Foto: Ⅿeagan/Flickr

Būt vai nebūt?! Par to sabiedrība šūmējas gan Latvijā, gan visā pasaulē. Vieni ir noskaņoti strikti - aborts ir slepkavība, tāpēc jāaizliedz ar likumu, otri uzskata, ka sievietei pašai ir tiesības izlemt, vai viņa vēlas bērnu. Bet kaut kur pa vidu - neuzklausītas un ignorētas - ir divas trešdaļas jaunas dzīvības radīšanā iesaistīto - topošais tēvs un pats bērns.

Es - viņa māmiņa

Toreiz man bija 22 gadi, manai meitiņai gadiņš. Bērniņš bija dzimis ar ķeizargriezienu; zināju, ka arī nākamie tādi būs, nāks pasaulē tāpat. Ārsti bija stingri pieteikuši, ne agrāk kā pēc trīs gadiem par nākamo bērniņu pat nedomāju! Tomēr stāvoklī paliku pēc gada. Mēģināju riskēt un stāties grūtnieču uzskaitē, taču atbilde bija ārstu kategoriska nē! Grūtniecība varot draudēt ar to, ka meitiņa var palikt bez mammas...

Abortam bija jānotiek īpašas riska pakāpes apstākļos toreizējā 6. slimnīcā. Līdz noliktajai dienai staigāju noraudājusies un ar drausmīgu vainas apziņu; kad citi nedzirdēja, lūdzu piedošanu bērniņam, ko nēsāju, par to, ka viņš nācis par agru, klusībā lūdzu piedošanu meitiņai, ka viņa nekad nerotaļāsies ar savu mazo brālīti vai māsiņu... Vīramāte raustīja plecus, par ko gan es tā plosoties: liela muiža - citas abortus taisot vismaz pāris reižu gadā un nekauc kā negudras! Gan jau es pieradīšot... Pat aprēķināja, ka nākamajā dienā pēc atgriešanās no slimnīcas varēšu palīdzēt viņai uzklāt vārdadienas galdu.

Es nespēju sagremot faktu, ka no mūsu otrā bērniņa sieva izvēlējās atbrīvoties, man pat nepasakot, ka ir stāvoklī.

Ieejot slimnīcas ginekoloģiskajā nodaļā, mani pēkšņi pārņēma šausmas. Vispirms ieraudzīju man līdzīgās, kas klusējot pacietīgi gaidīja savu kārtu pirmsapstrādes kabinetā. Man vajadzēja pajautāt: "Kura pēdējā?" un sēsties rindas galā, bet pieklauvēju pie savas ginekoloģes durvīm. Teicu, ka pilnīgi noteikti negribu to darīt. Viņa smaidīja, mierināja mani, biedēja ar sekām, un, galu galā, ja jau es visu nedēļu esot tā kreņķējusies, vai bērniņš maz varot piedzimt vesels.

Mani pieņēma ārpus rindas, tā teikt, ātrāk sāksim - ātrāk beigsim. Narkozes iespaidā redzēju vien pretīgas, tumši zaļas dienu flīzes, spožas lampas virs sevis, savus saliektos, pavērtos ceļus un baltus mediķu stāvus aizsietām mutēm, kas, dzelžiem žvadzot, ņēmās starp maniem pavērtajiem ceļiem.

Tad tas bija cauri... Mani aiz padusēm aizstiepa uz palātu un teica: "Malacis! Redzi, viss garām un miers. Nebija tik traki, vai ne?" Nākamā dienā uz vīrasmātes vārdadienu neaizgāju - es viņu nez kāpēc biju sākusi ienīst.

Divas dienas pēc aborta bija kontroles skenēšana. Pirms manis sēdēja laimīga topošā māmiņa, kurai vīrs glaudīja punci un sauca bērniņu vārdā. Es zināju, ka esmu tukša. Tukša! Pēc ultraskaņas apskates mani lūdza uzgaidīt, kamēr daktere apskatīs citas sievietes, lai tad parunātu par manu turpmāko profilaksi. Nolēmu - iekaisums, antibiotikas, varbūt slimnīca? Kas pieskatīs meitiņu? Bet dzirdēju neticamo - manī dzīvo otrs bērniņš! Jā, dakterei jau pirmajā apskatē esot licies, ka neparasti liela placenta, bet konsīlijā neviens no dakteriem neesot iedomājies, ka tur ir divu olšūnu dvīņi...

Man sākās histērija. Lūdzu atstāt vismaz šo bērniņu. Par to nevarot būt ne runas, - placenta esot traumēta un agri vai vēlu notiks spontānais aborts, un tas varot nozīmēt to un to... Tomēr šodien vēl abortu taisīt nedrīkstot - par ātru - vēl dažas dienas dzemdei jānomierinās. Bet kā ar mani? Kas mierinās mani šīs dienas?!

Mājās mani nepalaida, atstāja slimnīcā, augstākās riska grupas uzraudzībā. Deva daudz zāļu, staigāju noreibusi, bet sirds tik un tā asiņoja. Bērniņu, kurš tā grib dzīvot, es atļaušu izskrāpēt?! Es - viņa māmiņa?! Nu jau ienīdu visus - sevi, ārstu, vīru. Neizmērojami mīlēju savu meitiņu un mazuli sevī, - pret to nebija nekādu zāļu... Nezinu, vai ir daudz sieviešu, kam nedēļas laikā veikti divi aborti. Un nezinu, kādēļ pēc otrā aborta pajautāju dakterei, ko es zaudēju. "Mazu puisīti," viņa atbildēja.

Kādu mēnesi pēc tam dzīvoju drausmīgā depresijā, pilnīgi aizslēgusies pret jebkuriem cilvēciskiem tuvošanās mēģinājumiem. Kad tas pamazām rimās, sāku piefiksēt, ka skaitļoju, kā ritētu mana grūtniecība: ap šo laiku droši vien justu mazuļa kustības. Nē, divu mazuļu kustības. Nē, vismaz viena maza puisīša kustības... Decembrī domāju: kuru katru dienu viņi piedzims. Vismaz viens... Janvārī viņš jau sāktu skatīties man acīs un smaidīt, martā smieties balstiņā... Es viņus baroju ar krūti, cik vien ilgi iespējams.

Jā, jutos kā savu bērnu slepkava, un nelīdzēja apziņa, ka varbūt dakteriem taisnība, un šobrīd meitiņa būtu bārene. Tā nebūtu noticis, zinu! Vēl pēc diviem gadiem man piedzima dēls. Tagad viņam ir divdesmit. Bet saviem dvīnīšiem nebeidzu lūgt piedošanu vēl tagad. Laiks šo brūci nav sadziedējis.

Es - viņa tētis

Sievietes vīriešiem mēdz pārmest, ka mēs - topošie tēvi - tikai teorētiski varam spriest: atstāt bērnu vai ne, jo ne mēs viņu iznēsājam un dzemdējam. Sāpīgs un nepelnīts pārmetums, jo to, ka bērns dzimst no sievietes, ir iekārtojusi daba. Esmu pārliecināts - ja vien laulībā varētu izvēlēties, kurš dzemdēs, izrādītos, ka ir pietiekami daudz vīriešu, kas to uzņemtos sievas vietā. Kaut vai, lai aiztaupītu viņai fiziskas sāpes. Nepelnīts pārmetums arī tāpēc, ka ne jau visi vīrieši ir sēklas šķaidītāji, kam ar to arī beidzas tēva funkcija. Varbūt izklausīsies pēc lielīšanās, bet, kad piedzima mūsu dēls, tieši es naktīs cēlos mainīt pamperus un barot bērnu, jo sieva miegā vienkārši nedzird, kas notiek apkārt. Un no rīta cēlos, lai ietu uz darbu. Vakaros un brīvdienās devos pastaigās ar ratiņiem, jo saprotu, cik ļoti sieva nogurusi no rūpēm par mazuli un māju - labprāt dāvāju viņai šīs pāris stundas miera vienatnē.

Tagad dēlam ir četri gadi, bet mūsu laulība karājas mata galā. Es nespēju sagremot faktu, ka no mūsu bērniņa sieva izvēlējās atbrīvoties, man pat nepasakot, ka ir stāvoklī. Ka tas ir noticis, es uzzināju viesībās, kad sievasmāte, mums paliekot trijatā, pavisam brīvi meitai pajautāja, vai pēc AB viss kārtībā ar veselību? Sievasmātei pat prātā neienāca, ka es to nezinu. Tas bija noticis pirms trim nedēļām - tai dienā, kad sieva teicās iet prie friziera, uz masāžu, pie manikīra un kur tik vēl ne. Viņa bija paspējusi visu: pirms tam pie friziera, tad dienas stacionārā, atpūšoties pēc aborta, draudzene viņai uztaisīja manikīru, bet par masāžu viņa laikam nosauca to... Vakarā viņa bija mājās - sagurusi, bet sapucēta. Sanāk, ka viņa mani apveda ap stūri, jo par grūtniecību bija zinājusi gan mamma, gan draudzene, tikai es - bērna tēvs - ne. Bet es gribēju otru bērnu! Un arī sieva sacīja, ka grib meitiņu. Mums nebūtu bijis neviena iemesla no šī bērna atbrīvoties: sieva ir vesela, viņai nav jāuztraucas, ka es viņus varētu pamest, ģimene ir materiāli nodrošināta.

Tagad man gribas skaļi kliegt: bērnu rada divi, tātad arī tēvam ir balss tiesības, izlemjot bērna likteni.

Ja vien grūtniecība neapdraud sievietes dzīvību; ja vien viņa nav vientuļa un trūcīga, tas nedrīkst būt viņas vienpersonisks lēmums! Abortus nedrīkst aizliegt, jo situācijas ir ļoti dažādas, bet tagad, kad uz savas ādas esmu izjutis, cik ļoti man sāp šis - atļaušos teikt - sievas noziegums, uzskatu, ka nosūtījumu uz abortu ārsts drīkst izsniegt tikai tad, ja uz konsultāciju kopā ar sievu atnāk arī vīrs, un abi apliecina, ka tas ir kopīgs lēmums. Jo tas ir arī mans bērns! Un, ja māte viņu negrib, viņu var gribēt tēvs - galu galā tēvs var aizstāvēt sava vēl nedzimušā bērna dzīvību. Tas ir šausmīgi, ka bērna vietā kāds izlemj - viņš dzīvos vai ne. Un šis kāds ir viņa māte.

Es - piedzimušais bērns

Mana piedzimšana ir brīnums. Ja par šo stāstu uzņemtu filmu, skatītāji teiktu: dzīvē tā nenotiek. Bet notiek.

Manai mammai bija sešpadsmit gadu, kad piedzimu es. Viņa mācījās vidusskolā, Latvijā bija pirmā dziļā krīze (deviņdesmito gadu vidus), abi mammas vecāki - mans pāpis un mamma - bija bez darba, bet ģimenē bez manas mammas bija vēl divi mazāki bērni. Mamma ir stāstījusi, ka viņiem tai laikā bieži nebija, ko ēst. Pirkuši tirgū spaini saldētas maltas tītara gaļas, un ar to visi pieci iztikuši vismaz mēnesi. Citreiz klāt bijuši arī griķi vai makaroni, citreiz nekas. Un tieši šajā bezcerīgajā laikā ģimenes pirmdzimtā dabūja gadījuma bērnu.

Nezinu, kā manai nepilngadīgajai mammai bez vecāku atļaujas bija izdevies tikt uz legālu abortu, turklāt pie slimnīcas ginekoloģijas nodaļas vadītājas, bet... Tālāk viss attīstījās kā filmā. Viņa jau iekārtota ginekoloģiskajā krēslā, ārste jau teju sāks darboties ar instrumentiem, kad pēkšņi procedūru telpā ieskrien kāds no slimnīcas personāla un saka, ka dakterei uz brītiņu jāiznāk - tūlīt un tagad! Atveasta noasiņojusi paciente pēc kaktu aborta - jālemj par viņas glābšanu. Daktere manai mammai teikusi, ka tūlīt būs atpakaļ, bet mana māmiņa pārbijusies no dzirdētā: noasiņojusi, jāglābj! Atsprādzējusi kājas, saģērbusies un žviks - prom! Pa ceļam izlēmusi, ka atzīsies par grūtniecību mammai un tad - lai vecāki lemj. Bet mamma nebija mājās. Viņa vēl desmit dienas palika slimnīcā pēc kakta aborta sekām. Kad atkopās pēc kakta aborta sekām. Kad atkopās, bija laimīga, ka Dievs saudzējis vismaz vienu bērniņu. Sanāk, ka daktere vienlaikus izglāba gan vecmāmiņas, gan manu dzīvi.

Cilvēka pilnvaras?

Iedomājieties situāciju. Jūs iepazīstaties ar sievieti, kura ir stāvoklī. Viņai jau ir astoņi bērni, divi no tiem akli, trīs kurli, viens garīgi neattīstīts, bet pati grūtniece slimo ar sifilisu. Vai jūs viņai ieteiktu taisīt abortu? Ja, jā, tad, jūs tikko nogalinājāt Ludvigu van Bēthovenu!

Teksts: Silva Rozīte