Rehabilitologi aicina Slimnīcu biedrību uz diskusija par jaunu kvalitātes kritēriju izvirzīšanu stacionārajai ārstniecībai
Rīga, 19.marts, LETA. Latvijas Rehabilitācijas profesionālo organizāciju apvienība (LRPOA) aicina Latvijas Slimnīcu biedrību uz diskusiju par rehabilitācijas lomu invaliditātes mazināšanā Latvijā un jaunu reālu kvalitātes kritēriju izvirzīšanu stacionārajai ārstniecībai, aģentūrai LETA pauda apvienības prezidents Aivars Vētra.
Viņš šādu aicinājumu izteicis Slimnīcu biedrības vadītājam Jevgēņijam Kalējam, norādot, ka nepiekrīt viņa apgalvojumam, ka jaunas diagnostikas iekārtas, proti, jaunas ārstnieciskas iespējas noteikti mazinās arī invaliditātes iestāšanos.
Pēc Vētras domām, saistībā ar invaliditātes novēršanu viss ir daudz sarežģītāk, jo jaunās diagnostikas veicinātās ārstnieciskās iespējas noteikti var veicināt pacientu dzīvildzi, bet tā ne vienmēr ir saistīta arī ar pietiekošu pacienta funkcionēšanu, lai varētu nenoteikt invaliditāti vai darbspēju ierobežojumu. "Piemēri šim apgalvojumam ir ļoti daudz - jaundzimušo mirstības samazināšanas centieni ir saistīti arī ar bērnu invaliditāti, dzīvību glābjošas augstas apakšējo ekstremitāšu amputācijas, sasniegumi diabēta pacientu aprūpē un tā tālāk. Arī onkoloģiskā programma lielā mērā ir tendēta uz dzīvību glābjošiem pakalpojumiem - agrīna diagnostika, jauni medikamenti un citiem -, bet mērķtiecīga rehabilitācija nav šo aktualitāšu sarakstā," skaidroja rehabilitologs.
Pēc viņa domām, tas, ka valsts gatava par adekvātu tarifu apmaksāt psihosociālo rehabilitāciju, ir labi un atbalstāmi, bet tas, ka valsts nav gatava apmaksāt rehabilitāciju jau ārstēšanas laikā, šai psihosociālajai rehabilitācijai liek uzņemties pienākumus, kas ir ārpus tās kā sabiedriskas organizācijas profesionālajiem rāmjiem.
Vētra norāda, ka Veselības ministrija savos uzstādījumos par kvalitāti ārstniecībā, invaliditātes mazināšanu un funkcionēšanas veicināšanu īpaši neuzsver, jo mediķu rokās ir veicināt funkcionēšanas un darbspēju potenciālu, bet šī potenciāla izmantošana lielā mērā atkarīga no rehabilitācijas pakalpojumu pieejamības, proti, profesionālajiem resursiem, atbilstošu pakalpojumu sniedzēju esamības un adekvāta finansējuma.
Vētram arī pašas invaliditātes ekspertīzes veicošās iestādes - Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀK) - atrašanās nevis veselības aprūpes, bet sociālajā resorā liekot aizdomāties par cilvēka funkcionēšanas jautājumu izpratni Latvijā. "Faktiski VDEĀK izmantošana tikai kā pabalstu un citu atvieglojumu saņemšanu nosakošu komisiju, kas ļoti maz interesējas par cēloņiem komisijā noteiktajai invaliditātei, veselības aizsardzības sistēmai "laupa" svarīgu ārstnieciskās kvalitātes novērtēšanas instrumentu un būtu laiks Latvijā pārdomāt par VDEĀK kā Labklājības ministrijas resoram kalpojošu orgānu piešķiramā sabiedrības atbalsta izvērtēšanai personām ar ierobežotu funkcionēšanu," norāda Vētra.
Turklāt, pēc viņa domām, ir virkne citu apstākļu, kas mediķu darba rezultātā gūtā veselības potenciālu iznieko, jo pacients nav gatavs ne strādāt, ne nopietni darboties, lai mazinātu savu invaliditāti, piemēram, pirmspensijas vecums, bezdarba līmenis attiecīgajā teritorijā un profesijā, sabiedriskā transporta trūkums un līdzīgi faktori, kā arī vienkārši nevēlēšanās nekļūt par personu ar invaliditāti ar tiesībām uz pabalstiem, palīdzību un labākiem noteikumiem kā darba ņēmējam.
Jau ziņots, ka katrā slimnīcā situācija ar medicīnas iekārtām ir citāda, tomēr kopumā valsts un pašvaldību sektorā iekārtas ir stipri novecojušas, aģentūrai LETA sacīja Latvijas Slimnīcu biedrības priekšsēdētājs Jevgēņijs Kalējs.
Viņš skaidroja, ka valstis, kuras atrisinājušas jautājumu par medicīniskajām iekārtām, piešķirot iekārtām lielāku finansējumu, būtiski samazina saslimstību saviem iedzīvotājiem, jo var ātrāk diagnosticēt vēzi, ārstēt acu un ausu problēmas, kā arī novērst pacientam invaliditātes iestāšanos.
