Narkolepsija: Simptomi, cēloņi, ārstēšana
Narkolepsija ir hronisks neiroloģisks traucējums, kas ietekmē smadzeņu spēju kontrolēt miega un nomoda ciklus. Cilvēki ar narkolepsiju var justies atpūtušies uzreiz pēc pamošanās, taču pēc tam justies ļoti miegaini visu dienu. Daudzi cilvēki ar narkolepsiju piedzīvo arī nevienmērīgu un traucētu miegu, kas var ietvert biežu pamošanos nakts laikā. Slimība var būtiski ietekmēt ikdienas aktivitātes – cilvēks var negribot aizmigt, pat ja, piemēram, brauc, ēd vai runā.
Simptomi
Narkolepsijas slimnieks nomoda stāvoklī var pēkšņi iemigt, tomēr pēc dažām minūtēm pamostas it kā no parasta miega. Lēkmju biežums ir dažāds, dažkārt vairākas reizes vienas dienas laikā, jo sevišķi pēc ēšanas un monotona darba, arī sarunas vai citas ikdienišķas darbības brīdī.
Narkolepsijas gadījumā parasti ir traucēts nakts miegs, izjaukts miega cikls un cilvēks redz nepatīkamus sapņus. Citi simptomi var būt pēkšņs muskuļu atslābums nomodā jeb katapleksija; slimnieks nespēj ieturēt normālu pozu vai pat kustēties un nokrīt. Lēkme ilgst ne vairāk par minūti, un tās laikā samaņa nezūd. Tāpat tie var būt spilgti sapnim līdzīgi attēli vai halucinācijas un pilnīga paralīze tieši pirms aizmigšanas vai tūlīt pēc pamošanās (miega paralīze).
Narkolepsija vienādi skar gan vīriešus, gan sievietes. Simptomi bieži aizsākas bērnībā, pusaudža gados vai jaunībā (vecumā no septiņiem līdz 25 gadiem), bet var parādīties jebkurā dzīves posmā. Cilvēkiem ar narkolepsiju bieži tiek nepareizi diagnosticētas citas veselības problēmas, piemēram, psihiski traucējumi vai emocionālas problēmas. Ja narkolepsija netiek diagnosticēta vai ārstēta, tā var traucēt psiholoģisko, sociālo un kognitīvo funkciju darbību un attīstību, kā arī kavēt akadēmiskās, darba un sociālās aktivitātes.
Cēloņi
Lai gan narkolepsijas cēlonis nav pilnībā skaidrs, pašreizējie pētījumi liecina, ka narkolepsija var būt vairāku faktoru kombinācijas rezultāts, kas izraisa hipokretīna trūkumu.
Tie var būt autoimūnie traucējumi, piemēram, kad ir katapleksija, cēlonis visbiežāk ir smadzeņu šūnu, kas ražo hipokretīnu, zudums. Autoimūnie traucējumi rodas, kad ķermeņa imūnsistēma vēršas pret sevi un kļūdaini uzbrūk veselām šūnām vai audiem.
Tāpat kā cēlonis iespējami minama iedzimtība. Lielākā daļa narkolepsijas gadījumu ir sporādiski, kas nozīmē, ka traucējumi rodas indivīdiem, kuriem nav zināma ģimenes anamnēze. Tomēr dažkārt narkolepsija vērojama ģimenēs, proti, līdz pat 10 procentiem cilvēku, kam diagnosticēta narkolepsija ar katapleksiju, ir tuvs radinieks ar līdzīgiem simptomiem.
Retos gadījumos narkolepsiju izraisa traumatisks ievainojums smadzeņu daļās, kas regulē nomodu un ātro miegu miegu, vai audzēji un citas slimības tajos pašos smadzeņu reģionos.
Ārstēšana
Klīnisku pārbaužu veikšana, kā arī un detalizēta slimības vēsture ir būtiska narkolepsijas diagnosticēšanai un ārstēšanai. Ārsts var lūgt rakstīt miega žurnālu, norādot miega laiku un simptomus vienas līdz divu nedēļu laikā.
Lai gan narkolepsija nav izārstējama, dažus simptomus var ārstēt ar zālēm un dzīvesveida izmaiņām. Ārstē novēršot pamata cēloni. Kad ir katapleksija, tiek uzskatīts, ka hipokretīna zudums ir neatgriezenisks un uz visu mūžu. Pārmērīgu dienas miegainību un katapleksiju vairumā cilvēku var kontrolēt ar medikamentiem. Lēkmju novēršanai lieto kofeīnu, efedrīnu, pervitīnu, kā arī citus līdzekļus.
