Narkotikas nelietoju un ar svešiniekiem neguļu – tādi ir biežāk dzirdētie argumenti, kamdēļ cilvēki uzskata, ka C hepatīts viņus nevar skart. Maldīgi. “Diemžēl šajā jomā Latvija ieņem gana augstu vietu starp Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, un visbiežāk cilvēks nemaz nezina, kur, kad un kā inficējies,” atklāj Latvijas Infektologu un Hepatologu asociācijas prezidente, profesore Indra Zeltiņa. 

No 19. līdz 23. maijam notiek 2025. gada pavasara Eiropas Testēšanas nedēļa (European Testing Week), un profesore Indra Zeltiņa mudina izmantot šo iespēju un pārbaudīties, “jo C hepatīts ir izplatīts, bet, laikus diagnosticēts, pilnībā izārstējams”. Latvijā jaunatklāto B un C hepatīta gadījumu skaits samazinās, taču tas joprojām ir ievērojami augstāks nekā citās ES valstīs, un diemžēl pie mums visbiežāk vīrushepatītu atklāj jau hroniskā stadijā. Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra 2023. gada dati rāda, ka vidējais saslimstības ar C hepatītu rādītājs ES dalībvalstīs ir 4,1 saslimušais uz 100 000 iedzīvotāju. Salīdzinājumam – Latvijā tie ir 36,2 diagnosticētie hepatīta gadījumi.  

Par vīrushepatītu C dzirdēts un lasīts daudz, un tomēr – atgādiniet, kas tas īsti ir un kā atšķiras no A un B hepatītiem? 

Jā, ir vairāki vīrushepatītu veidi un katrs no tiem ir mazliet atšķirīgs. Ar A un E hepatītu parasti inficējas no cilvēka uz cilvēku tieša kontakta ceļā un ar sadzīves priekšmetiem, dzerot ar vīrusu piesārņotu ūdeni vai lietojot uzturā produktus, kas piesārņoti ar hepatīta vīrusu pagatavošanas, uzglabāšanas vai pasniegšanas laikā. Savukārt vīrushepatīts B un C ir tā sauktie transmisīvie hepatīti. Saslimt iespējams, kontaktējoties ar inficēta cilvēka ķermeņa šķidrumiem. Biežāk tas notiek kontaktējoties ar asinīm, taču arī sperma, siekalas, vaginālais sekrēts un citi cilvēka bioloģiskie šķidrumi var saturēt B vai C hepatīta vīrusu. Izplatītākie inficēšanās veidi ir seksuālais kontakts, ja netiek lietots prezervatīvs, narkotisko vielu lietošana, kad izmantotas kopīgi priekšmeti, piemēram, adatas šļircēm, arī kosmetoloģiskas manipulācijas, ja, piemēram, netiek veikta atbilstoša instrumentu apstrāde, dzemdību laikā jaundzimušais var saslimt no inficētas mātes u.tml.  

C hepatīts no pārējiem minētajiem atšķiras ar to, ka tas visbiežāk ir patiešām nemanāms, klusais slepkava – kā to mēdz dēvēt. Visbiežāk cilvēks nemaz nezina vai neatceras, kad un kur inficējies, jo ilgstoši nav nekādu slimības pazīmju. Cilvēks par infekciju uzzina tikai tad, kad jau radušās kādas sūdzības, bet tas ir krietni par vēlu.  

Kā C hepatīts ietekmē veselību, un kādas var būt ilgtermiņa sekas, ja to neārstē?  

Neārstēts C hepatīts visbiežāk kļūst par hronisku, klātesošu slimību organismā, un tas nozīmē, ka aknu darbība ir traucēta. Šī aknu reakcija uz C hepatīta vīrusu redzama analīzēs, kad nedaudz ir paaugstināti šie rādītāji, bet kopumā aknas joprojām spēj paveikt savu uzdevumu. Tās sintezē olbaltumvielas, glikozi, taukus, vitamīnus, hormonus, arī žulti, kas nepieciešama gremošanas procesiem. Tāpat aknās tiek uzglabātas barības vielas, ko organisms izmanto tad, kad tam kaut kā sāk trūkt. Un, protams, aknas ir tās, kas organismu attīra, atindē no visa liekā.  

Tomēr zināms procents cilvēku piedzīvo smagas aknu komplikācijas. Piemēram, tā sauktās ekstrahepātiskās aknu izpausmes – tie var būt izsitumi uz ādas, 2. tipa cukura diabēts, vairogdziedzera problēmas u.tml. Izpausmes, kas saistītas ar aknām, bet cieš citi orgāni. Un aptuveni 20% gadījumu, kad ilgāku laika periodu aknas strādājušas zem papildu sloga, ko tām rada vīrushepatīta C klātbūtne, sākas aknu fibroze un tad – ciroze.  

Vai tas nozīmē, ka nepieciešama aknu transplantācija? 

Ne vienmēr tā būs palīdzoša. Aknu fibrozei ir četras stadijas, un pēdējā – ceturtā – ir aknu ciroze. Tas nozīmē, ka ilgstoša iekaisuma dēļ orgānā izveidojušies daudz saistaudu, kas neļauj aknām pildīt savas funkcijas. Jā, aknu ciroze ir neatgriezenisks process, kādu laiku cilvēks var dzīvot ar šādu diagnozi, bet rezerves izsīkst. Tad gan vienīgais risinājums ir aknu transplantācija. Tāpēc gribu uzsvērt – pat tad, ja ir aknu fibroze vai jau ciroze, C hepatīta ārstēšana ir iespējama un ļoti ieteicama. Atbrīvojot aknas no šī vīrusa, mēs varam sabremzēt šo aknu bojājumu attīstību. Jāpiebilst, ka aptuveni 5% gadījumu var attīstīties aknu vēzis, kas ir ļoti nopietna diagnoze. Bēdīgākais, ka pat tad, ja cilvēks ir izārstēts no C hepatīta vīrusa, bet diagnozes atklāšanas brīdī bijusi jau aknu cirozes stadija, var gadīties, ka aknu vēzis vienalga attīstīsies.  

Neārstēts gan C, gan B hepatīts var rezultēties ar aknu cirozi un aknu vēzi, kas jau ir ļoti nopietna saslimšana, tāpēc ir tik svarīgi katram kaut reizi veikt šo vīrushepatītu antivielu testus, lai pārliecinātos par savu veselību.  

Kādi testi ir pieejami Latvijā?

Mūsu valstī pieejami visi tie paši testi kādi ir citviet pasaulē. Pirmais tests, kuru visbiežāk veic, ja asins analīzēs aknu rādītājs ALAT signalizē, ka īsti labi kaut kas nav, vai cilvēks vēlējies kļūt par donoru, vai gaidāma kāda plānota operācija, ir anti-HCV jeb C hepatīta antivielas. Tas ir ļoti lēts izmeklējums, ģimenes ārstiem pieejams, bet ir jābūt pamatojumam, kāpēc ģimenes ārsts šim konkrētam cilvēkam nozīmē šādu analīzi. Tāpēc vienkāršākais veids, kā sekot līdzi savu aknu veselībai, ir reizi gadā nododot parastu asins analīzi un nosakot jau pieminēto ALAT līmeni. Paaugstināts tas signalizē par kādu iespējamu problēmu, un šādos gadījumos ģimenes ārsts var nozīmēt anti-HCV. Taču ikviens pats var veikt šo pārbaudi par maksu, analīze nav dārga. Savukārt Eiropas Testēšanas nedēļā, kas šogad notiek no 19. līdz 23. maijam, daudzviet Latvijā ir iespēja veikt C hepatīta eksprestestu. Ļoti ieteicams izmantot šīs iespējas katram un laiku pa laikam pārbaudīties, tas ievērojami samazinātu šo vēlīno, smago gadījumu īpatsvaru.  

Nākamā līmeņa analīzes ir vīrusa antigēnu noteikšana, lai noskaidrotu tā genotipu, jo no tā atšķiras ārstēšana. Šāds analīzes nozīmē hepatologs, un gribu uzsvērt, ka Latvijā visi nepieciešamie testi ir pieejami un analīzes iespējams veikt gana ātri, tikai problēma, ka ne katrs inficētais nokļūst mūsu redzeslokā.  

Teicāt, ka visiem laiku pa laikam ieteicams veikt C hepatīta skrīningu, vai pastāv kādas riska grupas, kurām tas ir īpaši svarīgi?  

Kā jau runājām, visbiežāk cilvēki nezina, kur, kā un kad inficējušies. Tas var notikt pie manikīra, ausu caurduršanas procedūras laikā, arī pie zobārsta – vēsturiski tas bija biežākais veids, kā inficējās sievietes. Mūsdienās higiēnas, dezinfekcijas prasības ir krietni stingrākas, un tam tiek sekots līdzi, taču šādu gadījumu tāpat ir daudz, tāpēc ikviens cilvēks ir tādā kā riska grupā. Mēs, hepatologi, domājam, ka būtu brīnišķīgi, ja standarta asinsainā iekļautu arī anti-HCV analīzes. Tas palīdzētu notestēt ievērojami plašāku cilvēku loku, agrīni atklāt infekciju un ātri izārstēt.  

Cik efektīva mūsdienās ir ārstēšana un kā tā notiek? 

Šajā jomā ir ļoti labas ziņas, jo nu jau vairākus gadus Latvijā pieejama valsts kompensēta medikamentozā terapija, kas 95–98% gadījumu ir efektīva. Tie ir tiešās iedarbības pretvīrusa līdzekļi. Atkarībā no vīrusa varianta, cilvēks katru dienu izdzer vienu vai trīs tabletes, un ārstēšanās ilgums vidēji ir 8–12 nedēļas. Tas ir tāpat kā dzertu zāles, piemēram, asinsspiediena regulācijai. Vairumā gadījumu nav nekādu blakņu, un cilvēks pat nepamana, ka ir jau vesels! Pirms apmēram desmit gadiem situācija bija skarba – terapijai bija daudz smagu blakņu, tikai apmēram pusē gadījumu tā bija efektīva, un dienā bija jāizdzer gan daudz tablešu, gan jāsaņem injekcijas. Šīs blaknes bija līdzīgas tām, kādas ir onkoloģijas pacientiem ķīmijterapijas dēļ, jo kādam pat mati izkrita.  

Vai C hepatīta izplatība Latvijā ir mainījusies laika gaitā? Un vai novērojamas kādas reģionālās atšķirības?  

Grūti izdalīt kādu reģionu, jo skaidrs, ka lielākās, blīvāk apdzīvotās vietās būs arī vairāk inficēto. Savukārt par tendencēm runājot, protams, pirms vairāk nekā desmit gadiem bija ļoti daudz jaunatklātu C hepatīta gadījumu skaits narkotiku lietotāju vidū. Kopumā šīs riska grupas ir nemainīgas – tie joprojām ir ieslodzījuma vietās esošie cilvēki, jo narkotiku lietošana arī tur diemžēl notiek, kā nākamie ir šauros kolektīvos dzīvojoši cilvēki, tostarp ilgtermiņa ārstēšanās vietās – vēlēšanās stāties dzimumkontaktos ir, bet sapratne par slimību izplatību nav. Tāpat narkotiku lietotāju vidū ir ārkārtīgi liels inficēto procents, bet otra lielā grupa ir tā sauktie parastie cilvēki vispārējā populācijā – jebkurš cilvēks mums apkārt, un bieži viņam nav ne jausmas, kā varējis inficēties. Tāda ir aina, kuru redzam savā darbā katru dienu.  

Kādi ir nākotnes izaicinājumi C hepatīta jomā Latvijā?  

Ārstēšanā lielu izaicinājumu nav, jo ārstēšanas veids ir sakārtots katram vīrusa genotipam un katrai slimības stadijai – brīvi pieejami gan dažāda veida un līmeņa testi, gan ārstēšanai nepieciešamie medikamenti. Ja tiešām nepieciešama aknu transplantācija, arī tā ir pieejama, bet izaicinājumi ir inficēto cilvēku apzināšana. Arī Pasaules Veselības organizācija (PVO) noteikusi mērķi līdz 2030. gadam izskaust C hepatītu kā nopietnu draudu iedzīvotāju veselībai starptautiskā mērogā un katrai dalībvalstij uzdevusi atklāt pēc iespējas vairāk pacientu. Diagnostika ir salīdzinoši lēta un pieejama, taču lielais jautājums – kā panākt, lai katrs aiziet un veic šo anti-HCV testu. Ja izdotos atklāt visus inficēšanās gadījumus, tad viegli un ātri visus arī izārstētu un C hepatīta liga beigtos. Paejot vēl kādam laika nogrieznim, jauno gadījumu vairs nebūtu.  

Saprātīgs cilvēks, apmeklējot ģimenes ārstu, varētu vienoties par anti-HCV testa veikšanu, savukārt par cilvēku grupām, kur tās sapratnes nav, jādomā valstiskā līmenī, kā to risināt. Vai, piemēram, varam atļauties regulāri veikt testēšanu visās ieslodzījuma vietās.  

Teicāt, ka PVO noteikusi mērķi līdz 2030. gadam izskaust C hepatītu. Skatoties uz šā brīža tempu, vai Latvijā ir reāli ko tādu paveikt, jo pēc rādītājiem esam ļoti augstā vietā. 

Ļoti grūti kaut ko teikt. Šobrīd ir 2025. gads, teorētiski rezervē ir pieci gadi, kuros varētu to sasniegt. Tā ir skaista un teorētiski iespējama vīzija – visi pacienti tiek atrasti, valsts atvēl līdzekļus gan viņu diagnostikai, gan ārstēšanai... Ja visi saņemtu uzdevumu pārbaudīt anti-HCV – tad, jā, izdosies!