Par kontracepciju – no senatnes līdz mūsdienām : 1890. gads - 1935.gads
Grūtniecības un auglības hormons
1890. gadā
austriešu ginekologs Emīls Knauers (Knauer) eksperimentāli transplantēja dzimumnobriedušu peļu, žurku un jūrascūciņu olnīcas vēl nenobriedušām mātītēm, kuras tā rezultātā strauji attīstījās.
Grūtniecības un auglības hormons
1890. gadā
1903. gadā
eksperimentos ar trušiem ginekologs Ludvigs Frenkels (Fraenkel) konstatēja, ka dzeltenā ķermeņa izoperēšana grūsnai trusenei izraisa priekšlaicīgu grūtniecības pārtraukšanos, tā pierādot, ka tas ir nozīmīgs grūtniecības saglabāšanā.
1921. gadā
austriešu fiziologs Ludvigs Haberlands (Haberlandt) transplantēja grūsnu žurku olnīcas dzimumnobriedušām mātītēm, kas nebija apaugļotas, un tās kļuva neauglīgas. Haberlands to skaidroja ar transplantēto olnīcu dzeltenā ķermeņa sintezēto vielu un izteica domu, ka varbūt ko līdzīgu būtu iespējams veikt arī sievietei, uz laiku padarot to neauglīgu.
1933. gadā
Schering sāka piedāvāt pasaulē pirmo progesteronu saturošu preparātu Proluton®, ko varēja lietot spontāna aborta novēršanai. Tā ražošanai izmantoja cūku olnīcu ekstraktu. Lai iegūtu vienai devai nepieciešamo ekstrakta daudzumu, vajadzēja 50 000 cūku olnīcu.
Ginekoloģes, Rīgas Stradiņa universitātes dzemdniecības un ginekoloģijas katedras docentes Ilzes Vībergas komentārs
Dzeltenais ķermenis savu nosaukumu ieguvis jau ap 1670. gadu pigmenta dēļ, kas rada šādu krāsu noteiktai olnīcas audu zonai. 1930. gadā dzeltenā ķermeņa sintezēto aktīvo vielu, kuras ķīmiskā struktūra vēl tobrīd nebija zināma, nosauca par progestīnu (pro – par labu, gestatio – nest, nēsāt, iznēsāt), bet četrus gadus vēlāk atklāto tās molekulu – par progesteronu. Ap to laiku izveidoja arī tā sintētisko variantu, kas ļāva atteikties no sarežģītā sākotnējā ieguves veida. 1951. gadā tika iegūta pirmā progesterona atvasinātā forma, kura, lietojot orāli, bija krietni iedarbīgāka. 1975. gadā visas sintētiskās vielas, kurām ir līdzīgi bioloģiskie efekti kā dabīgajam progesteronam, tika apvienotas grupā ar nosaukumu progestīni jeb progestagēni, jeb gestagēni.
Estrogēns – sievišķībai un veselībai
1923. gadā
amerikāņu zinātnieki Edgars Allens (Allen) un Edvards Adalberts Doizijs (Doisy) no dzīvnieku olnīcām iegūtu ekstraktu injicēja kastrētām žurkām un atklāja, ka šī viela izmaina maksts šūnu slāņu struktūru un izturību. Mūsdienās ārsti joprojām izmanto sievietes maksts šūnu uztriepes izmeklēšanu, lai netieši noskaidrotu sievietes hormonālo līmeni.
Ilzes Vībergas komentārs
Abi minētie zinātnieki arī izolēja un noskaidroja olnīcu ekstrakta aktīvās vielas struktūru, nosaucot tajā esošās molekulas par estrogēniem (no latīņu vārda eostrus – tecēt).
1927. gadā
1932. gadā
Schering sāka ražot sintētiski aktīvāko no estrogēniem – estradiolu, bet sešus gadus vēlāk tika sintezēts šī hormona ķīmiskais atvasinājums – etinilestradiols. Tā iedarbība, lietojot orāli, ir daudz spēcīgāka, tādēļ tas ir biežāk izmantotā orālo kontracepcijas līdzekļu estrogēnā sastāvdaļa.
Ilzes Vībergas komentārs
Pirms septiņdesmit gadiem sintezētais etinilestradiols joprojām ir vienīgais kontracepcijas tabletēs izmantotais sintētiskais estrogēns. Organismā tas pārveidojas par dabisko estrogēnu. Pagaidām nav izdevies atklāt citu pietiekami stabilu mākslīgo estrogēnu, kas, lietots orāli, nezaudētu nepieciešamās īpašības jau gremošanas traktā. Tā kā visiem zīdītājiem hormonu uzbūve ir vienāda, preparātu ražošanā varēja izmantot ķēves urīnu. Taču arī no augiem, piemēram, sojas, iespējams izdalīt vielas, kas atgādina estrogēnus. Tos dēvē pat fitoestrogēniem. Tie organismu ietekmē daudz lēnāk, bet arī lakusparādību tiem ir krietni mazāk. Fitoestrogēnus pavisam nekaitīgi var uzņemt ar uzturu. Piemēram, austrumos, kur uzturā daudz lieto soju, osteoporoze attīstās daudz retāk. Tagad zinātnieki cenšas radīt estrogēnus, kas līdzīgāki dabīgajiem – nav tik agresīvi iedarbīgi un labāk ierakstās organismā.
Vīrieša veselībai, identitātei
1920. gadā
austriešu fiziologs Eižens Šteinahs (Steinach) transplantēja sēkliniekus vīriešiem, kuriem pēc vēlīnas kastrācijas bija izteikta apātija, atmiņas traucējumi, muskuļu vājums, dzimumtieksmes zudums un citas problēmas. Viņš ziņoja, ka pacientiem atjaunojās agrākais psiholoģiskais stāvoklis, palielinājās muskuļu spēks, pastiprinājās apmatojuma augšana uz sejas, krūtīm un augšstilbiem. Viņi varēja precēties un pilnībā veikt savas funkcijas. Dažus gadus vēlāk tika noskaidrots, ka sēklinieku izstrādātā atjaunojošā viela ir vīrišķais dzimumhormons testosterons.
1933. gadā,
lai pētītu vīrišķos dzimumhormonus (androgēnus), Schering darbinieki savāca 15 000 litrus vīriešu urīna no Berlīnes policijas barakās ieslodzītajiem. No tā pagatavoja eļļainu koncentrātu, ko nodeva vācu bioķīmiķim Butenandam (Butenandt), kurš no visa šī daudzuma ieguva 15 miligramus androsterona – vīrišķā dzimumhormona. 1934. gadā Schering sāka izplatīt pirmo androgēnu preparātu Proviron®, ar ko ārstēja vīrišķo dzimumhormonu androgēnu deficītu.
Mūsdienās sēklinieku transplantācija vīrieša veselības un funkciju atjaunošanai vairs nav nepieciešama, jo to izstrādātos hormonus var sintezēt mākslīgi. Androgēnu preparāti sekmē seksuālo funkciju,
veicina muskuļu attīstību, izturību. Diemžēl tieši tāpēc tos mēdz izmantot sportā kā dopingu – gan vīrieši, gan sievietes. Androgēnus ražo ne tikai sēklinieki, bet arī olnīcas. Savukārt sēkliniekos rodas vēl nedaudz estrogēnu un progesterona. Vīrietim un sievietei ir atšķirīgas tikai dzimumhormonu savstarpējās proporcijas. Bioloģiski aktīvas vielas, tostarp dzimumhormonus, noteiktās proporcijās lieto transseksuāļi, lai uzturētu sev vēlamajam dzimumam raksturīgās īpašības. Šajā nolūkā viņiem kastrācijas procesā tiek likvidētas organisma paša iespējas izstrādāt dzimumhormonus. Hormoni – regulatori
1934. gadā
zinātnieki atklāja, ka hipotalāms rosina hipofīzi izdalīt hormonus – gonadotropīnus, kas izraisa un regulē gan dzimumhormonu sintēzi olnīcās, gan ovulāciju. Augsts dzimumhormonu līmenis organismā nomāc turpmāku gonadotropīnu atbrīvošanos. Hormonālā kontracepcija balstās uz faktu, ka mākslīgi ievadīts un regulēts dzimumhormonu daudzums neļauj hipofīzei sintezēt gonadotropīnus, tāpēc ovulācija nenotiek. Vācu ginekologs Karls Kaufmans (Kaufmann) piecdesmitajos gados pierādīja, ka, cikliski lietojot estrogēnu un progesteronu, ir iespējams iegūt regulāru menstruācijām līdzīgu siņošanu
kastrētām sievietēm. Ar estrogēna–progestīna testiem var noskaidrot, piemēram, menstruāciju iztrūkuma cēloni.
Ilzes Vībergas komentārs
Katrai sievietei organismā ir tieši viņai raksturīgs hormonu balanss, kas nosaka viņas balsi, libido un citas organisma iezīmes. Ja vēlas tās mainīt, lietojot hormonu preparātus, jāatceras, ka tie iespaido organismu kopumā un sekas var būt visai negaidītas. Hormonālie kontracepcijas līdzekļi ne tikai novērš grūtniecības iestāšanos, bet kavē osteoporozes attīstību, mazina olnīcas un dzemdes vēža risku, dažādi ietekmē iekšējos orgānus, gļotādu, asinsriti un emocionālo stāvokli. To iespaidā var, piemēram, palielināties krūšu apjoms, kas dažai patīk, bet citai – ne, bet var arī palielināties asiņošanas un trombembolijas risks. Tabletes, ko lieto kontracepcijai, mēdz izrakstīt arī endokrinoloģisku un hormonatkarīgu ginekoloģisku problēmu gadījumā. Dzimumhormonus organisms sintezē no taukiem. Tas izskaidro faktu, ka pusaudzēm mēnešreizes sākas, tikai sasniedzot noteiktu ķermeņa masu, bet kārnām modelēm reizēm to nav vispār. Savukārt apaļīgas dāmas mēdz izcelties ar sievišķīgumu tieši pastiprinātās estrogēnu produkcijas dēļ.