Rēzekne - tuberkulozes karstā zona Latvijā
Dr. Marts Hahelis, TPSVA Rēzeknes filiāles vadītājs
Tuberkulozes un plaušu slimību valsts aģentūras Rēzeknes filiālei šogad apritēja 45 gadi -
Ftiziatrijas speciālistu neatlaidīgā darba rezultātā saslimstība strauji mazinājās, retas kļuva smagas un ielaistas tuberkulozes formas. Aktīva tuberkulozes profilakse, lai arī dārga, tomēr bija gana efektīva. Šāda spēku koncentrēšana ļāva biedējošo epidēmiju ierobežot līdz līmenim, kad par tuberkulozi ne sabiedrība kopumā, ne mediķi vairs īsti neuztraucās, un šķita, ka tuberkuloze drīz kļūs par medicīnas vēsturnieku intereses objektu.
Mazinoties saslimstībai ar tuberkulozi, Rēzeknes ftiziatri sekmīgi pārņēma nespecifisko elpošanas orgānu slimību ārstēšanu, tika veikta plaša hronisko pulmonoloģiska profila slimnieku dispanserizācija. Taču, pasliktinoties sociālekonomiskajam stāvoklim pēc PSRS sabrukuma deviņdesmito gadu sākumā, tuberkulozes izplatība būtiski pieauga, un atkal par Rēzeknes prettuberkulozes dienesta galveno uzdevumu kļuva tuberkulozes ārstēšana.
Jākonstatē, ka būtiskā tuberkulozes saslimstības samazināšanās Latvijā pēdējos septiņos gados diemžēl vēl nav vērojama Latgales sirdī - Rēzeknē un Rēzeknes rajonā. Pēdējos trīs gadus Rēzeknes rajonā saslimstība ir stabili augstākā visā valstī, 2005. gadā tā bija rekordaugsta - 121,6 gadījumi uz 100 000, bet 2006. gadā tikai nedaudz zemāka - 113,3 gadījumi uz 100 000. Nevar nepamanīt, ka augstā saslimstība sasaucas ar augsto bezdarba līmeni Rēzeknes rajonā, kas daudzus gadus sasniedza 25-27% no darbaspējīgajiem iedzīvotājiem. Arī Rēzeknes pilsētā saslimstība ir daudz augstāka nekā vidēji Latvijā. Liels ir arī bacilāro slimnieku īpatsvars: Rēzeknes rajonā 76%, bet pilsētā 70%. Diemžēl tas liecina ne vien par kvalitatīvo bakterioloģiskās laboratorijas darbu, bet arī par augstu destruktīvo tuberkulozes formu īpatsvaru, nepietiekamo profilaksi primārajā medicīnas aprūpē un lielas iedzīvotāju daļas vienaldzību pret savu veselību.
Lai arī jau labu laiku dzīvojam dinamiskajā 3. gadu tūkstotī, tuberkulozes ārstēšanas laiks nav kļuvis īsāks. Īpaši garš tas ir gadījumos, kad diagnosticēta MDR jeb zāļu nejutīga tuberkuloze. Šādas grūti ārstējamas tuberkulozes īpatsvars valstī ir būtiski samazinājies, taču katrs gadījums ir sarežģīts ne vien terapijas ziņā, bet arī slimnieka sociālo problēmu samilšanas aspektā. MDR tuberkulozes slimnieka ārstēšana ilgst no 18 līdz 24 mēnešiem, individuālas ārstēšanas kursos izmanto II rindas prettuberkulozes preparātus, kas blaknes izraisa ievērojami biežāk nekā I rindas medikamenti, arī ārstēšanas rezultāti nav spoži, jo tikai apmēram puse no MDR tuberkulozes slimniekiem staru terapijas pirmo kursu pabeidz kā izārstēti. Nelabvēlīgos gadījumos, kad slimnieka nedisciplinētības, kursa pārtraukumu, smagu blakņu vai sākotnējās inficēšanās ar mikobaktērijām, kas nejutīgas pret 10 un vairāk preparātiem, rezultātā attīstās tā saucamā
Darbā ar MDR-TB un it īpaši XDR-TB slimniekiem ir ļoti vēlama profesionāla psihologa līdzdalība, lai mazinātu slimnieku depresīvo, bet dažkārt - agresīvo stāvokli. MDR-TB slimniekiem un viņu tuviniekiem sniegtā informācija ne vienmēr ir viegli pieņemama, pastāv psiholoģiska barjera, bailes no sabiedrības reakcijas, uzzinot par tuberkulozes diagnozi. Lai arī nav nekāda objektīva pamata kaunēties par saslimšanu, tomēr tuberkulozes slimnieks izjūt diskomfortu, nemotivētu vainas apziņu par šo gaisa pilienu infekciju, no kuras neviens nav pasargāts. Šāda TB slimnieka shizma ir grūti pārvarama, it īpaši vidē ar zemāku inteliģences, kultūras līmeni.
Vislielākais papildslogs prettuberkulozes dienestam ir alkohola atkarībā nonākušu slimnieku aprūpe. Oficiāla hroniska alkoholisma diagnoze nav pārāk bieža, taču mūsu slimnieku nespēja atturēties no smagas piedzeršanās slimnīcā, alkohola psihozes, orgānu un nervu sistēmas bojājumi liek domāt, ka alkoholisma patiesā izplatība daudzkārt pārsniedz statistikas skaitļus. Preiļu un Gulbenes surogātalkohola upuru daudzums atgādina par alkoholisma draudīgo apmēru Latgalē. Varbūt iedvesmots no TV reklāmas, kas sludināja, ka hokejs bez alus ir daiļslidošana, kāds slimnieks secināja, ka tuberkulozes ārstēšana bez krutkas esot klosterbrāļu salidojums. Atšķirībā no kolēģiem, kas ārstē somatiskas vainas daudzprofilu slimnīcās un par alkohola lietošanu mierīgi var skurbušu vājinieku izslēgt no stacionāra, ftiziatram allaž ir jāpatur prātā gan epidemioloģiskais aspekts, gan tas, ka ārstēšanas pārtraukuma radītos sarežģījumus pašiem principiālajiem dakteriem būs jārisina tuvākā vai tālākā nākotnē. Arī piespiedu izolācijas un ārstēšanas teorētiski gludā taciņa dzīvē, ak, vai, nemaz tik līdzena un saulaina nav, jo policijas darbiniekam multirezistentais slimnieks var vienkārši nevērt vaļā dzīvokļa durvis, var mainīt dzīvesvietu, var, izmantojot cilvēktiesību īpašo aizsardzību, pārtraukt ārstēšanos, līdzko krēpās vairs neatrod tuberkulozes mikrobaktērijas, bet līdz pilnīgai izārstēšanai vēl tālu. Jāatzīmē, ka fiziski sparīgiem indivīdiem arī piespiedu ārstēšanas iestādes - TPSVA filiāles Ceplīši augstais žogs nav šķērslis.
No iepriekšminētā var rasties nepareizs iespaids, ka tuberkuloze ir tikai un vienīgi kriminālu tipu, narkomānu un alkoholiķu sērga. Vienkārši mediķu pūles un laiks, ko prasa viena palaidņa meklēšana, ārstēšana utt., ir salīdzināms ar 20-30 normālu, apzinīgu slimnieku aprūpē iztērēto. 2006. gadā piespiedu ārstēšana tika piemērota sešiem cilvēkiem. Kopumā Valsts policijas darbinieku izpratne un atsaucība uzlabojas, lai gan dažkārt bacilāro slimnieku meklēšana notiek formāli - tiek pārbaudīta tikai deklarētā dzīvesvieta un galvenā sanitārā ārsta rīkojums par tūlītēju piespiedu ārstēšanu pat vairākus mēnešus netiek īstenots.
Tuberkulozei, kā jau sociālai slimībai, pienākas arī sociālo dienestu uzmanība. Nevar noliegt, ka pēdējie kļūst arvien stiprāki, to darbs koordinētāks. Īpaši tas pamanāms lielās pašvaldībās. Rēzeknes pilsētas domes sociālo lietu pārvalde vienmēr ir atsaucīga sadarbības partnere. Vājāki sociālie dienesti ir pagastos, tur nereti uzskatīja, ka tuberkulozes slimnieks ir vienīgi mediķu rūpju bērns. Stāvoklis mainījās 2006. gadā, kad pēc ftiziatru iniciatīvas notika Rēzeknes rajona padomes organizēta pagastu sociālo darbinieku apmācība, kas izskaidroja slimības īpatnības un norādīja sociālā atbalsta un ārstēšanas veidus un paņēmienus, kādus sekmīgi īsteno citur Latvijā. Visas rajona pašvaldības saņēma TPSVA izdotās informatīivās brošūras, kurās skaidri iztirzāti bīstamās slimības pamatjautājumi. Atkārtoti tiekoties ar sociālajiem darbiniekiem, tika precizētas to darbības, lai tieši tuberkulozes riska grupas tiktu pēc iespējas pilnīgāk un aktīvāk pārbaudītas, lai noskaidrotu visas, slimnieku nereti slēptās, kontaktpersonas. Tika uzsvērts, cik svarīgi ir atbalstīt apzinīgos ambulatori ārstētos slimniekus un palīdzēt stacionāros esošo slimnieku piederīgajiem.
Kā pozitīva pārmaiņa minams tas, ka vairāki pagasti ir uzsākuši savu riska grupu iedzīvotāju organizētu nogādi uz pārbaudēm Rēzeknes filiāles ambulatorajā daļā. Katru gadu Rēzeknes ftiziatri informē primārās aprūpes mediķus, tiek aktualizēti profilakses, agrīnas diagnostikas un līdzestīgas ārstēšanās nodrošināšanas jautājumi. Diemžēl, kā jau ierasts, ģimenes ārsti šīs konferences apmeklē vāji, toties feldšeri ierodas gandrīz visi (Rēzeknes rajonā ir saglabāti 28 feldšeru vecmāšu punkti). Feldšeri situāciju savās aprūpes zonās pārzina labāk nekā ģimenes ārsti, jo ir pagasti, kuru iedzīvotāji ir pierakstīti pie 6-8 ģimenes ārstiem, dažkārt 5-10% nav pierakstīti pie ģimenes ārstiem, nav izmeklēti pat 10-15 gadus. Parasti tie visi ir tuberkulozes riska grupās.
Kopumā jāsecina, ka reģionālo atšķirību mazināšanas plāni, šķiet, vēl nav guvuši praktisku virzību. Iedzīvotāju negatīvais dabiskais pieaugums (latviski - izmiršana) un emigrēšana uz Rīgu vai Īriju nesamazinās un rada jaunas problēmas. Jau ilgāku laiku Latgalē trūkst ne vien medicīnas darbinieku, bet arī cilvēku, kas varētu strādāt nekvalificētu darbu (paradokss augsta bezdarba apstākļos). Arī Rēzeknes filiālē nepieciešami ftiziatri, bet jau vairākus gadus meklējumi ir nesekmīgi. Augstie saslimstības rādītāji Rēzeknē un Rēzeknes rajonā liecina ne tikai par nelabvēlīgo epidemioloģisko situāciju, bet arī par ftiziatru aktīvo darbu, kas ļauj atklāt slimniekus starp bacilāro slimnieku kontaktpersonām, mazāk ir nezināmu slimnieku. Tā 2005. gadā, apsekojot viena slimnieka kontaktus, tika atklāti vēl 7 tuberkulozes slimnieki, kas, protams, pasliktināja saslimstības rādītājus, taču ievērojami samazināja šī pagasta iedzīvotāju risku saslimt ar tuberkulozi.
Pēc apvienošanās Rēzeknes prettuberkulozes dienests strādā ciešā sadarbībā ar TPSVA kolēģiem, kas vienmēr sniedz visu nepieciešamo, lai optimāli ārstētu katru slimnieku, lai darbinieku zināšanas un prasmes papildinātos. Gadījumos, kad slimniekam ir recidīvs, multirezistence vai diagnostikas grūtības, slimnieks tiek pārvests uz kādu no TPSVA specializētajām nodaļām, kur operatīvi izmeklējumi un augsti kvalificēti kolēģi precizē diagnozi un uzsāk atbilstošu ārstēšanu. Nebacilāru MDR tuberkulozes slimnieku ārstēšanas režīmu nosaka konsīlijs, kurā slimnieka ārstēšanas rezultāti tiek izvērtēti ne retāk kā reizi 3 mēnešos. Lai arī situācija ir sarežģīta, tomēr Rēzeknes ftiziatri nezaudē cerības, ka jau tuvākajā nākotnē tuberkulozes karstums mazināsies, bet pagaidām dienaskārtībā - saspringts darbs.
