodalīt labklājības un veselības jomas.
Tāpat aizejošās valdības ministrs Jānis Reirs (JV) sacīja, ka bez veselības aprūpes nozīmīgs arī psihosociālais atbalsts. Labklājības ministrija pērn rada iespēju apmaksāt paliatīvo aprūpi vecākiem ar bērniem, un šis atbalsts tika iegādāts ārpakalpojumā, nodrošinot brigādes ar kapelānu, sociālo darbinieku un psihiatru, turklāt ministrija vēlās šo pakalpojumu paplašināt.
Reirs aicināja VM nebaidīties no nevalstisko organizāciju (NVO) iesaistīšanas, jo NVO spēj piesaistīt labus profesionāļus.
