Psihoterapija – ceļš uz sevis izpratni un veselību
Saņemšanās un lēmums atnākt pie psihoterapeita nenotiek vienā dienā
Nerunājot par traumām vai krīzēm, kas nākušas negaidīti, parasti problēmas pastāvējušas ilgāku laiku pirms vēršanās pie ārsta–psihoterapeita. Jau pirms tam bijuši kādi ķermeniski vai emocionāli signāli, ka nav labi, bet cilvēks tos nav saklausījis vai nav ņēmis vērā.
Lai vērstos pēc palīdzības, nereti jānonāk tā saucamajā zemākajā punktā – kad ir tiešām slikti un to vairs nevar ignorēt. Piemēram, kad pastāvīgi ir satraukums, nespēja atpūsties, aizmigt, nespēja koncentrēties, neapmierinātība ar sevi vai attiecībām, vai darbu vai pēkšņi sākas nesaprotami un biedējoši fiziski simptomi, tādi kā – sirdsklauves, elpas trūkums, reiboņi, panikas lēkmes, paaugstināta temperatūra un citi.
Visbiežāk ar šīm sūdzībām pacients vispirms vēršas pie ģimenes ārsta un, lai izslēgtu organiskas saslimšanas, iziet atbilstošus izmeklējumus un analīzes. Pacients nereti ir stingri pārliecināts, ka viņam ir kāda veselībai un pat dzīvībai bīstama saslimšana, un gadījumā, kad veiktās analīzes un izmeklējumi ir normas robežās, ir ļoti apjucis, neticības un pret ārstiem neuzticēšanās pilns. Pacientam grūti pieņemt, ka viņa diskomforta pamatā ir nevis somatiski iemesli, kas ir sociāli vairāk akceptēti un nereti šķiet pacientam pieņemamāki, bet gan psihiski – emocionāla pārslodze, izdegšana.
Ārsts–psihoterapeits vērš uzmanību uz to, kā pacients jūtas ne tikai fiziski, bet arī emocionāli; ar ko viņš dzīvē nodarbojas un kas viņam traucē justies labi; izpēta, kad sākušās sūdzības; kas noticis pirms tam viņa dzīvē; ko pacients domā par saviem simptomiem vai sūdzībām, kāda ir viņa attieksme pret ārstu; vai viņš vēlas, nevēlas ārstēties. Rūpīgi tiek pētīta pacienta dzīves gaita, sākot no bērnības līdz šodienai, attiecības ar tuvākajiem cilvēkiem, pārdzīvotie zaudējumi, šķiršanās epizodes un traumatiskā pieredze. Ārsts skaidro psihes un ķermeņa mijiedarbību un kopā ar pacientu cenšas saprast, kā pacienta emocijas, kuras viņš nav līdz šim saklausījis vai ir ignorējis, izpaužas caur ķermeni vai liek būt pastāvīgā trauksmē.
Tālāk, ja pacients ir spējīgs ieraudzīt saikni starp savu dzīves pieredzi, tās radītajām emocijām un simptomiem un ir motivēts to pētīt un strādāt ar sevi, ārsts un pacients vienojas par sadarbību un tiek sākta psihoterapija.
Nereti tas notiek ļoti pakāpeniski. Pacients iespējams vēlas turpināt nākt, taču alianse starp ārstu un pacientu neveidojas tik viegli, pacientam ir ļoti grūti vai pat teju neiespējami uzticēties kādam – visu laiku neapzināti tiek pārbaudītas robežas, vai šeit ir droši? Visu laiku ir pretrunīgas izjūtas – no idealizācijas līdz pilnīgam noliegumam. Tādā gadījumā psihoterapijas darbs ir tieši izveidot attiecības starp ārstu un pacientu – attiecības, kurās var sākt uzticēties, palikt un turpināt runāt arī par sakāpinātām emocijām un sarežģījumiem, tādējādi atrisināt, nevis aizmukt vai izlādēt emocijas darbībā.
Dziļākā līmenī psihoterapijas mērķis ir piekļūt pacienta neapzinātajām jūtām, iekšējiem konfliktiem un, padarot neapzināto vairāk apzinātu, palīdzēt pacientam sevi labāk izprast (tajā skaitā arī saprast savus afektus, tādējādi mazinot to izpaušanos ķermeniski – slimojot), attīstīties kā personībai, veiksmīgāk realizēt savus mērķus, justies saskaņā ar sevi un sasniegt augstāku emocionālo briedumu – veidot nobriedušākas savstarpējās attiecības ar citiem cilvēkiem, spēt veiksmīgāk tolerēt frustrāciju, izturēt stresu, adekvāti uztvert apkārt notiekošo un reaģēt uz to.
Inita Lēna Goldšteina, Ārste psihoterapeite
Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācija
www.arstipsihoterapeiti.lv
Tālrunis 29277762
E-pasts: gunta_andzane@inbox.lv
