PVO komentāri pēc neoficiālās sanāksmes par ilgtspējīgu finansējumu veselības aprūpei

Latvijas Republikas veselības ministrs lūdza iespēju konsultēties ar PVO ekspertiem par veselības finansējuma politiku, koncentrējoties uz to, kā nodrošināt stabilu un pieaugošu ieņēmumu plūsmu veselības aprūpes nozarei, portālu MEDICINE.LV informēja Latvijas Ģimenes ārstu asociācija.

Atbildot uz minēto lūgumu, PVO Barselonas birojs, kas nodarbojas ar veselības sistēmu stiprināšanas jautājumiem, konkrēti tā Veselības aprūpes sistēmu un sabiedrības veselības nodaļa, sadarbībā ar Eiropas Veselības sistēmu un politikas observatoriju, uzaicināja Latvijas Veselības ministrijas delegāciju piedalīties konsultatīvā sēdē par reformu priekšlikumu Latvijā ieviest obligāto veselības apdrošināšanu.

Pirms minētās sanāksmes PVO 2010. gadā jau bija komentējusi "Informatīvo ziņojumu par obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas lietderību" Latvijā. Komentāros tika akcentētas vairākas tehniskas nianses, kas būtu aktuālas, reformējot veselības finansēšanas sistēmu Latvijā, un tika pausts atbalsts vietējo ekspertu izdarītajam secinājumam, ka nepastāv pārliecinoši argumenti par labu tādas obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešanai, kas balstīta uz algas nodokļa iemaksu Latvijā; turklāt, ņemot vērā finanšu krīzes drūmo fonu, ekonomikas politikas ietvaros būtu tendence mazināt nodarbinātības nodokļu slogu. Ziņojumā tomēr tika uzsvērts, ka reformai, kas sasaistītu tiesības saņemt aprūpi ar veiktajām iemaksām (proti, tiktu ieviesta sociālā veselības apdrošināšana), varētu būt politiski apsvērumi, tomēr tad to vajadzētu ieviest tā, lai tiktu saglabāta vispārējā nodokļu sistēma kā galvenais ieņēmumu avots un nelielai procentuālajai daļai no kopējā finansējuma vajadzētu būt no individuālās veselības apdrošināšanas iemaksas. Šis jaunais priekšlikums tad arī uzsākto virzienu turpina.

Latvijas valdība spērusi būtiskus soļus pareizā virzienā, reaģējot uz skarbo finanšu krīzi un tās ietekmi veselības aprūpes nozarē. Ir skaidrs, ka Latvijai krīzes situācijā nebija citas izejas kā vien samazināt valsts izdevumus. Tālab Latvija koncentrējās uz to, kā vislabāk izmantot pieejamos līdzekļus, un ieviesa pasākumus, kas salīdzinoši prioritāru lomu piešķir primārajai aprūpei, būtiski nozīmīgu medikamentu kompensācijai, ambulatoro speciālistu pakalpojumu sniegšanai, vienlaikus samazinot slimnīcu kapacitāti, kas krietni pārsniedza vidējo līmeni gan ES, gan tā dēvētajās "salīdzinājuma" valstīs. Jaunā Sociālās drošības tīkla stratēģija veidota tā, lai mērķtiecīgāk un papildus aizsargātu mazturīgākos iedzīvotājus. Pasākumi varētu paaugstināt efektivitāti, uzturēt solidaritāti un būtu vērsti uz veselības sistēmas rentabilitātes kāpināšanu.

Pēc pirmās fiskālās konsolidācijas pasākumu kārtas PVO ieteica pasargāt veselības un sociālās apdrošināšanas nozares no turpmāku samazinājumu ietekmes, kā arī norādīja, ka valdībai vajadzētu piešķirt veselībai augstāku prioritāti jau tā ierobežotajā fiskālajā kopainā. Izdarot starptautiskus salīdzinājumus, jāsecina, ka Latvijas valdībai ir zināmas rīcības iespējas, salīdzinot proporcionālos izdevumus veselībai no kopējiem budžeta izdevumiem. Paaugstinot relatīvo veselības lomu valdības budžeta prioritāšu sarakstā, Latvija varētu izvairīties no turpmākiem samazinājumiem veselībai un pasargāt arī maznodrošinātāko iedzīvotāju grupas, ko krīze un veselības problēmas piemeklē visskaudrāk.

Vienlaikus veselības nozarei vajadzētu arī demonstrēt labu sniegumu, lai gūtu sabiedrības un politiķu atbalstu un attiecīgi – lielāku finansējumu veselībai. Ir sperti pirmie soļi pakalpojumu sniegšanas pārstrukturēšanai. Tagad reformas ilgtspējīgums ir atkarīgs no: i) Veselības ministrijas nodošanās mērķim, proti, uzlabot veselības sektora sniegumu un ii) Latvijas valdības nodošanās mērķim nozarei piešķirt augstāku prioritāti, attiecīgi piešķirot lielāku valsts ieņēmu daļu veselības aprūpei, valstij atveseļojoties no finanšu krīzes.

Latvijas valdībai jāpaaugstina izdevumi par veselību

Pacientu līdzmaksājumu daļa Latvijā jau šobrīd ir viena no augstākajām Eiropā; tas, savukārt, ir cieši saistīts ar zemu finansiālo aizsardzību pret izmaksām veselības pasliktināšanās gadījumā. Pētījumi par finansiālo aizsardzību Latvijā liecina, ka gadījumos, kad nepieciešama veselības aprūpe, ļoti augsto izmaksu rezultātā ievērojama sabiedrības daļa sastopas ar katastrofālām finanšu problēmām, ar izmaksām, kas principā cilvēku izputina. Turklāt cilvēki bieži vien atliek ārstēšanos, nepērk ordinētos medikamentus, jo viņiem nav naudas un pienācīgas apdrošināšanas slimības gadījumā. Lai arī nesen pieņemtā Sociālās drošības tīkla stratēģija uzskatāma par vitāli nozīmīgu soli pareizā virzienā, stratēģija var tikai mazināt finanšu krīzes un krīzes mazināšanai nepieciešamo budžeta samazinājumu ietekmi uz sabiedrību. Diemžēl stratēģija pilnībā neatrisina spēkā esošās sistēmas nespēju nodrošināt piemērotu finansiālo aizsardzību pret izmaksām slimības gadījumā.

Eiropas mērogā Latvija no valsts budžeta veselībai piešķir vienu no mazākajiem budžetiem. Jaunākie apstiprinātie dati par veselību liecina, ka Latvijas valsts izdevumi par veselību 2010. gadā bija aptuveni 4 % no IKP. Esošās Veselības ministrijas aplēses liecina, ka šis rādītājs ir samazinājies līdz 3,58 % 2011. gadā un 3,21 % 2012. gadā. Tas ir mazāk nekā attiecīgā proporcija no IKP 2005. gadā. Vidējie rādītāji Eiropā ir 6,6 % no IKP (2010. gadā). Salīdzinot Latviju ar valstīm līdzīgā ekonomiskās attīstības līmenī, starpība joprojām ir liela, proti, 1,5 procenta punkti.

Latvijas valdība neuzskata veselību par augsti prioritāru jomu, ja to apliecina piešķirtais līdzekļu apjoms veselībai no kopējiem valdības ieņēmumiem. Latvijas valdība mazāk nekā 10 % no tās budžeta piešķir veselības aprūpei; pēdējo divu gadu laikā veselība kā prioritāte pat vēl kritusies. Salīdzinājumam: piemēram, Lietuva un Igaunija aptuveni 12 % no kopējiem budžeta izdevumiem novirza veselībai, Slovākijā šis rādītājs ir tuvu 15 %. Horvātija – vēl viena līdzīga valsts salīdzinājumam – vairāk nekā 17 % no valsts līdzekļiem piešķir veselībai. Ja Latvijas valdība piešķirtu tik vien kā 12 % no budžeta izdevumiem veselībai, valsts izdevumi veselībai kā daļa no IKP būtu vairāk nekā 5 %, kas ir vairāk nekā valdības pašreiz izvirzītais mērķis, proti, 4,5 % 2014. gadam. PVO aicina Latvija valdību pārskatīt paredzēto izdevumu daļu veselībai no kopējā IKP apjoma un iesaka 2014. gadā mērķi kaut nedaudz, bet paaugstināt: līdz 5 % no IKP. Tas sazobē ar rīcībpolitiku, kas vērsta uz mazturīgāko iedzīvotāju daļu, būtiski uzlabotu finansiālo aizsardzību.

Laikposmā pirms krīzes lielākā daļa Eiropas Savienības valdību paaugstināja procentuālo izdevumu daļu veselības aprūpei no IKP, diemžēl Latvijas valdība tā nedarīja. Latvija gan 1997., gan 2007. gadā veselības aprūpei piešķīra vienādu turklāt visai mazu daļu no kopējā IKP. Minētajā periodā budžeta piešķīrums veselībai saglabājies vai nu 10 % līmenī no kopējiem budžeta izdevumiem vai tuvu šim rādītājam, neraugoties uz to, ka lielākā daļa valdību veselības prioritāti ir paaugstinājušas, lai arī tas prasījis papildu fiskālus ierobežojumus. Daudzas valstis, reaģējot uz finanšu krīzi, izdevumus veselībai saglabāja nemainīgus vai pat paaugstināja. Latvijā veselība īsti prioritāra nav bijusi, un pat jaunāko reformu rezultātā, kuru mērķis ir uzlabot veselības aprūpes sektora efektivitāti, nav redzams lielāks politisks atbalsts nozarei, piemēram, paaugstinot izdevumus par veselību.

Ja veselības aprūpes prioritāte būtu augstāka, varētu dzēst atšķirības starp Latviju un salīdzinājuma valstīm gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās. Ņemot vērā pagātnes tendences un jaunākās norises, diemžēl šķiet, ka nekas nemainīsies, ja vien nenotiks paradigmu maiņa Latvijā, proti, ja nemainīsies tas, kā Latvijas politikā tiek traktēta veselība. 2011. un 2012. gadā valstij atveseļojoties no finanšu krīzes un IKP nedaudz palielinoties, budžeta piešķīrumu ziņā veselības sektors joprojām atstāts novārtā; veselība nesaņēma pat proporcionālu papildu IKP daļu, un rezultātā 2012. gadā valsts izdevumi par veselību ir kritušies līdz visu laiku zemākajam līmenim, tas ir, 3,21 % no IKP. Vienīgi šādā kontekstā 2014. gadam izvirzīto mērķi, 4,5 % no IKP veselībai, var uzskatīt par uzlabojumu, citādi, salīdzinot Latviju ar Eiropas valstīm, tas nav iespējams. Veselības ministrija tāpēc uzskata, ka nepieciešams izstrādāt un ieviest jaunu veselības finansējuma stratēģiju, lai pārtrauktu negatīvo tendenci, kad valsts izdevumi par veselību Latvijā ir ļoti mazi.

Latvija plāno ieviest obligāto veselības apdrošināšanu: rīkoties uzmanīgi!

Latvijas valdība ir nolēmusi ieviest obligātās veselības apdrošināšanas reformu. Spēkā esošā finansēšanas sistēma neapmierina sabiedrības veselības vajadzības un Veselības ministrijas aplēses liecina, pašlaik nav ne politiķu, ne sabiedrības atbalsta domai, ka veselība nosakāma par svarīgāku prioritāti, piešķirot lielāku daļa no valdības budžeta. Rezultātā pacientu līdzmaksājumi joprojām ir ļoti augsti, pacientu rindas kļūst ilgākas, un tas savukārt palielina neapmierinātību ar esošo sistēmu. Tie, kas sistēmu balsta, maksājot nodokļus, nejūt, ka saņem kvalitatīvus veselības pakalpojumus, savukārt sistēma nodrošina valsts finansētus pakalpojumus arī tiem, kas no nodokļu maksāšanas izvairās. Veselības ministrija pareizi argumentē, ka tas mazina atbalstu solidaritātei, sarūk vēlēšanās veikt ienākumu nodokļa iemaksas, tālab valdība vēlas sasaistīt tiesības saņemt aprūpi ar iemaksas veikšanu, kā tas tiek darīts citās sociālās veselības apdrošināšanas sistēmās. Pašlaik šādas reformas ieviešana liekas piemērotāka nekā tas bija pirms diviem gadiem, kad finanšu krīze bija zemākajā punktā.

Sasaistot tiesības saņemt aprūpi ar iemaksas veikšanu, palielinātos vēlme maksāt nodokļus. Diezgan liela daļa iedzīvotāju vai nu nemaksā ieņēmumu nodokli vispār, vai arī maksā mazāk nekā tas būtu jādara. Līdztekus tam, ka netiek maksāti nodokļi, pastāv problēma ar iedzīvotāju daļu, kas Latvijā nedzīvo, strādā ārzemēs, bet ir saglabājuši savu rezidenta statusu Latvijā un līdz ar to – arī tiesības saņemt valsts apmaksātu veselības aprūpi. Veselības aprūpes pakalpojumu apjoms, ko izmantotu šāda iedzīvotāju grupa, nav precīzi zināms, tomēr simboliski žests, liedzot daļai iedzīvotāju izmantot sistēmu, ja netiek veiktas iemaksas, varētu būt pietiekoši spēcīgs, lai stimulētu līdzdalību tādā apdrošināšanas sistēmā, kur pakalpojumus saņem vai nu tikai tie, kas veic iemaksas, vai arī tie, kas pieder vienai vai citai kategorijai, kas atbrīvota no maksājumiem. Starptautiskā mērogā gūti pierādījumi par to, vai šāda politika uzlabo vēlmi veikt iemaksas, nav viennozīmīgi, tomēr ministrijas vēlme doties šādā virzienā ir stingra.

Ja tiesības saņemt veselības aprūpi tiek sasaistītas ar veiktajām iemaksām, pārmaiņas nozīmē atteikšanos no universālas veselības apdrošināšanas, kas savukārt prasa piesardzīgu pārvaldību, lai izvairītos no nevēlamas blakusiedarbības. Valdība plāno ieviest izsmeļošu iedzīvotāju grupu sarakstu, kurām dotas tiesības neveikt regulāras iemaksas veselības apdrošināšanas sistēmā; tādējādi iedzīvotāji, kas atbilstu kādai no kategorijām, tomēr būtu tiesīgi nepieciešamības gadījumā aprūpi saņemt. Savukārt tiem, kas neatbilst nevienai no kategorijām, būtu divas iespējas: veikt ikmēneša iemaksas brīvprātīgi vai arī integrēties formālajā ekonomikā un veikt obligāto iemaksu atbilstoši darba algai. Veselības ministrija lēš, ka šī iedzīvotāju grupa būtu aptuveni 128,000.

Lai pārietu uz jauno sistēmu, būs nepieciešama laba valsts pārvaldes koordinācija, atbilstīga kampaņa un pārejas periods. Pastāv ļoti liela varbūtība, ka pēkšņi mainot nosacījumus par tiesībām saņemt valsts finansētus veselības pakalpojumus, lielai iedzīvotāju daļai radīsies sistēmas pieejamības ierobežojumi; to iespējams novērst tikai savlaicīgi sniedzot informāciju. Tāpat arī jānodrošina, ka jaunās sistēmas administrēšana neizvirza sarežģītas reģistrēšanās prasības, kā arī neprasa apliecinājumu par apdrošinātā statusu. Nepieciešamības gadījumā neatliekamā palīdzība tiks nodrošināta ikvienam. Ja reforma tiks slikti administrēta, rezultātā varētu kāpt pieprasījums pēc neatliekamās palīdzības, jo cilvēkiem primārā vai sekundārā aprūpe varētu nebūt bijusi savlaicīgi pieejama. Principā nedrīkstētu rasties situācija, kad aprūpi nevar saņemt, ja tas ir klīniski nepieciešams; bet tas savukārt ir ļoti grūti izpildāms priekšnosacījums, jo īpaši valstī šādā ekonomikas attīstības posmā un, ņemot vērā to, ka Latvijā vienmēr bijusi universāla veselības aprūpe. Lai minētā riska rašanos mazinātu, valdībai būtu jāizstrādā visaptveroša sabiedrības informēšanas kampaņa, informējot ikvienu un izskaidrojot visiem jaunos nosacījumus par tiesībām saņemt veselības pakalpojumus. Tāpat visiem pacientiem jānosaka zināms pārejas periods situācijai, kad tie pirmo reizi pēc reformas, meklējot ārsta palīdzību uzzina, ka viņiem nav tiesību saņemt aprūpi kā iepriekš.

Ir jāizstrādā komunikāciju stratēģija, lai izskaidrotu veselības apdrošināšanas iemaksu veikšanas priekšrocības. Lai paaugstinātu iedzīvotāju vēlmi maksāt par veselības apdrošināšanu, valdībai ir skaidri jāparāda sistēmas priekšrocības, tas jādara sabiedrībai pievilcīgā veidā, it īpaši tiem, kam nāktos maksāt brīvprātīgi.

Lai ieviestu jauno veselības aprūpes sistēmu, ir jābūt integrētam informācijas tehnoloģiju risinājumam, kas labi darbojas. Starptautiska pieredze liecina, ka nolūkā sekmīgi ieviest sistēmu, kur tiesības saņemt aprūpi ir atkarīgas no veiktajām iemaksām, vajadzīgas integrētas informāciju tehnoloģijas, kas labi darbojas. Ja tā nav, sistēmas administrēšana sadārdzinās, pacienti nav pārliecināti par savām tiesībām, bet tas varētu pat kavēt piekļuvi nepieciešamajai ārstēšanai. Reformas rezultātā ir iespējami ieguvumi, ja izveido integrētu informācijas sistēmu, kurā atspoguļo nodokļu maksātāja statusu, apdrošināšanas iemaksas un, svarīgākais, tiesības uz izņēmuma statusu. Tomēr pirms tiek pieņemts lēmums par faktisko reformas ieviešanas brīdi, jārēķinās, ka izstrādes process varētu būt laikietilpīgs un tam būs nepieciešams rūpīgs izvērtējums.

Lai arī no iemaksu veikšanas atbrīvoto grupu saraksts ir plašs, administratīvā ziņā tas rada slogu un joprojām saglabājas risks, ka mazaizsargātas iedzīvotāju grupas paliks bez apdrošināšanas. "Atbrīvoto" kategoriju noteikšanas mērķis ir garantēt piekļuvi aprūpei arī tiem, kuri nevar iemaksas veikt un/vai ko uzskata par augsti prioritāru grupu veselības vai citu apsvērumu dēļ. PVO uzskata, ka ļoti problemātisks risinājums ir tas, ka personas, kas ilglaicīgi ir bez darba, tiek izslēgtas no to personu loka, kam ir tiesības saņemt pakalpojumus. Bezdarbs tiek saistīts ar sliktāku veselības stāvokli un attiecīgi – paaugstinātu veselības aprūpes pakalpojumu nepieciešamību. Ir grūti pamatot aprūpes atteikšanu tiem, kas ilgi spiesti būt bezdarbnieki. Pat tad, ja pieņem, ka šādas personas kaut ko nopelna neoficiāli, tas neattaisno viņu izslēgšanu no iedzīvotāju grupas, kam ir tiesības saņemt aprūpi, jo viņiem vienkārši ir pārāk maza rocība, lai veiktu apdrošināšanas iemaksas brīvprātīgi. Turklāt nav jau arī praksē pārbaudītas izņēmumu kategorijas mazturīgo grupās un tādējādi tie, kas ir bezdarbnieki ilgtermiņā un maznodrošināti, nevar izvēlēties neko, lai iegūtu piekļuvi veselības pakalpojumiem.

 "Obligātās" veselības aprūpes ieviešana, paredzot brīvprātīgo variantu, visu sistēmu padara neobligātu tiem, kas strādā neoficiāli. Līdztekus acīm redzamajai pretrunai terminoloģijas ziņā, brīvprātīgās sistēmas scenārijs ievieš arī nekonsekvenci argumentācijā par veselības apdrošināšanas ieviešanu. Veselības ministrija lēš, ka sasaistot tiesības saņemt aprūpi ar veiktajām iemaksām, nodokļu nemaksātājiem radīsies stimuls "pievienoties sistēmai" un tas savukārt veicinātu "melnās ekonomikas" samazināšanos. Tādā gadījumā, ja jau visiem obligāti sistēmai nav jāpievienojas, maz ticams, ka būs iespējams panākt būtisku "melnās ekonomikas" sarukumu, jo īpaši tāpēc, ka spēkā esošā sistēma darbojas, lai gan ir garas rindas, un pakalpojumu pieejamība publiskajā sektorā pastāv par pilnu samaksu. Turklāt tiem, kas veiktu iemaksas brīvprātīgi, bet noteiktais iemaksu apjoms būtu zems, ekonomiski izdevīgāk būtu izvēlēties vienkārši maksāt iemaksu brīvprātīgi, un turpināt izvairīties no ienākumu nodokļa maksāšanas formālajā ekonomikā (kas arī ir lielākā valdības sāpe). PVO ierosinātu noteikt obligātu veselības apdrošināšanu visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Ieņēmumi, kas rodas no personas iemaksām veselības apdrošināšanai, ir jāpapildina ar stabilu valdības budžeta pārskaitījumu sistēmu. Ieņēmumi, kas rastos no iezīmētās ieņēmumu nodokļa daļas, ir jāpapildina ar pārskaitījumiem no valdības budžeta (neieslīgstot aprēķina detaļās – attiecībā 30:70), lai varētu "nosegt" tās iedzīvotāju kategorijas, kas atbrīvotas no maksājuma, un lai veselības apdrošināšanas iemaksas varētu saglabāt zemas. Nodokļu politikas perspektīvā minētā proporcija ir laba, ja valstī tiek uzsākta pāreja uz sistēmu, kur tiesības saņemt aprūpi tiek sasaistītas ar iemaksām. Tomēr pastāv arī risks, ka pārskaitījumi no budžeta nebūs stabili, un rezultātā radīsies tādas pašas problēmas, kādas ir tagad un kādas bijušas pagātnē. Lai risku mazinātu, ir vairāki iespējami risinājumi.

• Izstrādāt vidēja termiņa (3-5 gadu periodam) budžeta plānu; tas nodrošinātu paredzamību veselības nozarei – ar nosacījumu, ka šādos plānos ir pareizi atspoguļota veselības prioritārā loma. Pakāpeniski paaugstinot budžeta izdevumu daļu par veselību līdz vismaz 12 % no kopējiem budžeta izdevumiem, vienlaikus īstenojot plānu paaugstināt valsts izdevumus par veselību līdz 5 % no IKP, valdības apņemšanās kļūtu nepārprotamāka.
• Ieviest aprēķina formulu valdības budžeta pārskaitījumiem veselības nozarei par tām iedzīvotāju grupām, kas maksājumus neveic, tādējādi samazinot veselības nozares atkarību no ieņēmumu būtisku svārstību ietekmes un vienlaikus padarot finansējuma sistēmu paredzamāku. Vairākās valstīs šādas pretcikliskas aprēķina komponentes jau ir, lai novērstu problēmas veselības nozarē, kas rodas dabiski cikliskā ekonomikas attīstībā.
• Lai risinātu veselības nozares pretcikliskās vajadzības, ekonomiskās izaugsmes gados būtu lietderīgi izveidot rezerves fondu. Sākotnējā stadijā tas prasītu salīdzinoši apjomīgu sākuma iemaksu (t.i. – sēklas naudu) veselības apdrošināšanas sistēmā un tad – gadskārtējās iemaksas rezerves fondā, kas būtu mazākas. Rezerves fonds kalpotu kā buferis, lai samazinātu spiedienu uz valdības budžetu uzturēt izdevumus veselībai, fiskāliem ierobežojumiem kļūstot ciešākiem.

Pretcikliska veselības finansēšanas politika palīdzētu uzlabot Latvijas veselības aprūpes sistēmas finansiālo ilgtspējīgumu. Latvijas veselības sistēmai bija jāmaksā augsta cena par to, ka tajā nav bijuši pretcikliski pasākumi brīdī, kad valstī iestājās finanšu krahs. Pretstatā, piemēram, Igaunijas Veselības apdrošināšanas fonds varēja izmantot rezerves, kas tika izveidotas ekonomiskās augšupejas periodā. Lietuvā valdības budžeta pārskaitījumu aprēķina formula iemaksām Veselības apdrošināšanas fondā ietver precikliskuma komponenti, tādējādi finanšu krīzes un ekonomikas lejupslīdes periodā pārskaitījumi paaugstinājās. Recesijas laikā palielinās bezdarbs, palielinās arī cilvēku skaits, kas jāsedz no valdības līdzekļiem, ja bezdarbnieki ir ietverti no iemaksām "atbrīvoto" kategorijā (Lietuvā tā ir). Turklāt Lietuvā, lai aprēķinātu pārskaitījumu no valdības budžeta, izmanto vidējo algu par pēdējiem diviem gadiem; tā kā gadījumā, kad recesijas laikā vidējā alga samazinās, procesam nav tūlītējas negatīvas ietekmes uz ieņēmumiem veselības sektorā. Slovākijas Republikā ir līdzīgs mehānisms, proti, valdības pārskaitījumu aprēķina bāze ir vidējā alga divus gadus pirms faktiskā fiskālā gada. Rezultātā valdības pārskaitījumi 2009. un 2010. gadā paaugstinājās, tādējādi radot veselības apdrošināšanas sistēmai aizsardzību krīzes grūtākajā periodā. 2011. gadā valdības budžeta pārskaitījumi samazinājās, jo aprēķina bāze bija vidējā alga 2009. gadā, kas arī bija tā zemākā, tomēr pakāpeniskais kāpums ekonomikā līdzsvaroja samazinājumu, jo palielinājās ieņēmumi no iemaksām ar algas nodokli.

Desmit ieteikumi pārdomām

1. Izstrādāt vidēja termiņa budžeta plānu, lai veselības sektorā nodrošinātu stabilu ieņēmumu plūsmu.

2. Paaugstināt valsts izdevumus veselībai līdz 5 % no IKP līdz 2014. gadam un pakāpeniski samazināt starpību starp Latviju un valstīm ar salīdzināmu ekonomiku Eiropas reģionā.

3. Piešķirt vismaz 12 % no vispārējiem valdības ieņēmumiem veselībai, kas joprojām būtu mazāk nekā vidēji Eiropā, bet salīdzinoši tikpat cik Igaunijā un Lietuvā.

4. Ieviest pretcikliskus pasākumus, lai aprēķinātu budžeta pārskaitījumu veselības apdrošināšanas sistēmā: i) izveidot rezerves fondu jaunai veselības apdrošināšanas sistēmai, kas varētu kalpot kā buferis pret valsts ekonomiskā snieguma svārstībām, ii) izstrādāt skaidru aprēķina formulu valdības budžeta pārskaitījumiem par iedzīvotāju grupām, kas neveic iemaksas, ietverot apdrošināšanā personas, kas ir bez darba ilglaicīgi.

5. Turpināt uzlabot pakalpojumu sniegšanas efektivitāti, pilnībā ieviešot nesen pieņemtās strukturālās reformas.

6. Samazināt rindas un uzlabot pakalpojumu pieejamību, lai jaunā sistēma kļūtu pievilcīgāka iedzīvotājiem un lai palielinātu viņu ieinteresētību veikt iemaksas.

7. Izstrādāt komunikāciju stratēģiju, lai atbalstītu jaunās veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešanu; lai cilvēku būtu informēti par saviem pienākumiem un tiesībām izmantot veselības pakalpojumus.

8. Noteikt, ka veselības apdrošināšana ir obligāta visiem un paredzēt pārejas periodu, lai nevienam netiktu liegta piekļuve veselības pakalpojumiem.

9. Risināt vājo aizsardzību pret finanšu riskiem, pastiprinot sociālās drošības tīklu, un izveidot tādu politiku, kas ļautu samazināt pacientu līdzmaksājumus, jo īpaši mazaizsargātiem iedzīvotājiem.

10. Saglabāt (apdrošināšanas) segumu personām, kas ir bez darba ilglaicīgi, un mazturīgajiem.

PVO birojs Veselības sistēmu stiprināšanai. Spānija, Barselona. 2012. gada 4.-5. jūnijs