Plantārais fascīts: Kā mazināt sāpes papēdī

Ikvienam zināms, kāda ir sajūta, ja ar neapautu kāju nejauši gadās uzkāpt uz asas akmens malas. Ja pēkšņi sajūti papēdī līdzīgas sāpes, tas visticamāk ir plantārais fascīts – pēdas audu iekaisums.

Sāpes papēdī var rasties dažādu iemeslu dēļ, taču visbiežāk tās izraisa pēdas apakšpusē izvietoto fibrozo audu iekaisums. Attiecīgos fibrozos audus dēvē par plantāro fascītu. Labā ziņa ir tāda, ka to iekaisums – plantārais fascīts –, ārstēts pašaprūpes ceļā, parasti pāriet 24 mēnešu laikā.

Pamatiemesli

Daudzos gadījumos sāpes papēdī neliecina par nopietnu saslimšanu, tomēr tas var diezgan ievērojami pasliktināt dzīves kvalitāti. Tiesa, nepieciešams pārbaudīt, vai sāpju sajūtu nav izraisījis kāda nerva saspiedums muguras, potītes vai pēdas apvidū, papēža kaula lūzums vai hroniskas saslimšanas, piemēram, artrīts. Taču vairumā gadījumu sāpes papēdī rodas plantārā fascīta dēļ.

Plantārā fascija savieno papēža kaulu (latīņu val.: Calcaneus) ar kāju pirkstiem. Tā veido daļu no pēdas pamatnes, un tai piemīt liela nozīme pēdas stabilitātes nodrošināšanā. Tā darbojas kā triecienus absorbējoša stiegra, nodrošinot pēdas velves stabilitāti un pēdas struktūru noturību.

Sarežģījumi rodas tad, ja uz šo pēdas "stiegru" tiek likts pārāk liels spiediens. Tā rezultātā šķiedrainajos plantārās fascijas audos var rasties mikroskopiski plīsumi, iekaisums, urbjošas sāpes; papēdī rodas sāpju vai dedzināšanas sajūta. Parasti sāpes pastiprinās pakāpeniski un jūtamas tikai vienas pēdas papēdī.

Visnepatīkamākās sajūtas visbiežāk novērojamas rīta pusē. Pirmie soļi var šķist mokoši, jo pa nakti, laikā, kad attiecīgā pēda tikusi atpūtināta, tās plantārā fascija saīsinājusies. Parasti pēc pēdas iesildīšanas vingrojumu izpildes sāpes mazinās.

Citas plantārā fascīta pazīmes:

- sāpju sajūtu rašanās kādā no papēžiem ilgstošas stāvēšanas laikā, kāpjot pa trepēm un stāvot uz pirkstgaliem;
- sāpju sajūtas rašanās kādā no papēžiem pēc treniņa – taču parasti ne treniņa laikā.

Kāpēc tā noticis ar mani?
 

Plantārais fascīts cilvēku var piemeklēt jebkura vecumā. Plantāro fascītu fiziski aktīviem pusaudžiem, arī divdesmitgadīgiem, trīsdesmitgadīgiem cilvēkiem var izraisīt pārslodze. Vēl lielākā riska grupā ietilpst mazkustīga dzīvesveida piekritēji, kas pēkšņi nolemj kļūt aktīvāki un sāk trenēties saskaņā ar noteiktu treniņprogrammu. Plantārais fascīts biežāk novērojams vidēja vecuma vai vecāka gadagājuma ļaudīm. Plantārajai fascijai zaudējot elastību, papēdi aizsargājošais taukaudu slānis noplicinās un pēdas triecienu absorbcijas spējas samazinās.

Arī liekais svars papildus noslogo pēdas. Vēl citu plantārā fascīta izraisītāju vidū ir:

- Nepiemēroti apavi. Par nepiemērotiem apaviem uzskata kurpes ar plānām zolēm, bez triecienabsorbējošām īpašībām, bez pēdas velves stabilizācijas un vaļīgas vietā ap papēdi. Turklāt būtu jāvairās no regulāras 5 cm vai augstāku papēžu kurpju valkāšanas. Tā rezultātā var saīsināties Ahilleja cīpsla, kas piestiprināta papēža aizmugures daļā un savieno papēdi ar ikru muskuļiem. Ja augstpapēžu apavi valkāti ilgstoši, pievēršanās zempapēžu apavu valkāšanai sevišķi noslogo papēža apvidū esošos audus, un var gadīties, ka tas ietekmē arī plantārās fascijas stāvokli.

- Pēdu pārslogošana. Risku palielina aktivitātes, kuru dēļ ilgstoši pavadi laiku, stāvot kājās. Tas attiecas arī uz smagu objektu cilāšanu. Turklāt plantārā fascīta rašanās risku palielina arī piepešas izmaiņas Tev ierastajā organisma noslodzē – piemēram, neikdienišķi intensīva pārvietošanās ar kājām atvaļinājuma laikā.

- Nepareiza pēdas noslodze. Nepareiza gaita ir plantārā fascīta papildu riska faktors pat tad, ja [uz pēdām vērstais] svara sadalījums ir vienmērīgs. Arī plakanās pēdas esamība rada lielāku plantārā fascīta rašanās risku. Tas pats jāņem vērā arī tad, ja cilvēkam ir augstas pēdu velves, – iespējams plantārās fascijas saspringums, triecienu absorbcijas spēju samazināšanās.

Turklāt cīpslu iekaisums var norādīt uz dažiem artrītiem (piemēram, reimatisko artrītu). Šīs saslimšanas parasti ietekmē abus papēžus vienlaicīgi, un tās iespējams konstatēt, veicot asinsanalīzes.

Ko pats vari darīt lietas labā

Plantārās fascijas atveseļošanā nepieciešama pacietība un neatlaidība. Izņemot atbrīvošanos no liekā svara, var izmēģināt šādus paņēmienus:

Ikdienas stiepšanās vingrojumi. Stiepšanās palielina plantārās fascijas, Ahilleja cīpslas un ikru muskuļu elastību. No rītiem, pirms izkāpšanas no gultas, veic dažus stiepšanās vingrojumus, lai mazinātu pirmo soļu speršanas laikā jūtamās sāpes. Dienas gaitā izstaipies vairākas reizes, bet naktī lieto ortozes, lai stiepšanās rezultātā gūtie panākumi nebūtu veltīgi.

Papēžu atvēsināšana. Var palīdzēt papēžu mērcēšana aukstā ūdenī. Pie papēžiem var 15 minūtes turēt audumā ietītu ledus gabalu vai atvēsinošu gēlu, īpaši pēc fizisku aktivitāšu veikšanas. Var izmantot arī maisiņu ar ledusskapī paturētiem kukurūzas graudiem. Taču, ja slimo ar diabētu, neiropātiju vai Tev ir asinsrites traucējumi, pirms aukstuma procedūru veikšanas konsultējies ar ārstu.

Piemērotu apavu valkāšana. Vispiemērotākie ir stabili apavi ar zema vai vidēja (ne vairāk kā 2,5-5cm) augstuma papēžiem un labu triecienabsorbcijas spēju. Apavus nomaini regulāri un meklē tos tādos veikalos, kuros iespējama pēdai pielāgojamu apavu iegāde. Veikalos pieejami dažādi apavu ieliktņi (spilventiņi), bez ārsta izrakstītas receptes nopērkamas nestandarta starpzoles, pēdas velves atbalsta zoles – arī šīs lietas var palīdzēt. Ja iespējams, izvairies no staigāšanas ar neapautām kājām.

Turklāt sāpes un iekaisumu var atvieglot arī tādas pretsāpju zāles kā ibuprofēns (Advil, Motrin IB u.c.) un naproksēns (Aleve u.c.). Tos jālieto tikai un vienīgi saskaņā ar instrukciju.

Citas ārstēšanas iespējas

Ja pašārstēšanās mēģinājumi, laikam ritot, nevainagojas panākumiem, var gadīties, ka nepieciešams veikt papildu pasākumus. Apavu ieliktņu individuāla pielāgošana (bioprotezēšana) var izmaksāt dārgi, tomēr tā var palīdzēt izlīdzināt uz attiecīgo pēdu likto spiedienu un nodrošināt labāku pēdas atbalstu.

Vēl iespējams pa nakti lietot ortozes. Tās līdzinās pielāgojamam zābakam, ko var valkāt naktsmiera laikā. Iespējams, atklāsi, ka tās ērti nēsāt [arī] pa dienu, ja nepieciešams ilgstoši sēdēt. Ortoze notur pēdu taisnā leņķī pret kāju, tādējādi uzlabojot asins cirkulāciju, kas savukārt paātrina dzīšanas procesus. Pastāv vēl cita metode – jontoforēze –, kuras ietvaros papēžu virsma vispirms tiek noklāta ar kortizona kārtu un pēc tam – pakļauta elektriskās strāvas iedarbībai. Var palīdzēt arī noteiktu veidu pēdas masāžas.

Ja nekas no tā nepalīdz, iespējams, ka ārsts piedāvās veikt kortizona injekciju. Dažos gadījumos ieteicama kājas ieģipsēšana vai staigāšanai paredzētas ortozes nēsāšana, lai pēdu pilnībā imobilizētu uz laiku no četrām līdz sešām nedēļām.

Ja, izmantojot vispārpieņemtās medicīnas metodes, papēža sāpes mazināt neizdodas, var apsvērt intensīvākas ārstēšanas iespējas, tostarp ķirurģiskas manipulācijas vai ekstrakorporālo triecienviļņu terapiju, kuras ietvaros tiek izmantoti spēcīgi enerģijas triecienviļņi.

Rit diskusijas par to, vai triecienviļņu terapija ir piemērota vairumam cilvēku ar šo saslimšanu. Ķirurģiska iejaukšanās nepieciešama reti, jo parasti laika gaitā par gana efektīvām esam izrādās citas, mazāk invazīvas terapijas metodes. Uzskats par to, ka plantārā fascīta rašanos veicina papēžu piešu esamība un tāpēc papēžu piešus nepieciešams ķirurģiski noņemt, vairs nav aktuāls.

Daudzi cilvēki, kuriem izveidojušies papēžu pieši, sāpes papēdī nesajūt. Savukārt daudziem cilvēkiem, kuriem ir plantārais fascīts, nav papēžu piešu. Papēžu piešu esamība nav plantārā fascīta rašanās cēlonis.