Nobela prēmija medicīnā britu zinātniekam
Kā paziņojusi Nobela prēmijas komiteja, par 2010. gada Nobela prēmijas medicīnā laureātu kļuvis britu zinātnieks Roberts Edvardss (Robert G. Edwards) par sasniegumiem ekstrakorporālās (ārpusķermeņa) apaugļošanas jomā.
Roberts Edvardss dzimis 1925. gadā Anglijā, Mančestrā. Pēc dalības II Pasaules karā viņš studēja bioloģiju Velsā, pēc tam Edinburgas universitātē, kur 1955. gadā ieguva doktora grādu par peļu embrionālās attīstības pētījumiem. 1958. gadā viņš pārcēlās uz Londonu, bet kopš 1963. gada strādāja Kembridžā.
Edvardss jau piecdesmito gadu sākumā izteica pieņēmumu, ka ārpusķermeņa apaugļošanas metodi varētu izmantot neauglības problēmu risināšanai, bet pētījumi vainagojās ar panākumiem tikai 1978. gada 25. jūlijā, kad piedzima pasaulē pirmais in vitro apaugļošanas ceļā iegūtais mazulis – Luīze Brauna (Louise Brown). Pašlaik pasaulē piedzimuši jau aptuveni 4 miljoni šādu mazuļu.
Gadu gaitā Edvardss ar kolēģiem visā pasaulē turpināja pilnveidot in vitro apaugļošanas metodes, izveidojot jaunu medicīnas nozari.
No neauglības cieš aptuveni 10% pāru visā pasaulē. Daudziem no viņiem nespēja tikt pie pēcnācējiem rada smagas psiholoģiskas traumas. In vitro apaugļošanu veiksmīgi izmanto, ja spermatozoīds un olšūna nespēj satikties sievietes ķermenī, un šobrīd IVF ir visefektīvākais neauglības ārstēšanas veids.
Piecdesmitajos gados, kad Edvardsam radās ideja izmantot in vitro apaugļošanu neauglības ārstēšanai, pirmie ārpusdzemdes apaugļošanas mēģinājumi bija sekmīgi izmēģināti trušiem. Tomēr cilvēka olšūna būtiski atšķīrās no truša, un tikai 1969. gadā pirmo reizi sekmīgi in vitro tika apaugļota cilvēka olšūna.
Kopā ar ginekologu Patriku Stepto (Patrick Steptoe) Edvardss ķērās pie klīniskiem pētījumiem, kas radīja skaļas debates sabiedrībā – pret to iebilda ne tikai dažādu reliģisko grupu vadītāji, bet arī zinātnieki, uzskatot šādus pētījumus par neētiskiem. Tomēr Edvardss turpināja darbu klīnikā Kembridžā, un pirmais mazulis veiksmīgi piedzima 1978. gadā, bet 1986. gadā, izmantojot in vitro apaugļošanas metodi, klīnikā ieņemto mazuļu skaits jau sasniedza 1000.
Šodien IVF tehnoloģiju iespējas ir krietni plašākas – tā, piemēram, vīrieša neauglības gadījumos iespējama viena vienīga spermatozoīda injicēšana tieši olšūnas citoplazmā (ICSI). Šī metode tika izstrādāta gadījumiem, kad spermatozoīdu ir tik maz, ka to nepietiek parastajai IVF procedūrai.
Lai gan Nobela prēmijai izvirzīto kandidātu vārdi netiek publiskoti, starp iespējamiem kandidātiem prēmijai medicīnā tika minēts Kioto universitātes profesors Sinja Jamanaka (Shinya Yamanaka) par izstrādāto metodi, kas ļauj ādas šūnas pārveidot par cilmes šūnām.
Profesors Jamanaka 2007. gadā atklāja metodi, kā pārprogrammēt cilvēka ādas šūnas, lai tās sāktu uzvesties kā embrionālās cilmes šūnas. Šī metode atbrīvo no nepieciešamības cilmes šūnu pētījumos izmantot embrionālās šūnas.
Zviedru laikraksta "Dagens Nyheter" žurnāliste Karīna Bojsa (Karin Bojs) uzskata, ka japāņu profesora atklājums ir galvu reibinošs. "Tas ļauj pasapņot, ka pietiek ar vienu manu šūnu, lai radītu jaunu zobu vai elkoņa locītavu, vai arī pieveiktu tādas slimības kā diabētu, multiplo sklerozi vai Parkinsona slimību."
Jau 2006. gadā Kioto universitātes cilmes šūnu izpētes grupai izdevās atklāt četrus gēnus, kas spēj pārveidot pieaugušas šūnas. Lai to panāktu, japāņi izmantoja ģenētiski modificētu vīrusu, kas šos gēnus ievietoja ādas šūnās, pārveidojot tās par pluripotentām cilmes šūnām.
Gadu vēlāk Kioto komanda Jamanakas vadībā sāka izmantot trīs vīrusā ieslēgtus gēnus, kas kodē transkripcijas faktorus, kuri regulē citu gēnu aktivitāti cilvēka genomā. Šo gēnu ietekmē stingri saistītais DNS pavediens šūnā kļūst vaļīgāks, padarot pieejamus tādus šūnu gēnus, kuriem iepriekš bija liegta iespēja būt aktīviem.
Kā citi iespējamie kandidāti minēti arī Kanādas cilmes šūnu pētnieki Ernests Makaloks (Ernest McCulloch) un Džeimss Tills (James Till) par viņu septiņdesmitajos gados veikto cilmes šūnu identifikāciju, kā arī klonēšanas pionieris angļu zinātnieks Džons Gardons (John Gurdon), kuram 1962. gadā izdevās klonēt Dienvidāfrikas vardi, izmantojot pieauguša īpatņa šūnu.
Savukārt ziņu aģentūras "Thomson Reuters" speciālisti izteica versiju, ka Nobela prēmija medicīnā pienāktos amerikāņu zinātniekiem Duglasam Koulmenam (Douglas Coleman) un Džefrijam Frīdmenam (Jeffrey Friedman) par atklāto apetīti regulējošo hormonu, kas izraisīja apvērsumu aptaukošanās problēmas pētniecībā.
Vēl iespējamo kandidātu vidū tika minēti amerikāņu zinātnieks Ralfs Steinmens (Ralph Steinman) par viņa sasniegumiem imunoloģijā un zinātnieku grupa (amerikāņi Ronalds Evanss (Ronald Evans), Elvuds Jensens (Elwood Jensen) un francūzis Pjērs Šambons (Pierre Chambon)) par nukleāro hormonu receptoru pētījumiem.
Anna Žīgure
