Alkoholu un narkotiskās vielas mūsdienās ir viegli iegādāties. Tautas narkotiku starpā alkohols ir pirmajā vietā. Tas tiek lietots svinībās, tikšanas reizēs un oficiālos pasākumos.

Lai gan alkohols ir sabiedrībā atzīta narkotika, tomēr atkarības rašanās dēļ tā ir visriskantākā. Nedaudz iedzerot rodas atraisītības un brīvības sajūta. Ir labāk iespējams kontaktēties ,un dzīve šķiet vieglāka. Alkohols dod iespēju atraisīties no realitātes. Dzerot vairāk zūd paškritika, cilvēks bieži vien klūst agresīvs un vardarbīgs, savstarpējās attiecības ir apgrūtinātas. Fiziskie simptomi ir nelabums, piktums, nervozitāte, slikta vispārējā pašsajūta, galvassāpes. Lielāks reibums palēnina reakciju un izraisa koordinācijas un loģiskās domāšanas traucējumus. Stipri iereibušie sāk stostīties un šļupstēt, grīļoties un nesakarīgi runāt. Smags reibums izraisa vemšanu, pilnīgu līdzsvara zudumu, bezpalīdzību, neskaidru apziņu līdz pat bezsamaņai. Beidzot, vissmagakajā reibumā, var iestāties nāve.

Pārmērīga, ilgstoša alkohola lietošana rada pastāvīgu tieksmi pēc alkohola - atkarību no tā. Var rasties smadzeņu bojājumi, kas saistiti ar personības izmaiņām un garīgo speju mazināšanos. Cieš arī aknas, sirds, kuņģis un aizkuņģa dziedzeris. Visas šīs kaites bērniem un jauniešiem rodas daudz ātrāk un ir smagākas nekā pieaugušajiem.

Tā kā alkohola lietošana mūsu kultūras lokā pieder pie ikdienas dzīves, bērniem un jauniešiem jau ļoti agri rodas sava pieredze. Vidēji 25% jauniešu ir nobaudījuši alkoholu jau pirms vienpadsmit gadu vecuma. Valsts veselības apmācības centrā Ķelnē 1997.gadā noskaidrots, ka aptuveni 25% no divpadsmit līdz septiņpadsmit gadus vecu jauniešu regulāri lieto alkoholu un vismaz vienu reizi bijuši iereibuši.

Pusaudžu uzvedībā vēro emancipācijas, grupēšanās, aizraušanās, imitācijas un seksuālo dziņu reakcijas.

Emancipācijas reakcija izpaužas vēlmē atbrīvoties no aprūpes, kontroles, kā arī  no skolotāju un vecāku aizbildniecības, vispār no gados vecākiem cilvēkiem, kuri nosaka kārtību, likumus un ierobežojumus. Tiek atraidīts viss, ko ciena un augsti vērtē pieaugušie. Kad emancipācija un grupēšanās reakcija kombinējas, uzvedība kļūst antisociāla.

Viena no emancipācijas reakcijas izpausmēm ir t.s. "sainēšanās ar brīvību" (Ļičko A.E. 1991). Tā rodas, ja stipri reglamentētā pusaudža dzīvē notiek sekojošas pārmaiņas:tiek pabeigta skola vai augstākā mācību iestāde, pēc ilgstošas slimošanas tiek izrakstīts no slimnīcas utml. Tad uzvedība mainās diametrāli pretēji, notiek tiekšanās pēc "aizliegtā augļa".

Aizraušanās reakcija (hobiji) atšķirībā no emancipācijas reakcijas darbojas pret psihoaktīvo vielu atkarību iestāšanos. Noturīgu interešu, tādu kā, aizraušanās ar literatūru, mākslu, vēsturi, filozofiju un sportu, rašanās mazina vēlmi pēc alkohola, nikotīna un narkotiskajām vielām.

Imitācijas reakcija - vēlme līdzināties parasti vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Tie var būt gan mūziķi, gan aktieri, kuri izraisa apbrīnu un cieņu. Attieksme pret psihoaktīvajām vielām būs atkarīga no šo pašu cilvēku attieksmes, tātad par vai pret.

Seksuālo dziņu reakciju bieži vien nosaka pati viela. Efedrīnu saturošie preparāti darbojas kā seksuāls dopings. Līdzīgi darbojas arī marihuāna.

Grupēšanās reakcijas ietvaros ir vēlme būt "tādi, kādi ir visi". Nav viegli pateikt:’’

"Paldies, nē." Grupa sniedz dažādu informāciju, ko nevar iegūt no vecākiem. Grupā jaunieši iepazīst apkārtējos un sevi pašu, veidojas emocionāli kontakti, kādu nav ģimenē.

Pusaudžu pieradums pie alkohola rodas vecumā no 13 -18.g.

Raksturīga ir alkoholisma pirmā stadija:

-parādās psihiskā atkarība (alkohols kļūst par galveno interšu objektu, tas tiek lietots 2-3 reizes nedēļā, bieži vien vienatnē),
-paaugstinās tolerance, t.i.rodas prasība pēc aizvien lielākām alkohola devām, lai sasniegtu vēlamo efektu,
-pazūd vemšanas aizsargreflekss,
-parādās apetītes zudums jeb t.s.rīta anoreksija,
-palimpsestu (daļējs atmiņas zudums) parādīšanās.

Psihoaktīvo vielu izraisīto patikamo sajūtu gribas saņemt atkal un atkal, un tādējādi rodas atkarība. Organismā tiek pārtraukta endorfīnu (dabīgo antidepresantu) producēšana, tāpēc ķermenis pats nav spējīgs radīt labsajūtu. Nepieciešama arvien lielāka deva, lai iedarbība būtu tikpat laba. Ja ķermenis nemaz vairs nesaņem narkotikas, sākas abstinences parādības, tāpēc atkarīgais visiem līdzekļiem cenšas dabūt narkotikas, lai atjaunotu labsajūtu. Rodas atkarība, kas arī pēc vairāku gadu atturības var atjaunoties, jo narkotikas arī pēc ilgāka laika kavē endorfīnu producēšanu. Atkarība ir nepārvarama tieksme nepārtraukti lietot psihoaktīvās vielas, nosliece kāpināt devu un fiziska un psihiska atkarība, kas rada tādu stāvokli, ka pēc šo vielu pārtraukšanas rodas grūti panesamas sajūtas. Raksturīgākās abstinences parādības: ķermeņa trīce, zosāda, paplašinātas acu zīlītes, iekšējs nemiers un vajāšanas sajūta - līdz pat uzmācīgām idejām un halucinācijām, ātra sirdsdarbība, paaugstināts asinsspiediens, deguna tecēšana, ātra elpošana, svīšana, krampjveidīgas sāpes muskuļos, kaulos un iekšējos orgānos, vemšana, ļoti svārstīgs garastāvoklis. Abstinences parādības ilgst vairākas dienas, pat nedēļas. Tikai tad organismā atkal rodas pietiekami daudz endorfīnu. Bet spriedzes situācijās sevišķi ātri rodas vēlme pēc narkotiskām vielām. Tamlīdzīgu situāciju sauc par psihisku atkarību.

Atkarība ir biopsihosociāla saslimšana, tāpēc tās veidošanos nosaka: iedzimtība, psiholoģiskā un emocionālā vide ģimenē, dzemdību traumas, hipoksija, psihes īpatnības, depresijas epizodes, subdepresīvs stāvoklis, vide, kurā tiek lietotas legālas vai nelegālas narkotiskās vielas, nelabvēlīgi sociālie apstākļi, neapmierinātība ar dzīvi, tomēr arī īpaši labvēlīgi dzīves apstākļi nosaka lietošanas iespējamību, bezdarbs, daudz brīvā laika, pārslodze, vieglā pieejamība, urbanizācijas pakāpe.

Pusaudžiem ar nelīdzsvarotām, intraverti - impulsīvām, hipertīmām un demonstratīvām  personības iezīmēm ir lielāka bīstamība lietot atkarību izraisošās vielas.

Nelīdzsvarotie nepanes frustrāciju (vēlmju nepiepildīšanos), ir viegli ietekmējami, vēlas par katru cenu iegūt labsajūtu, ir zems paškontroles limenis.

Hipertīmie līdzinās nelīdzsvarotiem attiecībā uz atkarībām.

Inerti impulsīviem pusaudžiem apreibums raksturojas ar īslaicīgu eiforiju un agresiju gan pret sevi, gan apkārtējiem.

Demonstratīvie reibumā uzvedas ar patosu, teatrāli.

1996.gadā Vācijā smēķēja 37% puišu un 22% procenti meiteņu,  kas vecākas par 14 gadiem. Tabaku smēķē, šņauc un košļā. Galvenā iedarbīgā viela ir nikotīns, kas var gan uzmundrināt, gan nomierināt. Nikotīns nelielās devās sašaurina asinsvadus, aktivizē nervu sistēmas darbību. Uztrauktais nomierinās, mierigais kļūst mundrāks. Nikotīns rada gan fizisku, gan psihisku atkarību. Smēķētāji riskē nonākt pie smagām plaušu, asinsrites un sirds slimībām. Tabaka  pēc alkohola ir nākamā bīstamā narkotika.

Aizliegtām narkotikām, piemēram, heroīnam un kokaīnam, gandrīz vienmēr pievēršas, kad iepriekš lietotas mazāk bīstamas vielas.

(Candels,1980) Narkotiku lietošanai ir  raksturīgas šādas attīstības stadijas:

-vīna un alus dzeršana,
-nikotīna un stipro dzērienu lietošana,
-marihuānas lietošana,
-stiprās narkotikas (opiāti, halucinogēni, psihostimulatori)

ASV medicīnas asociācijā veikti pētījumi liecina, ka jaunieši vecumā no divpadsmit līdz septiņpadsmit gadiem, viņu pašu vārdiem runājot, pirmo reizi narkotikas sākuši lietot aptuveni divpadsmit gadu vecumā. Attiecība zēniem pret meitenēm ir 3:1. Bērni, kuri sāk iepazīt narkotikas, pirms sasnieguši piecpadsmit gadu slieksni, ir 7 reizes vairāk pakļauti varbūtējai pastāvīgai narkotiku atkarībai. Riskam vairāk pakļauti arī seksuāli izmantotie bērni, nesekmīgie kā arī tie, kuru vecākiem nav laika ar bērniem nodarboties.

Kā vecākiem pasargāt savu bērnu no psihoaktīvu vielu lietošanas.

Vecāki ir paraugs alkohola lietošanā.Vislabāk ir, ja vecāki alkoholu nelieto vispār.  Bērnam jau agri vajadzētu izskaidrot, ka alkohols ir bīstams tieši savas "normalitātes" dēļ. Vecākiem ir janorāda uz dzeršanas briesmām un jāstāsta, cik viegli ir zaudēt paškontroli, cik netīkams citiem ir šis kontroles zudums un kā tas apkauno iereibušo.

Pētījumi rāda, ka vecākiem ir arī liela ietekme uz bērna smēķēšanu. Labas attiecības ar vecākiem mazina risku, ka jauniešiem smēķēšana varētu "pielipt" no citiem jauniešiem. Arī vecākiem, kuri paši smēķē, vajadzētu bērnam izskaidrot, ka smēķēšana ir kaitīga. Vajag arī bērnam paskaidrot, ka paši labprāt atmestu smēķēšanu, bet to nespēj un būtu priecīgi, ja nekad nebūtu sākuši smēķēt.

Vecākiem jārēķinās ar to, ka gandrīz visiem bērniem būs kārdinājums izmēģināt atkarību izraisošās vielas. Reklāmas klipos alkohola lietošana tiek rādīta ļoti jautri. Arī filmās galvenie varoņi ilgi tur rokā glāzi ar alkoholu. Vienalga, alus vai viskijs-daudzi jaunieši alkohola lietošanu uzskata par laimīga pieauguša cilvēka zīmi. 

Tāpēc par šo problēmu jārunā laikus, vislabāk pirms pubertitātes. Vajadzētu izskaidrot, kāpēc rodas vēlme lietot narkotikas, ka tās pamatā ir ziņkāre, grupas spiediens, vēlēšanās uzlabot garastāvokli. Jāpastāsta par draudošajām bioloģiskajam sekām.

Ieteicamās frāzes:

Daudzi bērni zina, ka narkotikas lietot ir slikti. Tik slikti, ka viņi baidās vecākiem atzīties, ka slepus ir jau tās izmēginajuši.

- Man stāstīja par kādu bērnu, kuru draugi spieda lietot narkotikas, bet vecākiem viņs to neuzdrosinājās pateikt. Zēns baidījās, ka vecāki varētu sadusmoties ne pa jokam. Narkotikas ir tik ļoti kaitīgas, ka es patiešām ļoti vēlētos, lai tu zinātu, ka vienmēr tevi uzklausīšu, kad gribēsi aprunāties par to, kas ar taviem draugiem norisinās skolā un ārpus tās.

- Es gribētu tev uzticēt kādu noslēpumu: ja vecāki ļoti saniknojas par to, ka viņu bērni pieķerti lietojam narkotikas, tas ir tādēļ, ka īstenībā vecāki ir ļoti nobijušies. Baidās viņi tāpēc, ka apzinās, narkotikas var bērnam nodarīt ne tikai lielu ļaunumu, bet ari izraisīt nāvi.

- Pastāsti man, ko tu esi dzirdējis skolas autobusā, skolā vai mūsu apkaimē runājam par bērniem, kuri lieto alkoholu vai narkotikas.

- Ja tu gribētu dabūt alu vai marihuānu, - vai tu zinātu, kur šis vielas sadabūt?

Vecāku pienākums ir bērniem pastāstit, kā no piedāvātajām narkotikām atteikties, ja pārejie tomēr uzstāj. Bērns narkotiku kaitigumu var apzināties, bet tomēr var būt spiests tas lietot. Šādas situācijās ieteicams mājas pārrunāt, lai bērnā attīstītu pašpaļāvibu un spēju pateikt narkotikām "nē".

- Nekādā ziņā. Tu gribi man sagādāt nepatikšanas. Vai Tu esi galigi nojūdzies? Narkotikas es nelietošu nemūžam. Aizmirsti to. Tu velti tērē laiku. Nedz alkoholu, nedz narkotikas es nelietošu.

Māciet bērnam arī to, ka tūlīt pēc atteikuma viņam nekavējoties jādodas no tās vietas prom, jo ielaišanās pārrunās ar narkodīleri vājina bērna pretošanās spēju.

Nekad nevadzētu aizmirst bērnu paslavēt par to, ka tas spējis atteikties ne tikai no alkohola vai narkotikām, bet arī no izdevības šīs lietas izmēgināt.

- Es esmu pārliecinata, ka, ja tu patiesi būtu gribējis, tu uz šo brīdi alkoholu vai narkotikas būtu jau pamēģinājis. Es ļoti lepojos ar tevi tāpēc, ka tu spēji šim kārdinājumam pretoties. Es zinu, ka nav viegli atteikties, kad visus pārējos redzi to darām. Bet tu spēji pierādīt,  ka tev ir raksturs.

Ko atbildēt,  ja bērns grib zināt, vai tā vecāki savulaik ir mēģinajuši lietot narkotikas?

Vecāku nolūks ir savu bērnu no narkotiku lietošanas ja ne atturēt, tad vismaz pagarināt laiku, lidz bērnam rodas vēlēšanas tās izmēģināt. Ja attiecības starp bērnu un vecākiem ir tuvas, ja vecāki par bērna problēmām interesējas, bērns šādu atzīšanos var uzņemt pilnīgi normāli. Vecāki šādā situācijā varētu izjust kaunu un neveiklibu, iespējams, ka mazināties varētu pat to autoritāte, bet savas vainas atzīšana bērnam tik un tā palīdzēs.

Tomēr, ja bērns ir impulsīvs, ja skolā tam jau ir bijušas nepatikšanas, ja vecāki ir šķīrušies vai arī ja bērna draugiem ir bijušas nepatikšanas sakarā ar alkohola vai narkotiku lietošanu, vajadzētu tomēr, pirms atklāt patiesību, vēlreiz labi visu apdomāt. Jārēķinās ar iespēju, ka bērns varētu uzzināt patiesību no kāda cita ģimenes locekļa.

- Jā mācoties vidusskolā, es dzēru alu un izmēgināju marihānu. Toreiz es vēl biju jauns un nepieredzējis. Riskēju pat iekļūt autoavārijā, vai nu ejot bojā pats, vai nogalinot kādu citu. Man ir kauns to stāstīt, bet es to daru tāpēc, lai tevi pārliecinātu, ka lietot alkoholu vai narkotikas ir ne tikai nepareizi,bet ari bīstami.

- Reiz es tev teicu, ka nekad neesmu lietojis narkotikas, bet tu tikko kā dzirdēji mani stāstam tēvocim Andrim, kā es tās savulaik izmēģināju. Toreiz es tev neuzdrikstējos atklāt patiesību,  kaut arī man laikam nevadzēja tā darīt. Neuzdrīkstējos teikt tev patiesību tapēc, ka arī tu varētu sadomāt tas izmēgināt. Negribēju, lai tu nodomātu, ka tās nav bāstamas tāpēc vien, ka man izdevās no to atkarības atbrīvoties. Narkotikas ir ļoti bīstamas. Tās lietojot, var pazemināties sekmes mācībās, tevi var arestēt,  tu vari sākt zagt naudu un sabeigt savu veselību.

Pētījumi liecina, - jo biežāk ģimene sēžas pie kopīga pusdienu galda, jo iespēja, ka bērns varētu sākt lietot narkotikas, samazinās. Ģimenēs, kurās vecāki vienmēr ietur maltīti kopā ar bērniem, dzīve veidojas stabilāka, jo vecāki interesējas par savu bērnu problēmām, bet tie savukārt ar vecāku viedokli rēķinās. Kopīgas maltītes īstenībā ir vienīgā izdevība bērniem mierīgi kopā ar vecākiem aprunāties par dzīvi.

Cik bieži jūs sēžaties pie pusdienu galda kopā ar bērniem? Padomājiet par to, ko jums savā dzīve varētu nākties izmainīt, lai biežāk rastu iespēju ieturēt maltītes kopā ar bērniem. Kaut gan dzīve mēdz piespiest cilvēku tai pielāgoties, neņemot vērā nekādas viņa vēlmes. Ja ģimenes locekli ir pārak aiznemti, lai atrastu laiku kopigām maltītēm, tas nozimē, ka ģimenes labklājība nav to prioritāte. Kaut gan dzīve mēdz piespiest tai pielāgoties, neņemot vera nekādas viņa vēlmes.

Frāzes, no kurām ieteicams izvairīties.

- Es zinu, ka kādu dienu tev iegribēsies tās izmēģināt. Bet esi uzmanīgs. Narkotiku atkarība vienmēr sākas ar vienkāršu izmēgināšanu.

Dažiem vecākiem liekas, ka no šī ļaunuma izvairīties nav iespējams, tāpēc tie cenšas bērnu no narkotiku lietošanas nevis pavisam atturēt, bet gan dod padomus, kā atturēties no ilgstošas un pastāvīgas to lietošanas. Muļķības. Narkotiku izmēgināšana nebūt nav obligata. Bērnam kļūstot vecākam, narkotiku vilinājums var attiecīgi palielināties, bet to izmēgināšana tomēr ir un paliek brīvprātīgs lēmums. Kaut arī nevajadzīgs un riskants

- Tev nevajadzētu uzturēties to bērnu sabiedribā, ja zini, ka viņi savulaik ir lietojuši alkoholu vai narkotikas.

Ja bērnam ir tādi draugi, tam jāaizliedz uzturēties šādu draugu sabiedrībā. Bet minētajā frāzē bērns nepārprotami saklausa vecāku atzīšanos savā bezspēcībā. Šādā situācijā izmantojama nevis pamacīšanas stratēģija, bet gan rīkojumi.

"Tev vajadzētu... "nav gluži tas pats, kas "Tu nedriksti..." vai arī "Es tev neatlauju...". Kaut ari laikā, kuru bērns pavada skolā, jūs sava rīkojuma izpildi nevarat izkontrolēt, bērnam tomēr skaidri jāapzinās vecāku ciešā apņēmība to no šī netikuma atturēt.

- Ja jau tu bez tā alus nevari iztikt, tad dzer to mājās, nevis kādā krogā. Tā es vismaz zināsu, kur tu esi.

Īstenībā jūs stāvokli padarāt vēl sliktāku. Šāda frāze nozīmē to, ka pret iedzeršanu patiesībā jums nekas nav iebilstams. Nedz pusaudzim, nedz bērnam neko tamlidzīgu nevadzētu teikt.
Bērniem vajadzīga gan pamācīšana, gan rīkojumi.

Pēc kādām pazīmēm vecāki var uzzināt,ka bērns lieto narkotikas.Bērns slikti jūtas un slikti guļ. Viņš slaistās. Viss, kas ir šķitis interesants, vairs neko nenozīmē. Krītas sekmes, ir nespēja koncentrēties, tiek kavētas stundas.Tiem, kuri strādā, darbā rodas arvien jaunas problēmas un grūtības. Var trīcēt rokas, kratīt drebuļi, pastiprināti svīst. Vecākiem jākļūst uzmanīgiem, ja mainās bērna raksturs un uzvedība vai arī, ja viņš savā istabā glabā neparastas lietas. Atkaribā no lietotās narkotikas tās varētu būt pīpes, kvēpināmie irbuli, mazi svariņi, tablešu kārbiņas, kokaīna mapīte ar spoguli un žileti, metāla, stikla šņaukšanas caurulīte, šļirces, nokvēpušas, saliektas karotes, vates kušķīši, vēnu žņaugi. Aizdomas izraisa arī receptes, neskaidras izcelsmes nauda, naudas trūkums un parādi, tāpat lietas,  kuru izcelsme nav skaidra un kuras varētu būt zagtas, piem. fotoaparāti, datori.

Profilakse.

Pareiza ģimenes attieksme pret alkohola, psihotropo vielu lietošanu, datora lietošanu, čatošanu,  azartspēlēm.

Bērni vienmēr orientējas uz vecāku paraugu. Ja vecāki regulāri sniedzas pēc glāzītes, lai "aizskalotu" nepatikšanas, lieto miegazāles, lai aizbēgtu no drūmās eksistences, pastāv briesmas, ka bērni darīs tāpat un arī lietos alkoholu, tabletes vai citas narkotikas, lai mazinātu spriedzi.

Nepieciešama bērna personības veidošana ar aktīvu dzīves veidu, veselīgu attieksmi un rīcību. Svarīga ir atkarību izraisošo vielu un procesu izplatības ierobežošana.

Ja atkarība ir izveidojusies, palidzēs medikamenti, "ampulas" iešūšana.

Bet galvenais uzsvars ir liekams uz individuālo, ģimenes psihoterapiju un līdzatkarīgo grupu izveidošanu.

Ģimenes atbalsta terapija atkarīgo piederīgajiem rada iespēju izprast, kas ir atkarības slimimība, kāds ir atkarības veidošanās mehānisms un norise. Nodarbību laikā ir iespēja dalīties personīgā pieredzē kā efektīvi risināt konkrētas problēmas. Tiek apspriesti jautājumi situācijas un  jūtas, kuras ir aktuālas dēļ atkarību izraisošo vielu lietošanas. Grupas uzdevums ir radīt uzticibas pilnu vidi, lai piederīgie varētu just atbalstu savas grūtībās,lai izprastu to, ka viņi nav spējīgi atrisināt atkarīgo problēmas bez pašu atkarīgo ieinteresētības un aktivitātes.Tiek apgūtas prasmes ierobežot atkarīgo spēju manipulēt ar tuviniekiem savu mērķu sasniegšanā,katram ievērojot "savas atbildības robežas".

G.Trimda,
Psihiatrs Gaiļezera bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā
tālr.: 28603764 (pēc iepriekšēja pieraksta)