Konsultējot pacientus Ortopēdijas un sporta traumatoloģijas centrā, nākas konstatēt, ka pēdas un ceļa locītavas ir visbiežāk traumētie anatomiskie veidojumi. Gados vecākiem cilvēkiem raksturīgas ir pēdas locītavas traumas ziemas sākumā, pēc pirmā sniega vai atkušņa laikā. Jaunākiem pacientiem traumas pēdas locītavā biežāk saistās ar sportošanu – ziemā tā ir slēpošana, slidošana; vasarā – futbols, basketbols un citas sporta spēles. Jāsaka, ka gados jaunākiem pacientiem raksturīgāki ir mīksto audu struktūru bojājumi – locītavās, saitēs. Vecāki pacienti biežāk traumē kaulus, gūstot vienas vai divu potīšu lūzumus. Nereti potīšu lūzumi kombinējas arī ar nopietniem saišu bojājumiem.

PĒDA

Pēdas locītavas anatomiskā uzbūve ir sarežģīta. Tā sastāv no trim kauliem (lielais liela kauls, mazais liela kauls un veltņa kauls), kuri kopā ar vairākām saitēm locītavas abās pusēs nodrošina ne tikai kustības, bet arī pietiekamu tās stabilitāti. Tieši šis samērā lielais kustību apjoms, kā arī ievērojamā statiskā slodze paaugstina traumas risku. Jāatzīmē, ka parasti tiek traumēta tā kāja, kurai negadījuma brīdī uzlikts viss ķermeņa svars. Pie šāda noslogojuma veltņa kauls, kas atrodas starp abām potītēm, gluži kā svira atspiež tās vienu no otras. Rezultātā tiek iestieptas saites; spēkam pieaugot, saites neiztur un plīst. Ja pieliktais spēks turpina pieaugt, kārta plīst pienāk kaulaudiem, un rodas vienas vai abu potīšu lūzumi.

Pēdas locītavas traumas iznākums var būt gan saišu sastiepums, gan to plīsums, gan arī potīšu lūzums. Precīza diagnoze pēc šādām traumām ir traumatologa ortopēda kompetencē.

Ārsta apskates laikā uzmanība tiek pievērsta pēdas locītavas izskatam –pietūkums, tā lokalizācija un arī deformācija liecina par attiecīgo struktūru bojājumu. Sāpju lokalizāciju nosaka, aptaustot locītavu ar nolūku precizēt, tieši kura saite ir bojāta vai apmēram kurā vietā potīte lauzta. Kustību apjoma ierobežojums pēdas locītavā palīdz noteikt traumas smaguma pakāpi un apmēram –bojāto vietu.

Visbeidzot tiek veikta rentgenoloģiska izmeklēšana, ar kuras palīdzību apstiprina vai izslēdz kaulu lūzumus. Mīksto audu bojājumus rentgena uzņēmumos neredz –par tiem var spriest pēc locītavu veidojošo kaulu attiecībām.

Pēdas locītavas traumas ārstēšana parasti ir jāsāk pašam pacientam uzreiz pēc traumas un turpmāk jāievēro vispārpieņemtie pēdas locītavas traumas ārstēšanas principi.

1. Jāievēro miers un atslodze traumētajai ķermeņa daļai.Nebūtu prātīgi, pārvarot sāpes, censties slogot pamežģīto kāju cerībā, ka gan jau nekas traks nav noticis un sāpes drīz pāries. Ļoti iespējams, ka aiz šķietama pēdas locītavas saišu sastiepuma slēpjas potīšu lūzums, kas, nepareizi un novēloti ārstēts, radīs nopietnus sarežģījumus.

2. Jānovieto kāja paaugstinātā stāvoklī.Tas mazinās pēc traumas pieaugošo tūsku, sāpes un diskomfortu.

3. Uzreiz pēc traumas jāuzliek ledus komprese.Tā aizkavēs zemādas hematomas veidošanos (asiņošana no bojātiem audiem vai vienkārši zilumi).

4. Pēc iespējas agrāk jāvēršas pie traumatologa. Lietderīgi būtu jau pirmajās stundās pēc traumas nokļūt traumpunktā, kur ir iespējams saņemt gan traumatologa konsultāciju, gan veikt rentgenoloģisko izmeklēšanu pēdas locītavas kauliem un uzsākt adekvātu ārstēšanu.

Laikus diagnosticēti un ārstēti pēdas locītavas saišu bojājumi un potīšu lūzumi atvieglo turpmāko ārstēšanu un arī mazina ārstēšanas laiku. Vēršoties pie ārsta uzreiz pēc traumas iegūšanas, ir lielākas izredzes veiksmīgi uzsākt konservatīvu (neķirurģisku) ārstēšanu, izvairoties no operācijas.

No otras puses, ne visus potīšu lūzumus ir iespējams ārstēt tikai ar konservatīvām metodēm (imobilizācija ar ģipsi, speciālie fiksatori utt.). Dažreiz nepieciešams izdarīt operāciju, lai pilnā apjomā atjaunotu locītavu veidojošo kaulu attiecības un nostiprinātu bojāto saišu aparātu.

CEĻA LOCĪTAVA

Ceļa locītava pēc savas anatomiskās uzbūves ir gan ļoti vienkārša, gan sarežģīta vienlaikus. Bez kauliem tā sevī iekļauj daudzas citas struktūras, kuras to stabilizē un ļauj pareizi kustēties. Ceļa locītava dzīves laikā tiek pakļauta ļoti lielai slodzei, īpaši cilvēkiem, kuri strādā smagu, fizisku darbu, sportistiem, kā arī tiem, kuri pārcietuši traumas, izmežģījumus un saišu sastiepumus. Sportistiem bieži ir bojāti meniski un saites, kuras stabilizē ceļa locītavu.

Ja pacients kādu laiku pēc traumas žēlojas par bloķējošu sajūtu ceļgalā, sāpēm fiziskās slodzes laikā un pampumu, tas liecina par to, ka runa nav par vienkāršu sastiepumu: pilnīgi iespējams, ka ticis traumēts menisks vai saites.

Ja ceļgals pēc traumas ir sāpīgs, piepampis un to nevar saliekt –problēma ir nopietna. Šajā gadījumā ir iespējams krustenisko saišu plīsums, kura rezultātā ceļa locītava zaudē stabilitāti; iespējami arī lūzumi un meniska bojājumi. Lai noteiktu precīzu diagnozi, ir jāredz rentgena uzņēmums.

Ja locītava ir ļoti sapampusi, tajā ir šķidrums vai asinis, tas var liecināt par priekšējās krusteniskās saites plīsumu – tam ir tipisks ceļgala sapampums pirmajās 2 stundās, bet meniska plīsuma gadījumam – nākamajā dienā.

Ir pacienti, kuri gadiem ilgi dzīvo ar bojātu menisku, kā rezultātā locītava paātrināti dilst. Šādi pacienti bieži sirgst ar deformējošo artrozi. Jebkurā gadījumā –ielaistu slimību izārstēt ir grūtāk. Pie speciālista jāvēršas obligāti, arī tad, ja simptomi ir periodiski.

Visbiežāk konstatēts ir saišu sastiepums. Tā simptomi –sāpes traumētās saites rajonā, zemādas asinsizplūdums, sāpes kustību laikā. Vissmagākās ir otrā un trešā diena pēc traumas. Simptomi pilnībā izzūd pēc 1,5–2 nedēļām. Ja bez iepriekšminētajiem simptomiem pacientam ir sajūta, ka locītavas iekšpusē kaut kas traucē, ķeras, tad ir pamats domāt par nopietnāku traumu –meniska, krusteniskās, sānu saites plīsumu, lūzumu vai visu minēto kombināciju. Meniska plīsuma gadījumā būs nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās –artroskopija. Tā tiek veikta ar speciālu optisku ierīci, ar minimālu griezumu, un pacientam nav ilgstoši jāuzturas stacionārā (1–2 dienas).

Pirmajā brīdī pēc traumasir grūti izvērtēt tās nopietnību. Stipras sāpes, tūska, kustību ierobežojums ekstremitātē ir raksturīgas pazīmes gan sasitumam, gan arī lūzumam.

Jebkurā gadījumā:

1.      traumētajai ekstremitātei ir nepieciešams miers;

2.      sasistajai vietai jāuzliek ledus vai cita atvēsinoša komprese;

3.      jāvēršas pie traumatologa ortopēda. Ja būs nepieciešams, tiks izdarīta rentgenoloģiska izmeklēšana, nozīmēta attiecīga ārstēšana un režīms.

Sasitumu vai sastiepumu gadījumos biežāk lietojamā ārstēšana ir konservatīva (neķirurģiska). Pēc vizītes pie traumatologa ortopēda to parasti var turpināt mājas apstākļos. Tā iekļauj sevī:

·        mieru ekstremitātei vai locītavai, ko var panākt ar stabilizējošu pārsēju vai pat ģipša longeti;

·        ārstnieciskās fizkultūras vingrinājumu kompleksu;

·        medikamentus sāpju, tūskas un iekaisuma mazināšanai, izmantojot lokālus (dažādas želejas vai ziedes) vai vispārējus (tablešu vai kapsulu) līdzekļus.

Gadījumos, kad pacientam ir mazāk paveicies un traumas rezultāts ir lūzums, ārstēšana paliks traumatologa ortopēda ziņā. Kāda tā būs, tas atkarīgs no lūzuma veida. Ārstēšana var būt gan konservatīva, izmantojot ģipša pārsējus, gan arī –smagākos gadījumos – ķirurģiska.