PĀRSĒJS
Galvenie pārsēja veidi ir nostiprinošais jeb parastais pārsējs, spiedošais pārsējs un nekustīgais jeb imobilizējošais pārsējs. Nostiprinošo jeb parasto pārsēju lieto pārsienamā materiāla nostiprināšanai uz brūces. Visērtākie un praktiskākie ir marles pārsēji, kas viegli stiepjas, labi piekļaujas saitējamai ķermeņa daļai, neaiztur gaisu, ir lēti, viegli piesūcināmi ar ārstnieciskām vielām, nav smagi un nekairina ādu. Izšķir pārsienamo materiālu - pārsēja daļu, kas tieši pieguļ brūcei un var būt sausa, mitra vai piesūcināta ar eļļu vai ziedi, un ārējo pārsēju, kurš paredzēts pārsienamā materiāla nostiprināšanai uz brūces. Par ārējo pārsēju izmanto marles vai audekla saites, parasti 5-10 cm platas. Visbiežāk lieto cirkulāro pārsēju - apakšdelmam vai apakšstilbam, kā arī galvai pieres vai pakauša apvidū. Saiti tin ap pārsienamo vietu tā, lai katrs saites tinums pārklātu iepriekšējo. Spirālveida pārsēju lieto ķermeņa daļām, kam nevienāds diametrs; pārsēju sāk tāpat kā cirkulāro pārsēju, bet pēc 2 vai 3 aptinumiem katra nākamā saites kārta par 2/3 pārsedz iepriekšējo saites kārtu. Lai saite labāk turētos, laiku pa laikam jāmaina tās virziens, to ielokot vai pagriežot. Krustveida jeb astoņnieka pārsējs piemērots roku un kāju locītavām, kā arī krūškurvim, galvai u.c. vietām, kur cirkulāro vai spirālveida pārsēju nevar lietot ķermeņa daļas formas dēļ. Ļoti grūti pārsienams kakla apvidus - pārsēja nostiprināšanai cirkulārais pārsējs jākombinē ar krustveida pārsēju, sienot saiti arī ap galvu vai krūškurvi. Pārsienot pleca un gūžas locītavas vai cirkšņu apvidu, cirkulāro augšdelma vai augšstilba pārsēju kombinē ar krustveida krūškurvja un vidukļa pārsēju. Atsevišķu ķermeņa daļu pārsiešanas paņēmieni parādīti 1. un 2. attēlā. Pārsienamo materiālu var nostiprināt arī ar lipigā plākstera pārsēju - uz nelielas brūces uzliek pārsienamo materiālu un pārliek tam pāri dažas sloksnes lipīgā plākstera; slokšņu galus piestiprina pie ādas. Pārsienamo materiālu var arī pārklāt ar marles gabalu, tā malas noziest ar kolodiju, kas izsūcas marlei cauri un pielipina to pie ādas. Biežāk lieto mastizola vai kleola pārsēju, mastizolu vai kleolu uztriepjot uz ādas ap brūci.
Uzliekot pārsēju, jāraugās, lai pārsienamā ķermeņa daļa (sevišķi ekstremitātes) atrastos tādā stāvoklī, kādā tās atradīsies pēc pārsēja uzlikšanas, piem., roku pirkstiem jābūt nedaudz saliektiem; elkoņa locītavai - saliektai taisnā leņķī; pleca locītavas apvidu pārsien, roku mazliet atceļot no ķermeņa; gūžas un ceļa locītavas apvidu pārsien, kāju nedaudz saliecot ceļa locītavā; pēdas locītavu pārsien, pēdu saliecot taisnā leņķī.
Spiedošo pārsēju lieto, lai radītu pastāvīgu spiedienu uz noteiktu ķermeņa daļu, piem., asiņošanas apturēšanai. Uzliekot spiedošo pārsēju, uz tampona, kas ievadīts brūcē, vai uz marles salvetes uzliek vēl vati, ko cieši piesaitē. Nekustīgos jeb imobilizējošos pārsējus, ar kuriem panāk pārsietā locekļa vai ķermeņa daļas noteiktu, cik iespējams, nekustīgu stāvokli (skatīt imobilizācija), lieto izmežģījumu un lūzumu gadījumā.
Nekustīgos pārsējus iedala šinu un sacietējošos pārsējos. Šinu pārsēja uzlikšanai bez marles vai audekla saitēm nepieciešams arī šinējamais materiāls - gatavas standarta šinas vai arī dažāda materiāla palīglīdzekļi, piem., dēļi, latiņas, lineāli. Pie sacietējošiem pārsējiem pieder ģipša pārsējs, kā arī mūsdienās reti lietotais cietes pārsējs. Sacietējoša pārsēja izgatavošanai var izmantot arī želatīna šķīdumu u.c. lēni sacietējošas vielas, uzliekot nekustīgos pārsējus, jāraugās, lai ķermeņa daļas atrastos pareizā stāvoklī un vietās, kur pārsējs spiež uz ādu tieši virs kaula, nerastos izgulējumi. Lūzuma gadījumā nekustīgajam pārsējam jāfiksē vismaz divas lūzumam tuvākās locītavas (viena - virs lūzuma, otra - zem tā). Pārsējs nedrīkst nospiest nervus un asinsvadus.