Arvien biežāk cilvēki meklē palīdzību pie speciālistiem saistībā ar stresu un neirotiskiem traucējumiem – paniku, ģeneralizētu trauksmi, bailēm (fobijām), pēctraumas stresa sindromu, obsesīvi kompulsīviem traucējumiem un citiem.

Neirotiskus traucējumus dažādos vecumposmos un dažādos intensitātes līmeņos var izjust kā baiļu un trauksmes sajūtu emocionāli saspringtās situācijās, protams, vadoties pēc katra individuālas uztveres un interpretācijas par notiekošo. Ja cilvēkam šī trauksmes un baiļu sajūta izpaužas pārāk intensīvi – bez racionāla iemesla parādās slikts noskaņojums, slikta pašsajūta, fiziski simptomi, domas par neirotisko traucējumu, kā arī pats neirotiskais traucējums apgrūtina un izmaina ikdienas darbu un paradumus, tas var liecināt par kādu no neirotiskām un ar stresu saistītām grūtībām.

Cēloņi neirotiskiem traucējumiem ir ļoti dažādi un tie papildina viens otru. Neirotisku traucējumu gadījumā bieži vien cilvēks cenšas noskaidrot precīzu diagnozi, ar vienu risinājumu izslēdzot pārējos iespējamos cēloņus. Tas ļauj saprast esošā traucējuma (grūtības) izpausmi un dod skaidru risinājumu, kas šķietami atvieglo skatījumu uz problēmu, bet patiesībā apgrūtina un palēnina neirotisko reakciju izpausmju un rezultātu mazināšanu. Sarunās ar speciālistu pacients bieži vien nestāsta par simptomiem vai kādām citām pazīmēm, jo uzskata, ka informācija nav pietiekami svarīga, lai palīdzētu ārstniecības procesā, vai arī cēloņi un simptomi tiek novēroti, bet cilvēks tiem nepievērš pietiekami daudz uzmanības. Svarīgi saprast, ka neirotiskiem traucējumiem cēloņi var būt ļoti induviduāli.

Viens no rīcību ietekmējošiem faktoriem, kas var būt arī neapzināts, ir trauksme. Trauksme tiek uzskatīta par visizplatītāko psihisko traucējumu, kas novērojams jebkurā vecuma grupā. Trauksme ietekmē veselību un psiholoģisko stāvokli, cilvēks mijiedarbojas ar emocijām. Emocijas var būt pārlieku piesātinātas, vienā brīdī jau kļūstot patoloģiskas un traucējošas. Emocijas mūs var ietekmēt pozitīvi – motivēt realizēt mērķi, bet, ja tās ir pārāk piesātinātas, var tikt radīta negatīva ietekme uz veselību. Trauksmei raksturīgās psiholoģiskās grūtības ir pārmērīgas bažas par dzīves notikumiem un darbībām. Visbiežāk sastopamie fizioloģiskie simptomi saistībā ar trauksmi ir sirds ritma traucējumi (tahikardija), miega traucējumi, pastiprināta svīšana, reiboņi, kuņģa-zarnu trakta traucējumi un slikta dūša. Trauksme ir vairāku faktoru – kognitīva, emocionāla un fizioloģiska – uzvedības atbildes reakcija, kad indivīds apkārtējos apstākļus uztver kā neprognozējamus un nekontrolējamus, kas varētu radīt apdraudējumu veselībai vai interesēm.  

Trauksme ir cieši saistīta ar fizisko aktivitāti. Fiziskajām aktivitātēm ir būtiska loma veselības uzlabošanā, labvēlīgi ietekmējot gan ķermeni, gan prātu, tomēr pētījumi apliecina, ka cilvēki pietiekošā daudzumā nenodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm. Fiziskās aktivitātes ir ķermeņa kustību formas, kuru veikšanai tiek izmantoti skeleta muskuļi, rezultātā radot enerģijas patēriņu. Būtiski, ka fiziskās aktivitātes, kā daudziem šķiet, nav tikai intensīva fiziskā slodze ar noteiktu piepūli, bet tās var būt arī aktivitātes dārzā, pastaiga, dejas, kāpšana pa kāpnēm un citas darbības. Fiziskās aktivitātes var būt dažāda spektra, kas saistītas ar dažāda veida intensitātes līmeni, tās var būt kā aizsargfaktors trauksmei. Pētījumos nenoliedzami apstiprināts, ka cilvēkiem ar augstāku fiziskās aktivitātes līmeni ir zemāki trauksmes radītāji. Turpretī mazkustīgs jeb neaktīvs dzīvesveids var izraisīt fizioloģiskas izmaiņas ķermenī, jo samazinās maksimālā aerobā jauda, muskuļu spēks, motorās atbildes reakcija un kopējā funkcionālā spēja.

Samazinoties fiziskās aktivitātes līmenim, krietni pieaug psihiskās veselības traucējumu īpatsvars, it īpaši pusaudžu vidū. Kā viens no psihiskās veselības traucējumu ietekmējošiem faktoriem tiek minēts nepietiekams daudzums fizisko aktivitāšu. Pārsvarā fizisko aktivitāšu veicināšanai tiek akcentēta pozitīvā ietekme uz fizisko veselību, piemēram, kardiovaskulāro sirds un asinsvadu un hronisko slimību riska samazināšanu, cukura diabētu, ļaundabīgajiem audzējiem, paaugstinātas ķermeņa masas un paaugstināta asinsspiediena (hipertensijas), kaulu un locītavu slimībām. Tomēr arvien vairāk tiek apsvēra ideja par to, ka fiziskās aktivitātes varētu būt kā viens no terapijas veidiem psihisko slimību ārstēšanā, kas palīdzētu gan uzlabot ar psihiskām saslimšanām sirgstošu cilvēku dzīves kvalitāti, gan arī darbotos kā preventīvais faktors psihisku traucējumu rašanās novēršanai.

Fiziskā aktivitāte var tikt izmantota kā efektīva stratēģija trauksmes un depresijas ārstēšanai un mazināšanai. Tika veikts pētījums par fiziskās aktivitātes ietekmi psihisko traucējumu gadījumā, kas ilga četrus mēnešus. Pētījuma gaitā tika novērotas un salīdzinātas psihisko traucējumu ārstēšanas metodes ar fizisko aktivitāti un ar antidepresanta (sertralīnu) palīdzību. Fizisko aktivitāšu treniņi notika trīs reizes nedēļā. Pētījuma rezultāti apliecināja, ka abas šīs metodes ir vienlīdz efektīvas, jo gan antidepresanta, gan arī fiziskās aktivitātes ietekmes rezultāts bija vienlīdzīgs. Svarīgi atcerēties, ka nepieciešamības gadījumā ir jākonsultējas ar atbilstošo speciālistu, lai, balstoties uz savu veselības stāvokli, spējām un sasniedzamajiem mērķiem, varētu izveidot individuāli pielāgotas fiziskās aktivitātes, pretējā gadījumā ieguvums no fiziskajām aktivitātēm var būt neliels vai tieši pretēji – nodarīt kaitējumu veselībai.

Cerība nav stratēģija, tāpēc jau ikdienā centīsimies būt pēc iespējas fiziski aktīvāki, sniedzot ieguvumu savai veselībai un labsajūtai, lai izvairītos no iespējamajām veselības problēmām nākotnē.