Neirastēnija ir viens no izplatītākajiem neirozes veidiem. Šī saslimšana ir saistīta ar nervu sistēmas izsīkumu un regulāru psihoemocionālu spriedzi. Neirastēnijai biežāk ir pakļauti vīrieši vecumā no 20–40 gadiem, sievietēm šī kaite tiek novērota retāk.

Simptomi

• Izteiktākā saslimšanas sākuma stadijas pazīme ir paaugstināta aizkaitināmība, piemēram, pret troksni, spilgtu gaismu, cilvēku uzvedību. Jebkurš nebūtisks sīkums var izraisīt cilvēkā izteiktas negatīvas emocijas;
• Vājums, pastāvīgs nogurums.  Ar neirastēniju sirgstošs cilvēks pat pēc miega var pamosties noguris;
• Traucēts miegs, kas izpaužas kā grūtības aizmigt un bieža celšanās, kā arī murgi, kuros atspoguļojas visi dienas gaitā uzkrātie aizvainojumi un bailes;
• Zemas koncentrēšanās spējas;
• Nepamatota trauksme un baiļu sajūta;
• Apetītes trūkums;
• Kuņģa dedzināšana;
• Tahikardija (paātrināta sirdsdarbība), asinsspiediena paaugstināšanās, stipras sirdsklauves;
• Stipras galvassāpes un reiboņi;
• Intereses zudums par apkārt notiekošo.

Iespējamie cēloņi

Biežākie neirastēnijas attīstības iemesli ir:

• Hroniska neizgulēšanās;
• Psihiska un fiziska pārslodze;
• Pārmērīga alkohola lietošana;
• Smēķēšana;
• Vitamīnu trūkums organismā;
• Infekcijas;
• Iedzimtība;
• Endokrīnās sistēmas traucējumi;
• Ilgstošs stress un bieži uztraukumi;
• Psiholoģiskas traumas.

Diagnostika

Neirastēnijas diagnozi uzstāda ārsts-neirologs, izvērtējot pacienta sūdzības un izpētot slimību vēsturi. Klīnisku izmeklējumu rezultātā ārsts var izslēgt dažādu intoksikāciju, hronisku infekciju vai somatisku saslimšanu iespējamību. Tā kā neirastēnija var attīstīties arī organisku galvas smadzeņu bojājumu rezultātā (iekaisumi, audzējs, neiroinfekcijas), ārsts var nozīmēt datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses izmeklējumus, savukārt smadzeņu asinsrites sistēmas novērtēšanai – elektroencefalogrāfiju.

Ārstēšana

Neirastēnija parasti ir viegli ārstējama un tai ir optimistiskākas prognozes atšķirībā no citām šāda veida saslimšanām. Taču bieži vien saslimšana var pāraugt hroniskā formā, ko izārstēt ir sarežģītāk.

Slimības sākuma stadijā pacients var arī patstāvīgi cīnīties ar tās izpausmēm. To var paveikt, līdzsvarojot darbu un atpūtu. Tāpat ir jānovērš stresa vai emocionālā saspringuma iemesli. Vēlams atrast sev jaunu aizraušanos vai atrast kādu citu pozitīvu emociju ieguves avotu. Ja tomēr neizdodas patstāvīgi tikt galā ar šo saslimšanu, jāvēršas pēc palīdzības pie ārsta-neirologa vai psihoterapeita.

Tāpat ārstēšanā svarīga loma ir vispārējai organisma nostiprināšanai – pilnvērtīgs uzturs, vitamīni, dažādas procedūras. Slimības smagākos gadījumos notiek stacionāra ārstēšana un psihoterapija. Pacientam var nozīmēt trankvilizatorus, sedatīvos līdzekļus vai antidepresantus.