Pastāv Eiropas vēža biedrību federācijas (FECS) apgalvojums, ka "Vēzis ir lielākais slogs sabiedrībai...", kur aptuveni 40% cilvēku saslimst ar vēzi, 60% no tiem mirst no vēža un  40% tiek izārstēti.

Latvijā ik gadu tiek diagnosticēti aptuveni 9000 jauni ļaundabīgo audzēju gadījumi. Pēdējo 10 gadu laikā saslimstība ar vēzi ik gadu palielinājusies vidēji par 2 - 2.5%, 60% gadījumu vēzi diagnosticē trešā un ceturtā  stadijās. Pēc statistikas datiem 5 gadu izdzīvotība nepārsniedz 45%.   Mirstība no audzēja izraisītām komplikācijām sastāda 75%, bet  24% no invaliditātes piešķiršanas gadījumiem iemesls ir ļaundabīgs audzējs. Sievietēm no 35 līdz 59 gadiem galvenais nāves cēlonis ir krūts vēzis. Pēdējos 10 gados mirstība no onkoloģiskām saslimšanām ir palielinājusies par 16%. 
  
Kas ir vēzis(audzējs)? Vēzis ir jaunveidojums, kas rodas vietējās pastiprinātas audu augšanas dēļ. Tas noris neatkarīgi no organisma un pilnīgi vai daļēji nepakļaujas organisma dzīvības regulācijas funkcijām, atņem dzīvībai nepieciešamās uzturvielas un saindē ar savu šūnu sairšanas procesu toksiskajiem produktiem organisma pārējās normālās šūnas, izraisot to bojā eju. Vēzis nekad nerodas pilnīgi veselos audos un orgānos. Specifiskas vielas – kancerogēni – iedarbojoties uz organisma šūnām, izraisa tajās pārmaiņas. Pastāv vēža šūnu veidošanās mehānisms. Ja kancerogēnu izraisītas pārmaiņas šūnās pastāv pietiekami ilgi, izveidojas vēždraudes slimības un uz to pamata var veidoties ļaundabīgs audzējs. Audzēja veidošanos kontrolē tie paši hormoni, kas regulē attiecīgu orgānu augšanu, veidošanos un darbību.

Imunoloģiskās reakcijas cilvēka organismā noris ciešā mijiedarbībā ar endokrīno un centrālo nervu sistēmu. Tieši smadzenēs notiek informācijas apmaiņa starp nervu šūnām un limfocītiem. Ar to arī izskaidrojama vēža viļņveida attīstība – audzējam progresējot, pēc psihiskas traumas (piemēram, tuva cilvēka nāve, ģimenes iziršana), vai arī regresējot, kad situācija normalizējusies (attiecību uzlabošanās ģimenē, apkārtējo sapratne un atbalsts).

Tātad vēzi var uzskatīt par dabisku organisma atbildes reakciju uz ilgstošu ārēju kairinājumu (psihisku, fizisku vai ķīmisku iedarbību, vīrusinfekciju, traumu) bojātas imunitātes apstākļos.

Vai vēzi ir iespējams novērst? Vēzi ne vienmēr ir iespējams novērst, jo daudzos gadījumos nav zināmi tā cēloņi. Tomēr šodien neviens vairs nešaubās par smēķēšanas un plaušu, kā arī mutes un kakla apvidus audzēju sasitību. Protams, svarīga nozīme ir arī uzturam, darba apstākļiem, alkohola lietošanai, radioaktīvajam starojumam, vīrusinfekcijām, iedzimtībai un citiem fakrtoriem. Tiek izadalīta sekundārā profilakse (skrīnings, agrīna diagnostika, priekšvēža slimību ārstēšana) un terciālā profilakse (adekvāta vēža ārstēšana, rehabilitācija, skrīnings uz sekundārām malignitātēm).

Vēža ārstēšanā mūsdienās tiek piemērota multidisciplināra pieeja, kas ietver sevī ķirurģisku, ķīmijterapijas un staru terapijas taktiku. Onkoloģiskā saslimšana ir ārstējama, ja pēc ārsta palīdzības vēršas savlaicīgi. Latvijā lielais primāri ielaisto ļaundabīgo audzēju gadījumu īpatsvars galvenokārt ir saistīts ar iedzīvotāju neinformētību par profilaktiskajām apskatēm un novēlotu vēršanos pie ārsta. 2007.gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas rezultāti liecina, ka 50% sieviešu un 43% vīriešu ir nepietiekami informēti par profilaktiskajām apskatēm un tikai 7% respondentu (8% vīriešu un 7% sieviešu) ir informēti par to, ka profilaktiskās apskates ir pakalpojums, kuru apmaksā no valsts budžeta līdzekļiem. Ne mazāk nozīmīgi ir informēt sabiedrību par to, ka savlaicīgi atklāts vēzis ir labi ārstējama slimība.

Profilaktisko apskašu programmā ietilpst noteiktās vecuma grupās un intervālos dzemdes kakla onkocitoloģiskā pārbaude, fēču izmeklēšana uz slēptajām asinīm un krūts dziedzeru mammogrāfiskā izmeklēšana. Kopš 2003.gada Eiropas Savienības Padome ir  publicējusi vēža skrīninga rekomendācijas":

• krūts vēža skrīnings, ko veic ar mammogrāfijas metodi reizi divos gados sievietēm vecumā no 50 līdz 69 gadiem
• dzemdes kakla vēža skrīninga citoloģikais izmeklējums, ko veic reizi trijos gados sievietēm vecumā no 25 līdz 70 gadiem
• slēpto asiņu noteikšana fēcēs kā skrīninga tests zarnu vēzim, ko veic reizi gadā vīriešiem un sievietēm vecumā no 50 gadiem
Latvijā krūts un dzemdes kakla vēža organizētais skrīnings sākts 2009. gada 1. janvārī.

Krūts vēzis.
Ik gadu Latvijā ir apmēram 1000 jaunu saslimšanas gadījumu ar krūts vēzi. Regulāra krūts dziedzeru kontrole no 20 gadu vecuma vienu reizi mēnesī pirmajā nedēļā pēc mēnešreizēm vai menopauzē katra mēneša vienā noteiktā dienā. Sievietēm, kuras lieto hormonālās pretapaugļošanās tabletes, pašpārbaudes jāveic jauna iepakojuma sākšanas dienā. Papildus diagnozes verificēšanai izmanto dažādas diagnostiskās metodes.

Mammogrāfija ir krūts audu rentgenoloģiska izmeklēšana ar zemas intensitātes rentgenstariem, lai diagnosticētu veidojumus, cistas un palīdzētu atšķirt labdabīgus audzējus no ļaundabīgajiem.

Skrīninga mammogrāfija:
• sieviešu populācijai vecumā no 50- 69 gadiem
• izmeklēšanu veic vienu reizi divos gados
• obligāta attēla dubultā lasīšana, attēlu skata divi neatkarīgi speciālisti, kas samazina diagnostikas kļūdas iespējamību
• to veic speciāli apmācīti radiologi, kuri izmeklē vismaz 3000 pacientu gadā
• 30 - 70% gadījumu samazina mirstību no krūts vēža, tomēr arī regulāra skrīninga mammogrāfija neizslēdz iespēju saslimt ar krūts vēzi

Ultrasonogrāfija ir krūts dziedzeru izmeklēšana ar augstas frekvences skaņu no 7,5- 13-15MHz, jaunām sievietēm, līdz 35 gadiem, grūtniecēm un sievietēm laktācijas periodā. Parasti kombinē ar mammogrāfiju precīzākai patoloģijas verifikācijai.

Magnētiskā rezonanse - jauna, nekaitīga un ļoti informatīva diagnostiskā metode. Ar elektromagnētiskā lauka palīdzību tiek iegūti cilvēka ķermeņa un orgānu šķērsgriezuma attēli.  Ņemot vērā metodes dārdzību, izmanto neskaidras diagnozes gadījumā.

Aspirācijas biopsija jeb FNA biopsija (fine needle aspiration) – ar tievas adatas palīdzību tiek paņemts šūnu paraugs no veidojuma citoloģiskai izmeklēšanai. Dažkārt lieto arī cistu izsūkšanai ar šļirces palīdzību.

Core biopsija – ar speciālas adatas palīdzību paņemts audu paraugs histoloģiskai izmeklēšanai. Ar šīs biopsijas palīdzību var diferencēt audzēju un noteikt audzēja hormonreceptoru stāvokli, lai plānotu tālāku terapijas taktiku. Biopsiju veic ultrasonogrāfijas vai mammogrāfijas kontrolē.

Krūts vēža ārstēšana parasti ir kompleksa, un balstās uz multidisciplināru pieeju. Labāku rezultātu sasniegšanai tiek izmantota: ķirurģiskā ārstēšana, :ķīmijterapija,  hormonterapija un staru terapija.

Pēdējo desmit gadu laikā izstrādāta un daudzos klīniskos pētījumos kā efektīva pierādīta pilnīgi jauna pieeja vēža ārstēšanā ir antivielas pret HER-2 receptoriem un asinsvadu endotēlija augšanas faktoru. Antivielas pret HER-2 receptoriem ir paredzētas sievietēm, kam ir pārmērīga HER-2 gēna ekspresija. HER-2 ir augšanas faktors, kas atklāts uz šūnu virsmas un kam ir liela nozīme šūnu augšanas regulēšanā. Dažas sievietes piedzimst ar HER-2 gēna mutāciju, bet citām tā rodas dzīves laikā. Ja HER-2 receptori ir pārmainīti, var rasties to pārmērīga ekspresija, kas izraisa šūnu augšanu, dalīšanos un vairošanos daudz straujāk nekā normāli, radot krūts vēzi. Sievietēm ar pārmērīgu HER-2 gēna ekspresiju parasti rodas agresīvāks krūts vēzis, kas ātri metastazē uz citām organisma daļām.  Antivielu terapija pret HER-2 receptoriem piesaistās pie HER-2, palēninot tādu audzēju augšanu un izplatību, kam ir pārmērīgs HER-2 receptoru daudzums. Tiek pielietota tā saucamā mērķterapija( ar mērķētu iedarbību uz audzēju). Krūts vēža mērķterapijā izmanto Herceptīnu, kas ir viens no mērķterapijas novatoriem.

Zarnu vēzis.
Tas sastopams vairāk nekā 10% vēža gadījumu. Zarnu vēzi nereti sauc par kolorektālo vēzi, jo tas ir gan resnās zarnas, gan taisnās zarnas vēzis. Saslimstība ar resnās zarnas vēzi ir nedaudz biežāka. Proporcija starp sievietēm un vīriešiem, kas slimo ar zarnu vēzi, ir līdzīga, lai gan sievietēm to novēro nedaudz biežāk. Lielākoties saslimst pēc 60 gadu vecuma. Vairāk nekā puse gadījumu tiek diagnosticēti novēloti, jo pacienti vēlu vēršas pie ārsta. Tas daļēji notiek tāpēc, ka zarnu vēzis nerada specifiskas izteiktas sūdzības tikmēr, kamēr nav izaudzis līdz vēlīnai stadijai. Zarnu vēža simptomi atkarīgi no audzēja lokalizācijas un stadijas. Taču līdzīgi simptomi var rasties arī citu slimību gadījumā. Nozīmīgs ir fakts, ka nereti simptomi rodas tikai vēlīnās vēža stadijās. Biežākie simptomi ir: asinis un/vai daudz gļotu izkārnījumos, vēdera izejas pārmaiņas – šķidra vēdera izeja vai aizcietējums, sāpes vēderā, ķermeņa masas samazināšanās, vājums, nespēks. Taču neviens no šiem simptomiem nav specifisks tikai kolorektālā vēža gadījumā. Piemēram, asinis izkārnījumos var rasties hemoroīdu gadījumā, bet caureju var izraisīt resnās zarnas infekcija. Pacientiem ar iespējamiem zarnu vēža simptomiem nekavējoties jāveic izmeklēšana.

Izmeklējot ar roku, taisnajā zarnā iespējams  sataustīt patoloģisku masu, kas var liecināt par taisnās zarnas vēzi tuvu anālai atverei. Taču, lai aplūkotu zarnas segmentus tālāk aiz taisnās zarnas vai apstiprinātu audzēja masas esamību taisnajā zarnā, nepieciešami attēldiagnostikas izmeklējumi. Endoskopija, ko zarnu izmeklēšanas gadījumā sauc par kolonoskopiju, ir galvenā izmeklēšanas metode, ko izmanto zarnu vēža diagnosticēšanai. Tā ir ambulatori veicama procedūra, kuras laikā taisnās un resnās zarnas iekšpuse tiek apskatīta ar speciālas zondes (endoskopa) palīdzību. Lai noteiktu slimības izplatību vēderā būtiski ir veikt vēdera dobuma un mazā iegurņa kompjūtertomogrāfiju.

Zarnu vēža ārstēšanā galvenā metode ir ķirurģiska operācija, kas bieži tiek kombinēta ar ķīmijterapiju un jauno mērķa terapiju ar antivielām(Erbitux). Staru terapiju zarnu vēža ārstēšanā izmanto retāk nekā citiem vēža veidiem. Staru terapija ir pielietojama gadījumos, kad staru kūli uz iznīcināmo šūnu lokalizācijas vietu var fokusēt ļoti precīzi, bet zarnas ir kustīgas. Tāpēc to izmanto galvenokārt taisnās zarnas vēža ārstēšanā.

Plaušu vēzis.
Sastāda 12,5%  no visu Latvijā diagnosticēto vēža gadījumu skaita gadā. Vīriešiem to sastop 5 reizes biežāk nekā sievietēm. Bet pēdējos gados pieaug arī sieviešu saslimstība ar plaušu vēzi.Saslimstība lielākoties ir tieši saistīta ar smēķēšanu.Visvairāk slimo cilvēki vecuma grupā no 60 līdz 70 gadiem. Plaušu vēzis tiek iedalīts sīkšūnu un nesīkšūnu plaušu audzējos.

Sīkšūnu plaušu vēzis(SŠPV) veido aptuveni 15% no visiem plaušu audzējiem. Tas attīstās no neiroendokrīnajām šūnām. SŠPV raksturīga agresīva augšana, bieži ar plaši izplatītām metastāzēm. SŠPV difūzās dabas dēļ tas nereti nav operējams, tomēr ir jutīgs pret ķīmijterapiju.

Nesīkšūnu plaušu vēzis ir biežākais plaušu vēža veids. Tas sastopams 85% visu plaušu vēža gadījumu. Nesīkšūnu plaušu vēzi iedala sīkāk:

-  Adenokarcinoma – 35-40% visu plaušu vēža gadījumu, salīdzinot ar citiem plaušu vēža veidiem, tas rodas plaušas perifērijā no sīko bronhu gļotu dziedzeriem, ir nosliece agrīni metastazēties reģionālajos limfmezglos un attālās vietās. Pacientiem ar adenokarcinomu iepriekš var būt bijusi hroniska plaušu slimība, jo šie audzēji biežāk rodas rētaudos.
-  Plakanšūnu karcinoma - 1/3 no visiem plaušu vēžiem, rodas centrālajos elpceļos, tāpēc, vēzim augot lielākam, tiek traucēta normāla gaisa plūsma, rodas elpas trūkums un ilgstošs klepus ar krēpām, asinsspļaušana, biežākais vēža veids smēķētajiem.
-  Lielšūnu karcinoma - 10-15% visu plaušu vēža gadījumu, raksturīga strauja augšana un plašas metastāzes, sākas plaušu perifērijā un var izraisīt stipras sāpes krūtīs (plaušu apvalka kairinājuma dēļ), kā arī šķidruma uzkrāšanos telpā starp plaušu un krūškurvja sienu, mokošu klepu un elpas trūkumu.

Plaušu vēža terapija atkarīga no vairākiem faktoriem: vēža tipa (nesīkšūnu vai sīkšūnu plaušu vēzis), audzēja izmēra, lokalizācijas un izplatības, pacienta vispārējā veselības stāvokļa. Pacienta dzīves kvalitāte būs atkarīga no vēža tipa, vēža stadijas un terapijas shēmas. Operācijas veids atkarīgs no audzēja novietojuma plaušās un apkārtējos audos. Operācija tikai nelielas plaušu daļas izņemšanai tiek saukta par segmentāru jeb ķīļveida rezekciju. Ja tiek izgriezta plaušas daiva, procedūru sauc par lobektomiju, bet visas plaušas izgriešana ir pneimonektomija. Dažreiz plaušu audzējus nevar operēt to izmēra vai lokalizācijas dēļ. Sīkšūnu karcinoma tiek uzskatīta par sistēmisku slimību ar plašas diseminācijas jeb izplatīšanas risku jau agrīnā slimības stadijā, tāpēc ķirurģiska ārstēšana lielākajai daļai pacientu nav veiksmīga. Katru SŠPV gadījumu izskata īpaši, un ķirurģiska operācija nav standarta ārstēšana.

Staru terapija - terapeitiskā nolūkā vai simptomu atvieglošanai, jo apstarojums īsā laikā mazina sāpes kaulos, asins spļaušanu un augšējās dobās vēnas nospieduma sindromu.
Medikamentoza ārstēšana - ķīmijterapija (platīna bāzes terapija), monoklonālās antivielas (epidermālā augšanas faktora inhibitori – Tarceva; asinsvadu augšanas faktoru inhibitori).

Prostatas vēzis.
Vairākumā gadījumu prostatas vēzis aug ļoti lēni. Pētījumi pierāda, ka aptuveni 7 – 9 no desmit vīriešiem 80 gadu vecumā ir prostatas vēzis. Visbiežāk priekšdziedzera vēzi atrod jau agrīnā stadijā, veicot PSA (prostatas specifiskā antigēna) līmeņa pārbaudi asinīs.  Priekšdziedzera vēzis vēlīnās stadijās var radīt šādas sūdzības:
-  problēmas ar erekciju (impotence)
-  asiņu piejaukums urīnā
-  sāpes mugurā, gūžās, ribās vai citos kaulos
-  vājums vai nejutīgums kājās vai pēdās
-  nespēja savaldīt zarnu vai urīnpūšļa iztukšošanos

Audzēja diagnostika ietver:
-  PSA līmeņa noteikšanu asinīs, kaut arī tas nav absolūts onkoloģiskās patoloģijas rādītājs, jo ir augsts "viltus" pozitīvo/ negatīvo rezultātu skaits
-  priekšdziedzera palpatora izmeklēšana caur taisno zarnu
-  transrektāla ultrasonogrāfija
-  priekšdziedzera biopsija (galīgs apstiprinājums prostatas vēzim).

Prostatas vēža terapijai ir dažādas taktikas, ko ietekmē audzēja izmēri, izplatība, pacienta vispērējais stāvoklis. Var būt novērošanas (nogaidošā) taktika, ķirurģiska ārstēšana, staru terapija, hormonterapija, ķīmijterapija (simptomu paliācijai), cīņa ar sāpēm un citiem simptomiem (medikamenti sāpju mazināšanai, bifosfonāti, steroīdi,staru terapija).

Šīs audzēju lokalizācijas ir vienas no biežāk sastopamajām, bet pastāv arī citas ne mazāk svarīgas, nopietnas, bet tomēr ārstējamas patoloģijas kā kunģa vēzis, olnīcu un dzemdes kakla vēzis, aizkuņģa dziedzera audzējs, melanoma, limfoma u.c. Šī raksta mērķis ir aktualizēt problēmu savlaicīgai audzēju diagnostikai, kas dod lielāku iespēju  apturēt slimības gaitu vai pat arī sasniegt pilnīgu izārstēšanās efektu, kas ir tiešs pacienta dzīvildzes rādītājs.