Nātrene: Simptomi, cēloņi un ārstēšana

Raksta autore: Ieva Cīrule, alergologs, bērnu alergologs, pediatrs, bērnu pneimonologs

Nātrene ir stāvoklis, kam raksturīgi ādas līmenī esoši, ļoti niezoši, dedzinoši, neregulāras formas  elementi (izsitumi, kādi rodas, ja sadzeļ augs – nātre), kas ir sarkani, ar bālāku vidu. Tie izzūd pēc pāris stundām, vai diennakts laikā. Tie reti saglabājas ilgāk, nekā 24 stundas.

Nātrene var kombinēties ar tūsku (angioedēmu) - rodas ādas pacēlums ar, vai bez apsārtuma, kas arī niez, ir sāpīgs un izzūd vienas līdz triju dienu laikā.

Trešdaļai pacientu ir abi – gan nātrenes elementi, gan angioedēma - 30 līdz 40% izolēti nātrenes elementi, 10 līdz 20% izolēti angioedēma.

Ar vārdu “nātrene” apzīmē gan raksturīgos elementus uz ādas, kas var būt dažādu slimību izpausme, gan konkrētu slimību  - nātrene. Nereti tas rada pārpratumus – cilvēki domā, ka nātrenes elementi uz ādas rodas  tikai kā alerģija, bet tā nav.

Pirmkārt, nātrene rodas, ja no organisma tuklajām šūnām izdalās aktīva viela - histamīns. To var izraisīt dažādi faktori – fizikāli (siltums, aukstums un tamlīdzīgi), alerģiska reakcija, iekaisums, stress, imūnsistēmas izmaiņas, organisma reakcija pašam pret sevi un tamlīdzīgi.

Otrkārt, nātrene rodas, ja histamīns lielā daudzumā nonāk saskarē ar cilvēka organismu, piemēram, kontakts ar nātrēm, daudz apēstu zemeņu, šokolādes, kur šī viela ir bagātīgi.

Nezināma iemesla dēļ vienu reizi dzīvē 20% cilvēku rodas nātrene.

Slimība - nātrene var sākties jebkurā vecumā, bet biežāk to novēro jauniem pieaugušajiem 20 līdz 40 gadu vecumā. Tā var sākties pēkšņi, bez skaidra iemesla un pēc kāda laika pēkšņi beigties. Intensitāte un ilgums katram indivīdam ir atšķirīgs. Nav skaidru mehānismu, kas to nosaka. Kā iemeslu un provocējošo faktoru visbiežāk min vīrusu infekcijas, stresu, pārslodzi.

Simptomi

Nātrenes klasificē  pēc tā, cik ilgi saglabājas tai raksturīgie simptomi.

Akūta nātrene, ja tā ir līdz sešām nedēļām

Precīzu iemeslu izdodas noteikt mazāk nekā 50% pacientu. Biežāk sastopamie cēloņi ir – infekcijas (īpaši bērniem) (40%), reakcija no medikamentiem un  uzturā lietotām vielām.

Akūta nātrene  var būt kā viena no smagākās alerģiskās reakcijas – anafilakses pirmajām izpausmēm. Tad, tā kombinējas ar elpošanas grūtībām, asinsspiediena pazemināšanos un/vai gremošanas trakta problēmām. Šādos gadījumos, pēc pārtikas vai medikamenta lietošanas, ja rodas nātrene, tas ir brīdinošs simptoms, ka var rasties dzīvībai bīstama situācija.

Hroniska nātrene, ja tā ir vairāk nekā sešas nedēļas, iedalās:

• spontānā,
• inducētā.

Cēloņi

Biežākie cēloņi ir infekcijas, medikamenti, mehāniski stimuli, pārtika un psiholoģiskie faktori.

Hronisku nātreni, ko nerada konkrēts stimuls vai alergēns, sauc par spontānu nātreni.

20 līdz 30% gadījumu no visām hroniskām nātrenēm ir inducēta nātrene, kam raksturīgs, ka to iespējams inducēt/izsaukt, konstanti atbildot uz noteiktu stimulu – karstumu, aukstumu, spiedienu, sauli, ūdeni, vibrāciju.

Vēl viens raksturīgs hroniskas inducētas nātrenes veids ir holinerģiska nātrene, kas sākas uz kakla, ķermeņa un izplatās uz sejas, ekstremitātēm kā mazi punktveida nātrenes elementi dažu milimetru diametrā, ar izteiktu apsārtumu. Dažkārt elementi saplūst un pievienojas angioedēma.

Holinerģisku inducētu nātreni veicina fiziska slodze, svīšana, karsta duša, garšvielām bagātīgs ēdiens- pēc būtības, nepieciešama ķermeņa temperatūras paaugstināšanās.

Ir pierādīta histamīna izdalīšanās cirkulācijā pēc fiziskas slodzes.

Hronisku nātreni var noteikt bieži sastopams, regulāri lietots alergēns, piemēram, pārtika (rieksti, olas, utt.), medikaments pret galvassāpēm, muguras sāpēm vai cits.

Vienam pacientam var būt vairāki nātrenes veidi, piemēram, hroniska spontāna nātrene un aukstuma nātrene vai simptomātiskais dermogrāfisms.

Hroniska spontāna nātrene var kombinēties ar vairogdziedzera disfunkciju:

• pieaugušiem 4,3 līdz 57,4%,
• bērniem 3,5 līdz 8%.

Vairogdziedzera disfunkcija  biežāk ir pieaugušajiem – sievietēm, hipotiroidisms.

Hipertiroidisms un nātrene sastopami 1,8 līdz 4,6%.

Vairogdziedzera disfunkcijas ārstēšanā, regulāri lietotie medikamenti rada nātreni 4 līdz 6% pacientu.

Izmainītas analīzes, autoantivielas – paša organisma radītas pretvielas pret saviem audiem, pret vairogdziedzeri –  var būt pozitīvas 10 līdz 42% pacientu ar hronisku spontānu nātreni. Paaugstināts TSH līmenis, izmainītas analīzes ir 42% hroniskas spontānas nātrenes pacientu bez klīniska hipotiroedisma – neizpaužas samazināta vairogdziedzera darbība.

Diagnostika

Anamnēze un objektīvā izmeklēšana

Izmeklējot pacientu, ārsts vispirms rūpīgi viņu, vai viņa vecākus iztaujās par apstākļiem, kādos sākās pirmie nātrenes simptomi, vai tie atkārtojās, cik bieži, cik traucējoši tie bija. Tādēļ, ja rodas nātrene, pacientam vajadzētu sākt rūpīgi rakstīt dienasgrāmatu par režīmu, apēsto un izdzerto, lai tad kopā ar ārstu to izanalizētu un ātrāk noskaidrotu diagnozi, mērķtiecīgāk izvēlētos papildus analīzes, terapiju.

Ārsts interesēsies arī par vispārējo pacienta stāvokli, citām slimībām, uzturu, saņemtajiem medikamentiem, emocionālo situāciju ģimenē, nodarbošanos, mājas apstākļiem, iepriekš veikto diagnostiku un tās rezultātiem.

Būs jāaizpilda nātrenes kontroles tests.

Ārsts pacientu objektīvi izmeklēs – apskatīs ādu, gļotādas, pārbaudīs elpošanas, gremošanas sistēmu, locītavas, sirdi.

Izmeklējumi pacientam ar nātreni: pilna asins analīze, bioķīmijas analīzes - iekaisuma marķieri, infekciju dg, vairogdziedzera hormoni, autoAv, triptāze, alergoloģiskā izmeklēšana - ādas dūriena testi, ādas aplikācijas testi, specifiskie IgE, autologais ādas seruma tests (izmanto no  pacienta asinīm pagatavoto serumu), neskaidros gadījumos ādas biopsija, provokācijas testi - medikamentu, pārtikas (aukstuma tests ar ledus gabaliņu).

Katram nātrenes pacientam ārsts izvēlās atbilstošu izmeklējumu apjomu, - vienam  tā var būt tikai anamnēze un apskate, bet citam - ilgstošs, dažādu testu kopums.

Ārstēšana

Provocējošā faktora novēršana

• Medikamenti (aizdomīgie medikamenti jāatceļ, vai jāaizvieto ar citas grupas medikamentiem);
• Fizikālie stimuli (iepazīstina ar provocējošā faktora fizikālām īpašībām un vēlamo iedarbības slieksni, lai ikdienā to mazinātu);
• Infekcijas aģentu likvidēšana vai iekaisīgu procesu ārstēšana;
• Fizikāla un emocionāla stresa mazināšana (slimības aktivitāte un smaguma pakāpe ir saistīta ar stresa līmeni);
• Diēta (noteiktu pārtikas produktu izslēgšana, ja pierādīta pārtikas alerģija. Divas līdz  trīs  nedēļas var izmēģināt pseidoalergenu brīvu diētu vai diētu ar zemu histamīna saturu).

Tolerances (pierašanas) veidošana

Kā piemērs ir aukstuma, saules un holīnerģiskā nātrene. Nepieciešama ikdienas saskare ar stimulējošo faktoru sliekšņa devā.

Medikamentozā terapija

H1 antihistamīni

Hroniskas nātrenes  terapijā pirmās izvēles medikamenti  ir otrās paaudzes antihistamīni, jo to lietošana ir droša un efektīva. Tiem, kam nevēro uzlabošanos, iesaka lielāku devu.

Pirmās paaudzes antihistamīnu efektivitāte ir līdzīga. Bet ir būtiskas blaknes – nevēlamās darbības - miegainība, kavēta uztvere, samazināts reakcijas ātrums, gļotādu sausums, aizcietējumi un citas. To dēļ daudziem zināmos līdzekļus kā tavegils, suprastīns, neiesaka.

• Vieglas/vidēji smagas nātrenes gadījumā pirmās izvēles otrās paaudzes antihistamīni ir loratadīns, rupatadins, cetirizīns, levocetirizīns un bilastīns. Ieteiktais lietošanas režīms – regulāri, ik dienu jālieto zāles. Vairāk nekā 50% pacientu nepieciešamas divas līdz četras reizes lielākas devas. Ja nav blakusefektu un arī simptomi neuzlabojas, devu iesaka kāpināt. Režīmu  noteiks ārstējošais ārsts.
• 40 līdz 55% hroniskas spontānas nātrenes pacientu nereaģē uz maksimālo antihistamīnu devu.

Sarežģītos gadījumos lieto arī:

• leikotriēnu receptoru antagonistus (montelukasts);
• sistēmiskos kortikosteroīdus (prednisalons, metilprednisalons);
• bioloģiskos medikamentus (omalizumabs);
• imunosupresīvā terapija (ciklosporīns A,  tacrolimus, methotrexate). Omalizumabs nodrošina klīnisku uzlabošanos pacientiem ar hronisku, spontānu nātreni un autoimūnu vairogdziedzera slimību.

Šo terapiju nozīmē bērniem tikai pēc speciālistu (bērnu alergologa, dermatologa) konsīlija lēmuma, jo to lietošana saistīta ar būtiskām blaknēm un lielām izmaksām.

Prognoze ir laba. Nātrene lielākoties nav visu mūžu.

Pieaugušajiem 29%, bērniem 67% gadījumu hroniska nātrene piecu gadu laikā pāriet pati no sevis.

Hroniskās formas pacientam var sagādāt ilgstošas raizes, samazināt dzīves kvalitāti. Akūtās formas var būt dzīvībai bīstama stāvokļa - anafilakses priekšvēstnesis. Ikvienam, kurš pieredzējis nātrenes epizodi, to jāapspriež ar  ģimenes ārstu un, ja nepieciešams, jāvēršas pie speciālista – alergologa vai dermatologa.

Raksta avots: Ārsts.lv