Kamēr globāli hroniska nieru slimība izvirzās starp biežākajiem nāves cēloņiem, Nieru veselības nedēļā Latvijā aktīvākie tur rūpi par vienlīdzīgu aprūpes un medikamentu pieejamību, tāpēc dodas nieru slimnieku atbalsta gājienā, novērtējot arī valsts pūles, piemēram, centienos ieviest skrīningu hroniskai nieru slimībai.

Vēl martā visā pasaulē notikušās Pasaules Nieru dienas lozungs bija: “Nieru veselību ikvienam – nodrošinot vienlīdzīgu veselības aprūpes pieejamību un optimālu medikamentu lietošanu!” Un šis starptautiskais lozungs ir vienādi trāpīgs un aktuāls arī Latvijai, tāpēc šogad Nieru veselības nedēļā, kura arī ir ikgadējs pasākums, Latvijas Nefrologu asociācija kopā ar Latvijas Nieru slimnieku asociāciju rīkoja gājienu nieru slimību pacientu atbalstam. Gājiens Rīgā sākās pie Veselības ministrijas, veda pa Brīvības ielu, gar Ministru kabinetu, tad cauri Vecrīgai, gar Finanšu ministriju, un noslēdzās Daugavas krastmalā.

Kaut arī gājiena saturā starp idejām un lozungiem ietilpa arī protests pret pacientu un diagnožu šķirošanu, nenodrošinot nieru slimniekiem medikamentus, kas citur pasaulē tiek nodrošināti un arī Latvijā kas tiek nodrošināti citām slimībām, pamatā tas vairāk bijis atbalsta gājiens. Ārsti un pacienti devas gājienā nevis lai protestētu, bet lai atbalstītu. Jo slimniekiem vajag atbalstu, nevis protestus, kuri pacientam neko nedod, intervijā skaidroja Latvijas Nefrologu asociācijas prezidente, virsārste Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centrā, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, nefroloģe Ieva Ziediņa.

Tātad jūsu gājiena nolūks nebija tikai vēsts politiķiem un ierēdņiem?

Gājiens bija mērķēts slimnieku atbalstam, lai viņi varētu saņemt tādu pašu, vienlīdzīgu, veselības aprūpes pieejamību, lai mēs Latvijā nešķirotu pacientus pēc diagnozēm, kad ar vienām diagnozēm ir pieejama ārstēšana, bet ar citām diagnozēm tā nav pieejama. Ka ārstējam visus slimniekus, neatkarīgi no tā, kura orgānu sistēma ir bojāta. Pamatā gājiens bija par vienlīdzīgu veselības aprūpes un medikamentu pieejamību, tostarp, pievērst valsts institūciju uzmanību nepieciešamībai kompensēt zāles hroniskas nieru slimības pacientiem, jo tā ir iespēja attālināt vai pat aizstāt nepieciešamību pēc dialīzes vai nieru transplantācijas, ar ko saistīti vēl lielāki izdevumi arī valstij. Tāpat nolūks bija aicināt visus veselības aprūpes speciālistus pievērst uzmanību potenciālajiem nieru slimību riska faktoriem un veikt agrīnu nieru slimību diagnostiku, kā arī atbilstošu ārstēšanu. Bet vēlos uzsvērt, ka mēs gājām nevis pret kaut ko protestēt, bet atbalstīt nieru slimniekus, jo protesti viņiem nepalīdz.

Vai stāsts joprojām ir par to pašu hronisko nieru slimību un kas tie par trauksmes zvaniem globālā mērogā?

Starptautiskā Nefrologu asociācija, Eiropas Nefrologu asociācija un Amerikas Nefrologu asociācija ir vienojušās par kopīgu paziņojumu un aicinājumu Pasaules Veselības organizācijai iekļaut hronisku nieru slimību (HNS) starp globālajām prioritātēm pasaules valstu dienaskārtībā, jo HNS izvirzās starp galvenajiem nāves izraisītājiem un ir septītais izplatītākais nāves riska faktors globāli. Pasaulē ir aptuveni 850 miljoni HNS slimnieku. Latvijā šis rādītājs ir 11 899 pacienti uz katriem 100 000 iedzīvotāju. Dati nozīmē, ka aizvien vairāk cilvēkiem HNS progresē līdz gala stadijai. Tāpat jāņem vērā, ka hroniskā nieru slimība bojā ne tikai nieres, bet arī citus orgānus, piemēram, smadzenes, sirdi, asinsvadus. Mums ķermenī daudzos gadījumos slimība nav izolēta vienā orgānu sistēmā, un HNS ir saistīta ar citām izplatītām slimībām – tādām kā diabēts, hipertensija, hroniska sirds mazspēja un citām. Tāpat HNS ir saistīta ar bojājumiem citos orgānos. Ar to jārēķinās gan valstij, nodrošinot ārstēšanu un medikamentus, gan sabiedrībai, izvēloties veselīgāku dzīvesveidu un savlaicīgus testus.

Runājot par testiem, nekur taču nav pazudusi vajadzība pēc pārbaudēm, analīzēm, pēc agrīnas diagnostikas?

Protams, arī šajā Nieru veselības nedēļā aktualitāti nav zaudējusi arī iepriekšējo gadu devīze “Noskaidro savu nieru veselību!”, jo nav mainījies tas, ka cilvēks neizjūt simptomus problēmām nierēs, kuras piezogas nemanāmi, bet agrīna diagnostika ir izšķiroša. Šeit varu iepriecināt sabiedrību kopumā ar faktu, ka, visticamāk, tiks ieviests hroniskas nieru slimības skrīnings. Vairākas reizes esmu bijusi uz sarunām Veselības ministrijā un Nacionālā veselības dienestā (NVD), jo viņi ir ļoti cieši apņēmušies vēl šogad ieviest hroniskas nieru slimības skrīninga algoritmu, un mēs strādājam pie pacienta ceļa izveides. Par to biju patīkami pārsteigta, un viņi ir malači. Skaidrs ir tas, ka, jo agrāk diagnosticē un sāk ārstēt, jo vairāk var iegūt kvalitatīvi un ekonomiski aktīvi nodzīvotos gadus. Likumsakarīgi šo visu ietekmē arī vispārēja sabiedrības novecošana Eiropā, un hroniska nieru slimība parasti kļūst aktuāla pēc 40 gadiem, bet tās pašas sabiedrības novecošanas kontekstā pēc 40 tu esi joprojām nepieciešams un ar savu pieredzi vērtīgs darba tirgū.

Kādi vēl Latvijai ir mājasdarbi šai jomā?

Patlaban lielais neizdarītais mājasdarbs un jau zināmā mērā sliktā atzīme mums ir par to, ka tiem slimniekiem, kuriem slimība ir noskaidrota un zināma, mēs nenodrošinām optimālu terapiju, kāda ir pieejama. Pat nerunājot par Eiropu kopumā, bet vismaz tāda, kāda ir pieejama kaimiņos Igaunijā un Lietuvā. Te ir runa arī par medikamentiem. Pasaulē sevi ir pierādījuši un citās valstīs jau tiek atbalstīti divu jaunu grupu medikamenti, kas aizkavē hroniskas nieru slimības progresēšanu līdz nieru mazspējai. Arī Latvijā tie ir pieejami, bet pagaidām netiek kompensēti HNS pacientiem, kaut arī tiek kompensēti citu slimību pacientiem. Viena grupa ir nātrija-glikozes kotransportvielas 2 (SGLT2) inhibitori, kas nefroloģijā ir ienākuši no 2. tipa cukura diabēta ārstēšanas, un otra grupa ir – nesteroīdie minerālkortikoīdu receptoru antagonisti (nsMRA) jeb aldosterona antagonisti. Pieminētajā Igaunijā abi divi ir pieejami kompensējamo zāļu sarakstā.

Un vai mēs sabiedrībā joprojām daudzi par daudz ēdam un par maz kustamies?

Diemžēl šī aktualitāte nemazinās, turklāt ir aizdomas, ka COVID laiks ar attālināto darbu to veicinājis. Pacienti neapzinās, ka nieres ir atkarīgas no citiem procesiem, stāvokļiem un orgāniem ķermenī. Novērota tendence, ka daži secinājuši, ka ar augstāku asinsspiedienu jūtas labāk, un tāpēc nedzer zāles. Zāles dzer tikai tad, kad jau ir ļoti augsts asinsspiediens, bet ne regulāri. Vai arī ar augstāku cukuru jūtas labāk, tāpēc nekārtīgi lieto zāles. Un tad mums ir arī aptaukošanās pandēmija. Piemēram, paciente nāk uz atkārtotu vizīti, un trīs mēnešu laikā viņai jau 10 kilogrami ir klāt, un līdz ar to nieru rādītāji ir sliktāki. Diemžēl ļoti noturīgi cilvēku vairāk interesē īstermiņa rezultāts – kā es šajā mirklī jūtos. Līdzīgi arī valstiskā skatījumā ekonomiski izdevīgi ir ieguldīt profilaksē un agrīnā terapijas uzsākšanā, jo tad būs vairāk kvalitatīvi nodzīvotie gadi un saglabātās darbaspējas, un arī tas ir saistīts ar naudu valsts interesēs, jo hroniska nieru slimība ir ļoti, tā teikt, invalidizējoša... Daudziem pacientiem ar hronisku nieru slimību ir kāda invaliditātes grupa. Dialīzi savienot ar darbu ir ļoti grūti. Valstij, protams, jābūt interesei noturēt HNS pacientus agrīnās stadijās, kad viņi paliek darba tirgū.
Mums, piemēram, problēma ir iedzīvotāju skaits, demogrāfija, bet daba ir iekārtojusi tā, ka cilvēki ar hronisku nieru slimību vēlīnās stadijās vairs nevar radīt pēcnācējus. Daba tos pasargā, jo tie ar lielāko varbūtību būtu slimi pēcnācēji. Tāpēc vīriešiem ir impotence, sievietēm nojūk mēnešreižu cikls, nieru slimības gala stadijās cilvēkiem zūd reproduktīvās funkcijas.

Vai ir kādi jaunumi, no Eiropas Nefrologu asociācijas kongresa, kas tikko notika Stokholmā un ko Jūs arī apmeklējāt?

Jā, ļoti daudzas sesijas bija veltītas un tika ziņots par jauniem medikamentiem glomerulonefrītu (nieru kamoliņu iekaisuma) ārstēšanā. Tika ļoti daudz runāts par hroniskās nieru slimības izplatību Eiropā un par to, kādas skrīninga taktikas ir katrā valstī. Tika paziņoti rezultāti hroniskas nieru slimības pētījumam ar semaglutīdu, un nu mums ir vēl viens jauns medikaments, kas spēj aizkavēt hroniskas nieru slimības progresēšanu līdz gala stadijai! Vēl tika runāts, ka jauniem cilvēkiem (līdz 40 gadu vecumam) jāpievērš uzmanība, ja viņu glomerulārās filtrācijas ātrums (GFĀ) samazinās kaut vai par 20%, nemaz negaidot līdz tas nokrīt zem 60 ml/min/1,73m2, jo jauniem cilvēkiem normāls GFĀ ir virs 100 ml/min/1,73m2 un tā samazināšanās zem 90 vai 80 ml/min/1,73m2 jau var būt nieru slimības pazīme it sevišķi, ja tas kombinējas ar izmaiņām urīna analīzēs vai paaugstinātu asinsspiedienu. Un ļoti daudz tika runāts par darbaspēju zudumu un kvalitatīvi nodzīvoto gadu zudumu pacientiem ar hronisko nieru slimību.