Pieredzes stāsti: Kam gatavoties pēc lēciena uz galvas ūdenī?

Katra neapdomīga rīcība pie ūdens var beigties ar smagām mugurkaula traumām. Tomēr pirms tam ir grūti iztēloties, kā mainās dzīves kvalitāte, jo ietekmēta tiek ne tikai spēja kustēties, bet teju visas dzīves jomas. Par to, ar kādām sekām jārēķinās pēc lēciena ūdenī, Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) īstenotās kampaņas “Pārgalvības cena. Nelec!” ietvaros stāsta vīrieši, kas pēc lēciena uz galvas ūdenī dzīvi turpina ratiņkrēslā.

Viens pārgalvīgs solis, viens lēciens var kardināli mainīt visu atlikušo dzīvi. Gūstot mugurkaula un muguras smadzeņu traumu, cietušajam jārēķinās ar ķermeņa paralīzi zemāk par lūzuma vietu. Viens no lielākajiem izaicinājumiem šādā situācijā ir nepieciešamība pielāgoties dzīvei ratiņkrēslā, tomēr ir arī daudz citu izaicinājumu.

Elvis Kurpnieks pēc lēciena uz galvas piepūšamajā piemājas baseinā lauza kaklu un nu jau četrus gadus pavada ratiņkrēslā. “Lecot piepūšamajā baseinā, es ar galvu atsitos pret baseina dibenu, apmetu kūleni un man aizsitās elpa. Jutu, kā laužu kakla skriemeļus. Tajā pusminūtē acu priekšā paskrēja visa mana dzīve,” stāsta Elvis, piebilstot, ka liela loma atlabšanā bijusi tieši ģimenei.

“Pirms traumas dzīvojām ar vecākiem katrs savu dzīvi. Biju tikko beidzis vidusskolu un izbaudīju brīvību. Taču pēc traumas viss radikāli mainījās. Šobrīd dzīvoju pie vecākiem, un gan man, gan viņiem katru dienu jāievēro noteikts ritms, jābūt rūpīgai laika plānošanai un ģimenes locekļiem ir man jāpielāgojas, jo man ir nepieciešama viņu asistēšana,” uzsver Elvis Kurpnieks, skaidrojot, ka ikdiena ir kā viens liels izaicinājums, īpaši pirmajos divos gados, kad gan viņam, gan ģimenes locekļiem bija jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem fiziski un arī emocionāli.

Juris Kalniņš pēc lēciena uz galvas ūdenī ratiņkrēslā pavada jau 12 gadus. Juris bija lēcis vairākas reizes, taču viens lēciens izrādījās liktenīgais. “Es dzirdēju, kā nokrakšķ mans kakls. Neatceros, kā aizkļuvu līdz krastam. Pēc tam pamodos slimnīcā un sapratu, ka nejūtu savas kājas,” stāsta Juris Kalniņš, papildinot, ka pēc tam nekas vairs nav kā agrāk un turpmākā dzīve ir pilnībā jāsāk no jauna.

“Vienā brīdī mainījās visa dzīve. Bija pilnībā no jauna jāmācās rūpēties par sevi. Vispirms jau jāiemācās nosēdēt ratiņkrēslā, jo sākotnēji reibst galva un ir sajūta, ka zaudēsi samaņu. Kad esi iemācījies nobraukt no viena koridora gala līdz otram, ir jāapgūst pašaprūpe. Pašam jāiemācās ēst, noskūt bārdu, nomazgāt seju, apģērbties. Piemēram, zeķu uzvilkšana sākumā var aizņemt līdz pat stundai. Arī uzvilkt bikses, ja rokas ir vājas un guli gultā, ir īsts izaicinājums,” stāsta Juris, uzsverot, ka ne mazāk svarīga ir arī dzīvesvietas pielāgošana, piemēram, paplašināt durvis, pielāgot labierīcības un vannu, lai tajā var apsēsties, kā arī atbilstoši izplānot priekšmetu izvietojumu mājās, piemēram, lai pats varētu ērti aizsniegt krūzi un pagatavot sev kafiju.

Lai arī izaicinājumu ir daudz, ir būtiski iziet cauri visām emocionālajām stadijām, kādas ierasti ir pēc krīzes, un nonākt līdz sava jaunā stāvokļa pieņemšanai. “Līdz tam brīdim, kamēr nesamierinies un nepieņem notikušo, nekāda attīstība nav iespējama,” uzsver Mārtiņš Karnītis, kurš pirms 20 gadiem lēca uz galvas ūdenī, bet atsitās pret gultni, kā rezultātā nonāca ratiņkrēslā. “Pāris reizes veiksmīgi ielēcu uz galvas dīķī, bet tad kaut kas samisējās un man paslīdēja kāja. Atsitos pret krastu, jutu, ka vairs nevaru pakustināt ne rokas, ne kājas,” atminas Mārtiņš.

Viņš uzsver, ka arī līdzcilvēku atbalstam ir liela loma: “Ir svarīgi, lai tuvinieki ir atbalstoši un saprotoši. Man ir paveicies gan ar ģimeni, gan draugiem, kas nāca man palīgā tikt ārā no dzīvokļa – es dzīvoju otrajā stāvā, tāpēc mani no tā vajadzēja iznest un ienest atpakaļ. Ja ieraujies sevī, sēdi mājās un nekur neej, tad ir slikti. Komunikācija ar citiem iedrošina, liek noticēt savām spējām.”

Attiecību veidošana un spēja iepazīties ar citiem cilvēkiem ir vēl viens izaicinājums, ar ko jārēķinās tiem, kas guvuši muguras smadzeņu bojājumu pēc lēciena ūdenī. “Pēc traumas draugu loks nomainījās. Man bija kauns, ka biju nonācis tādā situācijā, tāpēc baidījos kontaktēties ar viņiem, tādējādi attiecības izplēnēja. Arī ar pretējo dzimumu viss ir ne tā, kā bija. Partnerim jāpierod, ka vairs nav tā spēcīgā vīrieša, kas bija pirms tam,” stāsta Juris Kalniņš, atklājot, ka pagāja gadi, līdz pašam izdevies pieņemt savu jauno stāvokli un saņemt drosmi, lai atkal uzrunātu sievietes un veidotu jaunas attiecības.

Arī Elvis Kurpnieks apliecina, ka attiecību veidošana ir mainījusies: “Pirms traumas varēju sevi vairāk pierādīt fiziski, bet pēc traumas ir sajūta, ka meitenes uz mani skatās ar žēlumu un šaubām. Tomēr ir svarīgi pārvarēt savus kompleksus, tad attiecības var veidot vieglāk. Ratiņkrēslam nav jābūt šķērslim – tas ir apgrūtinošāk, bet nav neiespējami.”

Būtiskas izmaiņas vīrieši piedzīvojuši arī profesionālajā jomā, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem un spējām. “Pirms traumas strādāju par autoremonta atslēdznieku. Saprotams, ka šo darbu turpināt nevarēju. Kad biju iemācījies sevi apkopt, nopirku datoru, pieslēdzu internetu, kas pirms 20 gadiem nebija tik plaši pieejams kā tagad, un mācījos programmēšanu, sāku veidot banerus un mājaslapas,” stāsta Mārtiņš, kas ne tikai strādājis lielā IT kompānijā, bet ar domubiedriem izveidojis arī Latvijas Muguras smadzeņu bojājumu biedrību, sniedzot atbalstu citiem traumu guvušajiem.

Savukārt Juris Kalniņš darbu celtniecībā iemainījis pret dispečera amatu taksometru firmā, tomēr piemērota darba atrašana ir tikai pirmais izaicinājums. “Kad darbs ir atrasts, nākamās grūtības ir izturēt pilnu darba dienu. Cilvēkam pēc traumas sākumā noteikti vajag apgulties un atpūsties, jo visu dienu nosēdēt ir ļoti grūti,” atklāj Juris, uzsverot, ka darba meklējumos svarīga ir klātienes tikšanās ar darba devēju, jo, “ja aizsūti CV un piemini, ka esi invalīds, cerības tikt pie darba ir mazas”.

Liels izaicinājums ir arī vides pieejamība, jo diemžēl liela daļa pilsētas kļūst nesasniedzama – gan veikali, gan iestādes, gan izklaides un atpūtas vietas. “Visur, kur ir pakāpieni, tu vairs netiec iekšā. Katra kustība un katra darbība ir jāplāno un pirms tam jānoskaidro, zvanot vai meklējot internetā, vai vispār tiksi iekšā tur, kur tev jānonāk. Arī tas ļoti nogurdina,” piemetina Juris.

Negadījumos cietušie aicina ikvienu atturēties no pārgalvīgas rīcības un aizdomāties, vai iespējama nelaimes gadījuma rezultātā būsiet gatavi tikt galā ar visām izrietošajām sekām, jo tas nudien ir liels pārbaudījums!

Elvja Kurpnieka pieredzes stāsts: 

Jura Kalniņa pieredzes stāsts: 

Mārtiņa Karnīša pieredzes stāsts: 

SPKC īstenotās kampaņas “Pārgalvības cena. Nelec!” mērķis ir informēt par drošas atpūtas pie un uz ūdens nozīmi, kā arī skaidrot, kādas sekas var rasties pārgalvīgas rīcības rezultātā, lecot uz galvas ūdenī. Plašāka informācija par kampaņu: https://www.spkc.gov.lv/lv/pargalvibas-cena-nelec.