Pirmsskolas un skolas vecuma bērniem raksturīgas traumas

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas traumpunktā ik gadu pēc palīdzības griežas vairāk par 19 000 bērnu, bet dzimstība Latvijā ir tikai nedaudz lielāka par 20 000 gadā.

Bērnu ortopēdijas centrā vien dēļ traumām tiek stacionēti ap 900 bērnu gadā, un vairāk nekā 600 no tiem tiek pakļauti ķirurģiskām operācijām.

Šoreiz par raksturīgām traumām pirmsskolas un skolas vecuma bērniem.

Pamatojoties uz ierakstiem par traumas iegūšanas apstākļiem cietušo bērnu slimības vēsturēs, varam nākt pie secinājumiem, ka traumas šai vecuma grupā lielā mērā ir sezonālas dabas.

Vēlā rudenī un ziemā, kad gaišais dienas periods ir īss un laika apstākļi neļauj ilgi uzturēties ārpus telpām, kad dienas lielāko daļu bērni pavada skolā, traumu skaits arī samazinās. Savukārt, beidzoties mācību gadam, kad daudzi bērni paliek novārtā un viņu atpūta netiek mērķtiecīgi organizēta, traumu kļūst vairāk. Visvairāk traumu bērni gūst augusta otrajā pusē, kad, pieraduši vasarā justies brīvi, tie atgriežas pilsētās, tuvojoties kārtējam mācību gadam.

Mūsu kaimiņi Zviedrijā konstatēja, ka bērnu traumatisms krasi samazinās jūlija mēnesī; kā vienīgo izskaidrojumu tam viņi piemin faktu, ka šis mēnesis ir atvaļinājumu mēnesis, bet atvaļinājumu ģimenes pavada kopā ar bērniem. Rezultātā bērni tiek pieskatīti, viņu atpūta pareizi organizēta.

Transporta traumas

Skolas vecuma bērni transporta negadījumos biežāk cieš kā gājēji. Mācību gadam sākoties, nākas vērot, kā jaunāko klašu audzēkņi stāv krustojumā pie luksofora, gaidot zaļo gaismu. Viņi vēl ir paklausīgi un respektē to, ko māca skolotāja nodarbībās par satiksmes drošību. Savukārt vecāko klašu skolnieki nereti dodas pāri ielai, neievērojot luksofora aizliedzošo signālu. Maziem bērniem, to redzot, darbojas tie paši refleksi, kas liek cālēniem doties nopakaļ jebkuram kustošam priekšmetam, un viņi dodas pāri ielai, pakļaujot briesmām savu dzīvību.

Bērna dzīvību var apdraudēt arī stāvošs transporta līdzeklis, ja bērns nezina, ka tramvaju drīkst apiet tikai no priekšas, bet trolejbusu vai automašīnu – no aizmugures.

Jau sen pamanīju, ka ārzemju viesi, iesēdušies automašīnas aizmugures sēdeklī, tūdaļ meklē drošības jostu, lai piesprādzētos. Mēs arvien vēl nevaram panākt, lai piesprādzējas priekšā sēdošie, nemaz nerunājot par aizmugurē sēdētājiem. Bieži redzu priekšējā sēdeklī novietotu bērnu, kura vecums neatļauj tur atrasties

Pēdējā laikā arvien biežāk slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā nonāk pārgalvīgi pusaudži, kuri ar vai bez vecāku ziņas brauc ar mašīnām, vizinot savus draugus. Autovadītāja tiesību nav, bet asinīs tiek konstatēts alkohols. Sekas parasti ir ļoti smagas. Šie gados jaunie alkohola lietotāji nekādi nav savienojami ar apzīmējumu bērns, lai gan viņiem nav 18 gadu, un ātrās palīdzības brigādes viņus atgādā uz Bērnu slimnīcu. Te viņi dezorganizē uzņemšanas nodaļas darbu, kura nav paredzēta darbam ar pacientiem alkohola reibumā un, nonākot palātā, nekalpo par labu piemēru palātas biedriem.

Salīdzinoši retāk bērni cieš negadījumos ar sliežu transportu, bet šīs traumas ir ārkārtīgi grūtas. Pirms mēneša tramvaja riteņi amputēja abas pēdas 13 gadus vecai meitenei. Arvien preču stacijās puišeļi vizinās, pieķērušies dzelzceļa vagoniem, vai tiek šķērsoti sliežu ceļi tam neparedzētā vietā.

Arī divriteni jāpieskaita pie transporta līdzekļiem, to kļūst arvien vairāk. Bet vai bērni ir sagatavoti tam, lai parādītos uz ielas ar riteni? Riteņbraucēji neievēro luksofora sarkano gaismu, sēžot uz divriteņa, grib baudīt gājēja priekšrocības, nedodot priekšroku braucošai automašīnai un apdraudot savu dzīvību. Jau pirms desmit gadiem Vācijā priecājos par bērniem, kuri rīta stundās devās ar divriteņiem uz skolu pa šim nolūkam domātiem riteņbraucēju celiņiem. Galvā ķivere, pie bagāžnieka piestiprināts lokans masts ar karodziņu, kurš redzams jau no tālienes. Kad mēs to sasniegsim?

Sadzīves traumas un neorganizēta sporta traumas

Šūpoles. Viens no biežākajiem traumu iemesliem bērniem. Kāds šūpojas, cits nepacietībā gaida, kad šūpoles atbrīvosies, un pietuvojas nepieļaujami tuvu tām – rezultātā trauma. Cits nokrīt no šūpolēm un tā vietā, lai pagulētu pie zemes, ceļas kājās un gūst triecienu ar šūpolēm, kuras vēl nav apstājušās. Ne vienmēr šūpoles ir lietošanas kārtībā, neiztur to konstrukcijas vai notrūkst auklas. Cits šūpošanās paveids tautā nosaukts par tarzankām. Koka zarā tiek iesieta aukla, kuras galā šķērskociņš; pie tā pieturoties, uz šķūnīša jumta pakāpies drosminieks laižas pāri pagalmam. Ātrums ir tik liels, ka rokas neiztur, atlaižas no šķērskoka un braucējs nonāk zemē, parasti salaužot abus apakšdelmus.

Jaunbūves, vecas pamestas ēkas, jau pieminētie šķūnīšu jumti. Šeit mēdz pulcēties pusaudži, un šeit gūst traumas, krītot no augstuma. Izkrītot cauri jumta konstrukcijām, pirms divām nedēļām slimnīcā nonāca divas pusaudzes, vienu no tām izglābt neizdevās.

Stikla durvis. Arvien slimnīcā nonāk pacienti, kuri ieskrējuši stikla durvīs. Parasti tas notiek, kādam mūkot un aizcērtot aiz sevis durvis; nopakaļ skrienošais, nespēdams apstāties, ar rokām sasit stiklu, gūstot plašas brūces. Citviet durvis ilgstoši stāv neiestiklotas, un visi pie tā pierod, līdz kādu dienu tās tiek iestiklotas. Ja jauno stiklu neiezīmē ar brīdinošu zīmi vai stikls nav stiegrots vai citādi pasargāts no saplīšanas, tiek radīti apstākļi traumas iegūšanai.

Skrituļslidas un skrituļdēļi. Šie, biežāk neorganizēta sporta rīki, kļūst par iemeslu roku lūzumiem, ceļu sasitumiem, sastiepumiem un brūcēm. Iegādājoties skrituļslidas un skrituļdēļus, jāatlicina naudiņa arī aizsarglīdzekļiem – ceļu un elkoņu aizsargiem, ķiverei.

Peldēšanās. Ūdens ir bīstama vide, un par to liecina šīs vasaras pirmie upuri. Peldēšanās laikā bērnus jāuzrauga. Izvēlēsimies peldēšanai zināmas, pārbaudītas ūdenskrātuves, neļausim bērniem nirt uz galvas seklās vietās, ierobežosim viņu atrašanās laiku ūdenī. Dzīvojot mūsu apstākļos, kad apkārt ir tik daudz ūdens, bērniem mērķtiecīgi jāattīsta iemaņas, kuras nepieciešamas, atrodoties ūdenī.

Dzīvnieku kodumi. Tā nav tikai mazo bērnu problēma. Arī skolas vecuma bērni neprot uzvesties dzīvnieka, suņa klātbūtnē, jo pieredze rāda, ka arī šajā vecuma grupā suņu kodumi parasti ir izprovocēti no bērna puses. Suņa kostas brūces mēdz būt dziļas, inficētas, sliktāk dzīst vasaras laikā, prasa rūpīgu ķirurģisko apdari un, kas ir vēl būtiskāk, obligātu vakcināciju pret trakumsērgu.

Apdegumi. Ja bērniem līdz triju gadu vecumam ir raksturīgi apdegumi no karsta ūdens vai ēdiena, tad, sasniedzot 5-6 gadu vecumu un vēlāk, ir raksturīgi apdegumi ar liesmu. Neapdomīga rīcība ar sērkociņiem, ugunskuru kurināšana ir biežākais apdegumu iemesls. Nedrīkstam ļaut bērnam rīkoties ar degmaisījumu pie grila un, neievērojot instrukciju, liet to virsū jau degošām oglēm. Neļausim izmantot sadzīvē benzīnu, to piešaujot klāt mitrai malkai, lai tā labāk aizdegtos; cits, krāmējoties tēva garāžā, notraipa bikses ar benzīnu, un pietiek ar vienu dzirksteli, lai aizdegtos drēbes. Arī šī gada Jāņu vakars sagādāja Bērnu traumpunktam pacientus ar apdegumiem, starp 18 apdegušajiem bija arī bērni alkohola reibumā.

Pieminot biežāk sastopamās traumas bērniem, atgādinu, ka Bērnu traumpunkts Vienības gatvē 45, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas teritorijā arī vasarā strādā visu diennakti un nelaimes gadījumā cietušajam bērnam sniegs palīdzību bez maksas un nosūtījuma, neatkarīgi no tā, kurā Latvijas rajonā viņš dzīvo. Rūpēsimies par bērniem un nepieļausim traumas to vidū!