Rehabilitācijas ārste par pacientu motivāciju pēc insulta – cilvēka griba spēj darīt brīnumus
Raksta autore: Inta Kezika, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste (Cēsu klīnika, Vidzemes slimnīca, Valmieras Veselības centrs, Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca)
Ikdienā strādājot ar pacientiem, kas pārcietuši insultu, esmu novērojusi, ka cilvēki vissmagāk pārdzīvo pašaprūpes spēju zudumu – tas viņus satrauc daudz vairāk nekā mobilitātes ierobežojumi. Tomēr nevienam nevajadzētu dzīvot sāpēs vai ar nepilnīgu kustību spēju un uzskatīt, ka tas ir normāli. Ārstu uzdevums ir atrast katram pacientam piemērotāko ārstēšanu un rehabilitāciju, bet pacientam ir jāpaveic divi mājasdarbi: jāaiziet pie ārsta un savas veselības atgūšanā jābūt uz sadarbību vērstam, iesaistītam un aktīvam. Savukārt, tam vajadzīga pozitīva motivācija, kuru atšķirībā no tabletēm, botulīna injekcijām vai fizioterapijas manipulācijām neviens no malas nevar iedot.
Pašaprūpes spēju zudums iznīcina arī dzīvesprieku
Insults ir cilvēka “datora” – galvas smadzeņu – bojājums. Insulta smagums un sekas atkarīgas no tā, kurš smadzeņu rajons ir skarts, cik plaši, vai bojājums ir hemorāģisks vai išēmisks. Norakstīt nedrīkst nevienu pacientu, kurš pārcietis insultu. Tiesa, liela nozīme rehabilitācijas procesā ir paša pacienta iesaistei. Emocionālais stāvoklis ir ļoti svarīgs, lai būtu motivācija strādāt un līdzdarboties savas veselības atgūšanā.
Gandrīz katram ceturtajam insulta pacientam jau pirmajās dienās pēc insulta var attīstīties spastika. Tas nozīmē gribai nepakļautu muskuļu savilkšanos, kas būtiski ierobežo pārvietošanos, spēju satvert un noturēt priekšmetus, patstāvīgi paēst, apģērbties, veikt ierastos ikdienas darbus. Šāda dzīves kvalitātes pasliktināšanās nereti noved pie tā, ka pacienti zaudē ne tikai darba spējas, bet arī dzīvesprieku un dzīves kvalitāti. Pozitīvai domāšanai ir milzīga nozīme ceļā uz atlabšanu. Tā būtiski ietekmē cilvēka gatavību aktīvi iesaistīties atveseļošanās procesā, ievērot ārsta norādījumus un turpināt pildīt, iespējams, mazliet apnicīgus uzdevumus – piemēram, regulāri vingrot – arī ārpus ārsta redzesloka.
Liela nozīme – labākai informētībai
Pacientam pēc insulta nonākot funkcionālo speciālistu uzraudzībā, spastikas attīstības potenciālu nereti var novērot jau pirmajās 10 dienās un ārsts rehabilitologs var atbilstoši reaģēt. Ja pacientam ir potenciāls atjaunot funkcionēšanas spējas, viņu uzņem subakūtās rehabilitācijas nodaļā, kur pacients var saņemt pirmās botulīna injekcijas un palikt dinamiskajā novērošanā. Ja spastika pirmajās dienās pēc insulta neparādās, bet attīstās vēlīnāk, tad gan pastāv risks, ka rehabilitologa redzeslokā pacientam nonākot pēc vairākiem mēnešiem, spastika jau var izpausties smagākā formā.
Diemžēl jāatzīst, ka informētība par atlabšanas iespējām pēc insulta Latvijā varētu būt krietni labāka. Tas ir akmens gan ģimenes ārstu dārziņā, kuri ne vienmēr zina, ko ar šādiem pacientiem iesākt un kur viņus sūtīt, gan pašu pacientu lauciņā. Daļa no viņiem atsakās doties uz injekcijām, jo baidās, ka botulīns ir tā pati inde, kas reizēm sastopama pārtikas produktos, un bailes ir stiprākas par sāpēm un kritisku spriestspēju. Var izrādīties ļoti grūti iedrošināt kādu, kurš tic nepārbaudītai informācijai internetā. Problēma mēdz būt arī nepietiekamās valsts kvotas, jo pacientam aprūpe un rehabilitācija pēc insulta izmaksā visai dārgi. Savu artavu pienes arī garās rindas, kas ir problēma daudzās ārstniecības iestādēs.
Insults – ne tikai senioru problēma
Jāteic, insults kļūst gados arvien “jaunāks”. Manam jaunākajam pacientam ar insultu bija tikai 3 dienas; netrūkst arī pusaudžu 12–16 gadu vecuma grupā, kuri lielākoties piedzīvo aneirismas plīsuma izraisītu insultu. Nereti sākumā aneirisma izpaužas kā galvassāpes, pacients un viņa vecāki domā, ka tā ir migrēna vai saspringuma tipa galvassāpes, un īsto sāpju cēloni atklāj pavisam nejauši. Ja asinsvadu patoloģijas visbiežāk ir iedzimtas, pieaug arī samērā viegli novēršamu insulta cēloņu biežums: mazkustīgs dzīvesveids, palielināta ķermeņa masa, kas veicina asinsspiediena paaugstināšanos, kardioloģiskās saslimšanas, neārstētas aritmijas, paaugstināts stress. Labā ziņa ir tā, ka jo jaunāks cilvēks, jo lielāka neiroplasticitāte, kas ļauj veiksmīgāk atjaunoties pēc saslimšanas, un mēs varam prognozēt labākus rezultātus. Jo cilvēks gados vecāks, jo vairāk papildus saslimšanu, kas ietekmē atlabšanas iespējas. Gados vecākiem pacientiem biežāk arī novēro motivācijas trūkumu iesaistīties atlabšanas procesā.
Esmu novērojusi, ka biežāk pēc insulta psiholoģiski sabrūk vīrieši, kas ir pieraduši būt tie stiprie. Biežāk vīriešus ar spastiku pie ārsta atved sievas, kas vēlas uzlabot sava vīra dalību ikdienas aktivitātēs, bet viņiem pašiem bieži vien grūti nodefinēt savus atlabšanas mērķus. Bet ir arī ļoti motivēti vīrieši, kuri strikti ievēro visus norādījumus un ik pēc trīs četriem mēnešiem nāk uz atkārtoto botulīna injekciju, jo pēc tās ir jutušies daudz labāk, mazinoties sāpēm un uzlabojoties mobilitātei un pašaprūpei. Paši ārsti sava darba efektu redz reti, jo pacienti parasti atgriežas, kad medikamenta iedarbība jau ir beigusies. Tas, ko varam novērtēt, ir pacienta pašsajūtas novērojumi, kas jāatzīmē īpašā dienasgrāmatā un kas ļauj arī citiem ārstiem redzēt, kādas manipulācijas ir veiktas, cik lielas botulīna devas un kuros muskuļos injicētas. Gadās gan arī tā, ka pārāk centīgi pacienti pārcenšas un ar veselo roku tik cītīgi stiepj spastikas skarto ekstremitāti, ka iedzīvojas mīksto audu traumās. Tomēr vingrošanai spastikas gadījumos ir milzīga nozīme, it īpaši stiepšanas vingrinājumiem, kas palīdz saglabāt locītavas funkcijas un kustību brīvību, pat ja aktīvas kustības ekstremitātē nav iespējamas.
Atlabšana vajadzīga visiem bez izņēmuma
Rehabilitācija nav kūrorts, tas ir smags darbs. Tomēr brīdī, kad cilvēks, kurš pēc insulta bija palicis guļošs, bet pēc rehabilitācijas spēja iziet no klīnikas kaut vai ar palīglīdzekli, tas iepriecina visus. Es teiktu, ka apmēram 80% pacientu ir pozitīvi noskaņoti. Pārējie ir tie, kuriem nekad nekas nav labi, taču arī viņiem ir jāatlabst. Tad iesaistām piederīgos, klīniskos psihologus, kuri zina, kā “īgņu” varētu motivēt un iedrošināt, lai kopā panāktu vēlamo rezultātu.
Atlabšana ir svarīga ikvienam. Sevišķi svarīgi ir pirmie seši mēneši pēc insulta, vēlāk jebkurām aktivitātēm būs lielākoties uzturoša nozīme. Insulta pacientu rehabilitācija ir komplekss process, kurā liela nozīme ir gan ārstu, gan funkcionālo speciālistu profesionalitātei, gan līdzcilvēku atbalstam un uzmundrinājumam. Tomēr nekas nav svarīgāk par to, lai pats pacients no visas sirds gribētu atveseļoties. Cilvēka griba spēj darīt brīnumus.
Raksts tapis sadarbībā ar “Ipsen Pharma”.
