Rīt vairs nebūs tā, kā bija vakar
Patiesā situācija
Statistikas dati liecina, ka ar insultu vien ik gadu Latvijas slimnīcās nonāk ap 7000 pacientu. Insults vienmēr notiek pēkšņi, un tas nozīmē, ka turpmāk pacientam un viņa tuviniekiem vajadzēs pārkārtot savu dzīvi, kā arī apgūt pilnīgi jaunas zināšanas un iemaņas. Vienlaikus – pašu emocionālās krīzes pārvarēšanu, sevis nosodīšanas posma izdzīvošanu – sak, ja būtu pievērsis vairāk uzmanības tam, ka vīram (sievai, mammai, tētim) ir augsts asinsspiediens, kas netiek ārstēts, varbūt slimība nemaz nebūtu piemeklējusi.
Tāpat ik gadu cita dzīve jāuzsāk tajās vidēji 20 ģimenēs, kuru gados jaunie vīrieši, lecot uz galvas ūdenī, guvuši muguras smadzeņu bojājumus un labākajā gadījumā turpmāk būs spējīgi pārvietoties ratiņkrēslā. Vaivaru rehabilitācijas centra spinālo pacientu ārstes rehabilitoloģes Andas Nulles (šobrīd – NRC Vaivari valdes priekšsēdētāja) pieredze liecina, ka nereti tuvinieki atsakās samierināties ar notikušo un pielāgot dzīvesvietu atbilstoši ratiņkrēslā sēdošā vajadzībām. Tuvinieki saka: gaidīsim, kad viņš sāks staigāt. Diemžēl patiesās situācijas noliegšana neko nespēs mainīt. Tātad – kas mums jāzina, ja mājās ir gulošs pacients?
Ko varam saņemt no valsts?
Kopš 2009.gada 1.janvāra tie pacienti, kuriem nepieciešama pastāvīga ambulatora ārstnieciska palīdzība, bet kuri slimības dēļ (ja bijusi operācija, trauma, smaga hroniska saslimšana) paši ārstniecības iestādē nav spējīgi ierasties, var saņemt valsts apmaksātu pacienta veselības aprūpi mājās. Šos pakalpojumus sniedz sertificēta māsa vai ārsta palīgs (feldšeris). Lai šos pakalpojumus saņemtu, jābūt sava ģimenes ārsta nosūtījumam aprūpei mājās.
Visbiežāk mājas aprūpe tiek sniegta gulošiem pacientiem ar smagām, hroniskām slimībām, piemēram, ļaundabīgo audzēju, cerebrālo trieku un citiem paralītiskajiem sindromiem, tiem, kuriem ir nedzīstošas čūlas vai izgulējumi. Māsas injicē zāles, apkopj brūces, pabaro pacientu caur zondi, veic pacientu paliatīvo aprūpi, kā arī apmāca pacientu un viņa tuviniekus, piemēram, mākslīgās atveres (stomas) aprūpē un enterālā barošanā caur zondi.
Ne par māsu darbu, ne izmantotajām šļircēm, pārsienamo materiālu, dezinfekcijas līdzekļiem, saņemot mājas aprūpi, nav jāmaksā. Medikamenti pacientam jāiegādājas pašam, izmantojot valsts noteikto zāļu kompensāciju 100%, 75% un 50% apmērā atkarībā no diagnozes. Māsas norāda, ka problēmas rodas, ja pacienti nav spējuši iegādāties visas ārsta noteiktās injicējamās zāles vai slimnieks jāapmeklē vairākas reizes dienā, bet valsts apmaksā tikai vienu apmeklējumu pie pacienta dienā.
No 2012.gada 1.janvāra valstī ieviestā jaunā kompensējamo zāļu izrakstīšanas kārtība attiecas arī uz medicīnisko ierīču – inkontinences (lielākoties urīnu, retāk – arī fēces uzsūcošu) līdzekļu izrakstīšanas kārtību. Kā informē biedrības Inko centrs speciāliste Vaira Dreimane, kopumā ir vairāk nekā 400 diagnožu, ar kurām pacienti, piemēram, pēc pārciesta insulta, ar Parkinsona slimību, Alcheimera slimību, multiplo sklerozi, bērnu cerebrālo trieku, visu veidu ļaundabīgajiem audzējiem, smadzeņu audzējiem, pēc mugurkaula lūzumiem, ar cukura diabētu u. c., var saņemt šos līdzekļus. Tāpat kā agrāk arī tagad cilvēks mēnesī var saņemt 90 autiņbiksītes ar 50% kompensāciju (no savas kabatas nākas piemaksāt 20–30 latus mēnesī). Svarīgs jaunums ir tas, ka inkontinences līdzekļi ir sagrupēti trīs grupās (autiņbiksītes, jostiņbiksītes un uzsūcošās bikses, katrā galvenajā grupā ir savas references cenas), kuras vēl sīkāk iedalās atkarībā no inkontinences pakāpes – ļoti smaga, smaga vai vidēja. Lai pacients saņemtu sev piemērotāko urīnu uzsūcošo līdzekli, ārstam receptē jānorāda, tieši kāda veida un uzsūkšanas pakāpes līdzeklis nepieciešams.
V. Dreimane uzsver, ka izgulējumu profilaksei un higiēnai gulošam pacientam, kurš izmanto autiņbiksītes, vislabāk lietot ādu attīrošu, atsvaidzinošu (novērsīs nepatīkamos aromātus), kā arī mīkstinošu un mitrinošu speciālu krēmu, kas saglabā ādas normālo pH līmeni. Taču parasti cilvēki mazgā ādu ar ūdeni un ziepēm, patērējot tam gan daudz laika, gan tādējādi sausinot ādu, kas gulošajam jau tā ir ļoti sausa un plāna. Ja gadīsies kāda mikroplaisiņa, tajā viegli iekļūs infekcija, kuras ārstēšana jau prasīs ļoti lielas pūles. Izgulējumu profilaksei speciālais ādu kopjošais līdzeklis ir ļoti vajadzīgs, tādēļ V. Dreimane aicina farmaceitus tos piedāvāt tiem klientiem, kuriem mājās ir aprūpējams gulošs pacients. Ne minētais mazgājošais līdzeklis, ne uzsūcošie paladziņi, kas īpaši vajadzīgi sākuma periodā, kamēr cilvēks vēl nav pieradis pie autiņbiksīšu vai jostiņbiksīšu lietošanas, pie mums netiek kompensēti.
Bieži vien V. Dreimanei jautājot, kādu pretizgulējumu matraci iegādāties. Viņa atzīst, ka labs būs arī vislētākais matracis. Cilvēki nereti domājot, ka, nopērkot dārgāko, visas problēmas ar gulošā grozīšanu tiek atrisinātas, tomēr neatkarīgi no matrača cenas, gulošais obligāti jāgroza ik pa divām stundām.
Izgulējumu profilaksei tiek izmantoti linu audekla maisiņi, kas piepildīti ar linsēklām un novietoti gulošajam zem krustiem vai citām kermeņa vietām, rullīši, ko paliek zem kājām, lai, piemēram, saudzētu papēžu ādu, utt.
Jaunums valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu klāstā kopš šā gada ir iespēja insulta pacientiem saņemt medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus mājās. Tos sniedz sertificēts fizioterapeits vai tā asistents (tikko viņu saraksts papildināts – insulta pacientu mājās varēs arī aprūpēt rehabilitologs vai fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts), ergoterapeits vai audiologopēds. Ja insulta pacients pēc ārstēšanās slimnīcā saņēmis rehabilitācijas ārsta vai arī sava ģimenes ārsta nosūtījumu, par šo speciālistu mājas vizītēm nav jāmaksā.
Ar insulta pacientu svarīgi intensīvi darboties pirmajos sešos (īpaši – pirmajos trīs) mēnešos pēc insulta, pēc tam jau gandrīz neiespējami atjaunot organisma funkcijas. Tāpēc šāda valsts pretimnākšana vērtējama pozitīvi, jo līdzekļu trūkuma dēļ valsts noteiktās kvotas ierobežo rehabilitācijas saņemšanu stacionāros rehabilitācijas vai dienas centros uzreiz pēc insulta. Šķērslis šā pakalpojuma saņemšanai bieži vien ir arī pacienta iemaksa. Tiem pacientiem, kuri nav atbrīvoti no pacienta iemaksas, pašiem par katru rehabilitācijas dienu jāpiemaksā Ls 9,50–15 (atkarībā no iestādes cenrāža). Protams, pacienta aprūpe mājās, piemēram, insulta pacienta rehabilitācija vai vēža slimnieka paliatīvā aprūpe (valsts kompensē pacienta atsāpināšanai nepieciešamās zāles), valstij izmaksā nesalīdzināmi lētāk nekā tā paša pacienta atrašanās slimnīcā vai rehabilitācijas centrā.
2010.gadā pacientu aprūpei mājās valsts izlietoja vairāk nekā 786 tūkstošus latu, 2011. gadā – 2,5 miljonus latu, bet šogad un divos nākamajos gados šim nolūkam plānots tērēt 3,3 miljonus latu. Medicīnisko rehabilitāciju šogad iecerēts nodrošināt 7716 pacientiem kopumā par 648 tūkstošiem latu. Medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu mājās sniedz 49 ārstniecības iestādes, veselības aprūpes pakalpojumu mājās sniedzēju skaits ir daudz lielāks – to nodrošina 181 ārstniecības iestāde visā Latvijā.
Saskatīt aprūpējamā vajadzības
Kad četrdesmitgadīgās Intas mammu ar smagu insultu nogādāja slimnīcā, bija bažas, vai mamma izdzīvos. Tomēr ārsti darīja visu, lai Intas mamma varētu atgriezties mājās. Soli pa solītim notika veselības uzlabošanās, turklāt Inta, pēc dabas būdama ļoti līdzjūtīga un mīloša, darīja visu, lai palīdzētu mammai atveseļoties. Taču pretī no mammas viņa saņēma nepatiku, nesadarbošanos un pat dusmas. Kāpēc tā?
Smagi slimu pacientu tuviniekiem reāli nav ne mazākās saprašanas un prasmes, kā pareizi apieties ar pacientu, ne arī viņi prot saredzēt tā vēlmes un vajadzības, uzskata psiholoģijas maģistre, Marta Meo praktiķe Gunita Kleinberga, kura specializējusies nevarīgu un aprūpējamu cilvēku psiholoģijā un viņu tuvinieku izglītošanā šajos jautājumos. Svarīgākais – lai gulošais vai aprūpējamais caur viņam sniegto aprūpi saņemtu sev nepieciešamos kontaktus un tiktu veicināta attīstība.
Kā piemēru G. Kleinberga min kādu situāciju. Centrā Mentamed, kurā psiholoģe ikdienā strādā un kurā par maksu uzturas sevi aprūpēt vairs nespējīgi ļaudis, ir kāda insulta paciente (sauksim viņu par Annu), kura nerunā, bet var staigāt, ko viņa arī labprāt dara. Taču, ja neviens nepievērš uzmanību, kad viņa tā staigā no vienas vietas uz otru, viņai rodas šausmīga trauksmes sajūta, un Anna sāk raudāt. Psiholoģe skaidro, ka ir cilvēki, kuri šādās situācijās, kad jūtas vieni un pamesti, var sākt kliegt, ārdīties, raut nost pamperus, izsmērēt fekālijas pa gultu utt. Tas viss – lai pievērstu sev uzmanību, jo citādi viņš vairs to neprot iegūt. Ko darīt, lai pacients nenonāktu līdz šādam satraukumam? Viņš jāpamana, jāpaslavē, labi ir saukt viņu vārdā, piemēram, Anna staigā, Anna ienāk istabā, Anna ēdīs pusdienas (nepareizi ir teikt – mēs ēdīsim pusdienas).
Psiholoģe uzsver, ka neatkarīgi no tā, vai nevarīgais pacients atrodas sociālās aprūpes iestādē vai mājās, ir svarīgi ieraudzīt viņa attīstības vajadzības, piemēram, cik ļoti viņam nepieciešams, lai uz viņu paskatās un pasmaida, pamana viņa centienus pašam paņemt karoti un ļoti lēnām paēst. Taču bieži vien gulošā vajadzības paliek nepamanītas, un cilvēks, kurš aprūpē nevarīgo, nodarbojos ar kompensāciju. Tādā gadījumā nevaram runāt par attīstību, uzsver psiholoģe.
Svarīgi arī raudzīties, lai gulošajam nepaaugstinātos trauksmes sajūta brīdī, kad tiek apkopts viņa ķermenis. Tāpēc ieteicams visu laiku stāstīt, kas ar viņu tiek darīts. Piemēram, jāsaka: tagad es tev nomainīšu autiņbiksītes. Tad jāraugās, cik daudz cilvēks no teiktā saprot, un tikai pēc tam var veikt to nomaiņu (nevis uzreiz!). Pat pilnīgi gulošs pacients jāinformē, ko ar viņu grasās darīt. Nedrīkst būt nepatikas izteiksme sejā, mainot autiņbiksītes. Gulošie cilvēki ir ļoti jūtīgi un, manot pret sevi vērstu nepatiku, piemēram, ar demenci sirgstošais, var sākt kliegt, kļūt agresīvs.
Gan demences, gan insulta pacientiem svarīgs ir fiziskais kontakts, ko, piemēram, ļoti labi var nodrošināt, veicot nelielu viņa plaukstu masāžu. Lai tā būtu patīkamāka, var nedaudz uzklāt roku krēmu un iemasēt, vienlaikus stāstot, kas tiek darīts. Vārdi jāizrunā maigā, klusinātā, nevis skarbā balss tonī. Komunikācijai jābūt tikai pozitīvai.
Kā pareizi reaģēt gadījumos, kad, piemēram, insulta pacients sācis raudāt un žēloties? Žēlot un teikt, ka viss būs kārtībā? Tomēr mēs to nevaram zināt. Tādēļ psiholoģe pacienta radiniekiem iesaka, pirmkārt, teikt: jā, es redzu, ka tu raudi (lai akceptētu emocijas, kas pacientam ir tajā brīdī), un, otrkārt, mācīt viņiem elpošanu, lai nomierinātos (to dara, ievelkot elpu un lēnām izpūšot). Vēl var rīkoties šādi – paņemt slimā tuvinieka roku un, to turot, teikt: jā, es redzu, ka tu gribi raudāt, taču neaizmirsti elpot un pūst izelpu uz savu roku. Dziļā elpošana ir labs paņēmiens, kā nomierināties.
Tātad – svarīgi pamanīt slimā cilvēka vajadzības, būt ar viņu "šeit un tagad". Tas nebūt nenozīmē, ka uzreiz jāmetas viņam palīgā. Vajadzību nepamanīšana bieži vien ir arī iemels, kāpēc pacients reaģē ar dusmām, kā, piemēram, reaģēja mamma uz savas meitas Intas dedzīgo vēlmi palīdzēt.
Emocionāli smagi arī tuviniekiem
Kādas emocijas pārdzīvo cilvēks, kuram mājās, piemēram, ir ar vēzi mirstoša māte? Psiholoģe Gunita Kleinberga stāsta, ka tuvinieki izdzīvo dažādas emociju stadijas, sākot no šoka, dusmām, nolieguma, vainīgā meklēšanas, šajās negatīvajās emocijās nonākot līdz bedres apakšai. Līdz samierināšanās brīdim, kad tiek pieņemts fakts, ka cilvēks ir neglābjami slims, paiet apmēram gads.
Ja tuvinieki atsakās pieņemt situāciju, ka, piemēram, viņu dēls spēs pārvietoties tikai ratiņkrēslā, tas nozīmē, ka viņi atrodas nolieguma stadijā un domā: ja es neko nemainīšu, tad viss būs tā, it kā nelaimīgā lēciena uz galvas nebūtu bijis. Protams, cilvēki pārdzīvo un cenšas neredzēt problēmu, tomēr skaidrs ir arī tas, ka viņiem jālūdz psihologa palīdzība. Nevajag kautrēties meklēt palīdzību, uzsver psiholoģe un Marta Meo speciāliste G. Kleinberga. Piemēram, viņa piedāvā veikt 5–10 minūšu ilgu filmēšanu, kad tuvinieks sadarbojas ar gulošo, un pēc tam redzēto analizēt, palūkojoties uz sevi no malas. Tas palīdz novērtēt, kāda ir tuvinieka sejas izteiksme, žesti, veids, kā viņš komunicē ar slimnieku, un ļauj iemācīties adekvāti redzēt un saprast slimnieku.
Savukārt Vaira Dreimane atgādina, ka jautājumos, kas saistīti ar gulošā pacienta inkontinences problēmām, higiēnas līdzekļu lietojumu, ādas kopšanu, slimnieku aprūpi mājas apstākļos, valsts kompensācijas sistēmu un tiesībām saņemt valsts apmaksātus higiēnas līdzekļus, var vērsties biedrībā Inko centrs. Konsultācijas ir bez maksas!
Teksts: Ieva Apiņa
Rubrika: pēc smagas slimības
Foto: Stock.XCHNG
Raksts publicēts sadarbībā ar
Informācija ZL datubāzē
Informācija Pilseta24 portālu tīklā
Informācija portālā BalticExport.com
Biznesa profils firmas.lv
Informācija portālā visaigimenei.lv
