Raksta autore: Dace Bērziņa, neiroloģe VCA "Pļavnieki"

Daudzu neiroloģisku, muskuļu sistēmas vai balsta sistēmas saslimšanu gadījumos var palīdzēt viegli lietojama un nesāpīga metode – perifēra magnētiskā stimulācija jeb magnētiskā stimulācija caur ādu (transkutāni). Tā ir neinvazīva metode ātrai impulsa piegādei uz ķermeņa perifēriju vai no perifērijas uz galvas smadzenēm. Perifēro magnētisko stimulāciju pielieto daudzu neiroloģisku, muskuļu vai balsta sistēmas saslimšanu gadījumos.

Elektromedicīniskā terapija dažādu neiroloģisku saslimšanu ārstēšanā ir izmantota jau vairākus gadsimtus. Vissenāk publicētās ziņas par elektriskās strāvas izmantošanu ārstēšanas nolūkos datētas mūsu ēras 46. gadā. Tad par strāvas avotu kalpoja elektriskās rajas.

20. gadsimtā muskuļu elektriskā stimulācija bija viena no metodēm, kuru lietoja rehabilitācijā, lai uzlabotu muskuļu funkciju. Taču šīs metodes plašu lietojumu būtiski ierobežo fakts, ka pacientiem, kam saglabāta jutība, elektriskā stimulācija izraisa ne vien refleksu kā muskuļa atbildi uz stimulāciju, bet arī sāpes. Mūsdienās tai ir iespējama alternatīva – perifērā magnētiskā stimulācija, ko var izmantot pacientiem ar parēzēm, arī tiem, kam saglabājies jutīgums parētiskajā ķermeņa daļā. Perifērā magnētiskā stimulācija izraisa krietni mazākas sāpes nekā elektrostimulācija.

Aptuveni pirms 190 gadiem Faradejs atklāja, ka magnētiskais lauks noteiktos apstākļos var radīt tuvākā laukā elektrisko strāvu. Pirms 60 gadiem zinātnieks Kolins pierādīja, ka ar šo lauku var stimulēt dzīvnieka nervu. 1982. gadā Šefīldas Universitātes pētnieku grupa bija pirmā, kas ziņoja par praktiska magnētiskā perifēriskā stimulatora izveidi un izmantoja to, lai stimulētu cilvēka perifēros nervus. 40 gadu laikā šī metode ir uzlabota un pilnveidota labākiem terapijas rezultātiem.

Kā notiek magnētiskā stimulācija?

Laika periodā mainīgā strāvas plūsma, kas iet uz spoli, rada magnētisko lauku ap spoli. Kad magnētiskā lauka impulss nokļūst ķermenī, tas izraisa sprieguma starpību starp diviem punktiem, kas savukārt rada elektrisko lauku un izraisa elektronu plūsmu starp šiem diviem punktiem. Šī elektronu plūsma ir ļoti līdzīga tai jonu plūsmai, kas notiek nervu šķiedrā impulsa pārvades laikā. Tātad tiek stimulēta nervu sistēma, tieši nervu šķiedras, bez elektriskas tiešas strāvas.

Elektriskās stimulācijas veikšanai nepieciešams tiešs kontakts ar stimulējamo objektu. Magnētiskā lauka izmantošana sniedz daudzas priekšrocības. 

Magnētiskais lauks var nokļūt jebkurā vidē, pat dziļajos audos, piemēram, mugurkaula nervu saknēs vai dziļos muskuļos un tur radīt šo stimulāciju. Pateicoties šai īpašībai, nav nepieciešams mehānisks kontakts. Perifērā magnētiskā stimulācija ir lietojama arī pacientiem, kuri izjūt stipras sāpes, turklāt spoli var turēt pat dažu milimetru atstatus no ādas vai lietot cauri apģērbam – arī tad magnētiskais lauks darbosies.

Impulss muskuļu šķiedrām un smadzenēm

Perifērās magnētiskās stimulācijas laikā tiek iesaistīti tie nervu gali, kas normālos apstākļos informē galvas smadzenes par muskuļu, cīpslu, saišu iestiepumu vai sasprindzinājumu. Šī inervācijas aktivācija notiek, rehabilitācijas procesā pasīvi kustinot paralizēto ķermeņa daļu (to kustina cita persona). Līdzīgu efektu panāk arī ar magnētisko stimulāciju, veicinot gan smadzeņu aktivāciju, gan neiroplastiku (nervu sistēmas atjaunošanos, pārstrukturēšanos, kas notiek jebkurā organismā). Patiesībā no punkta, kur tiek veikta perifērā magnētiskā stimulācija, impulss tiek novirzīts gan uz muskuļu šķiedru, kuru inervē stimulētais nervs, gan uz galvas smadzeņu daļu, kas apstrādā informāciju par jutību. Abus šīs metodes sniegtos efektus savulaik pierādīja PET izmeklējumā novērotā asinsplūsmas palielināšanās tajos galvas smadzeņu reģionos, kuros nonāca impulss.  

Mazina spastiskumu un sāpes

Pavisam nejauši atklāja arī šīs metodes spastiskumu (muskuļu stīvumu un spazmas) mazinošo efektu, kad perifēro magnētisko stimulāciju izmantoja mugurkaula nervu saknīšu ārstēšanā.

Klīniskajos novērojumos konstatēts un klīniskajos pētījumos pierādīts, ka pacientiem ar muguras smadzeņu bojājumu, kam bija novājināta elpošana krūšu muskuļu vājuma dēļ, pēc jau pirmajām  perifērās magnētiskās stimulācijas procedūrām šī funkcija uzlabojās. Tāpat arī pacientiem pēc perifēriem nervu bojājumiem (plexus brachialis bojājumiem), izmantojot šo metodi rehabilitācijas kursā, novēroti smalkās motorikas uzlabojumi rokās.

Klīniskie pētījumi turpinās, un, kaut vēl nav iegūti galējie rezultāti, novērots, ka šī metode ir efektīva sāpju mazināšanai – gan muskuļu sāpju, gan akūtu muguras sāpju, gan akūtu traumu izraisītu (arī saspieduma) nervu sāpju gadījumā. Saistībā ar hroniskām sāpēm mugurā vairākos pētījumos pierādīts, ka perifērā magnētiskā stimulācija, ja to veic paralēli ar ārstniecisko vingrošanu, sniedz nozīmīgu sāpju mazinošu efektu.

Veselības centru apvienībā pieejamas perifērās magnētiskās stimulācijas procedūras, ko izmanto iepriekš minēto saslimšanu ārstēšanai. Pirms tam nepieciešams konsultēties ar savu ģimenes ārstu vai rehabilitologu, vai speciālistu attiecīgo slimību jomā.

Perifēro magnētisko stimulāciju nelieto, ja:

• pacienta ķermenī ir kāds metāls, kardiostimulators vai cita elektroniskas sistēmas ierīce,

• sieviete gaida mazuli,

• ir onkoloģiska saslimšana.

Zināšanai

Latvijā ir pieejama arī transkraniālā magnētiskā stimulācija, ko izmanto galvas smadzeņu slimību – piemēram, Parkinsona slimības, atmiņas traucējumu un citu neirodeģeneratīvu saslimšanu – gadījumā. Tā ir cita metode ar līdzīgu darbības principu, bet sarežģītāka un ilgāka.

Raksta avots: Žurnāls "Veselības noslēpumi, nr. 43, https://www.vca.lv/veselibas-noslepumi.html