Nakts enurēze jeb slapināšana gultā ir jāarstē

Aptuveni 9% bērnu vecumā no pieciem līdz desmit gadiem cieš no nakts enurēzes jeb slapināšanas gultā, liecina speciālistu aplēses.

ASV vien tie ir aptuveni pieci līdz septiņi miljoni bērnu, turklāt divas trešdaļas no šiem bērniem ir tieši zēni. Līdz piecu gadu vecumam slapināšana gultā netiek uzskatīta par patoloģiju un aprēķini liecina, ka piecu gadu vecumā gulstā slapina ap 20% bērnu, sešu gadu vecumā – 15%, septiņu gadu vecumā – 7%, desmit gadu vecumā – 5%, ap 15 gadu vecumā – 1-2%. Tomēr ir arī aptuveni 0,5-1%  pieaugušo Eiropā (Āzijā – 2,23%), kuriem nakts enurēze ir visa mūža garumā.

Nakts enurēze ir neapzināta urinācija tikai nakts laikā. Tā ir normālā urnpūšļa iztukšošanās, kas notiek nepiemērotos un sociāli nepieņemamos apstākļos un laikā. Slapināšana gultā nav slimība, bet gan stāvoklis, kas var tik ārstēts sekmīgi un pastāvīgi. Tomēr pētījumi liecina, ka tikai trešdaļa ģimeņu, kurās bērniem ir šī problēma, griežas pēc palīdzības pie profesionāļiem.

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas un neiroķirurģijas virsārsts Guntis Rozentāls norāda, ka par nakts enurēzi var runāt, ja bērnam sausie periodi nav garāki par sešiem mēnešiem. Tāpat slimībai izšķir vairākas formas. Par vieglu nakts enurēzi var runāt, ja bērns slapina gultā vienu vai mazāk reizes nedēļā. Vidēja nakts enurēzes forma ir, ja ir viena līdz trim slapināšanas epizodēm nedēļā. Ja tādu ir vairāk, tad runā par smagu nakts enurēzi.

Bērnu slimnīcas pediatre Natālija Bozotova arī uzsver, ka slimībai ir jāpievērš uzmanība un nav jāpaļaujas, ka gan jau bērns pats no sevis pārstās slapināt gultā. Viņas praksē pat ir gadījies tikties ar pieaugušiem cilvēkiem, kuriem ir šī problēma un tad jāķeras pie it kā bērnu slimības ārstēšanas nu jau pieauguša cilvēka vecumā.

Dakteris Rozentāls norāda, ka bērni, kuriem ir nakts enurēze, kautrējas par to runāt un viņi domā, ka ir vienīgie ar šādu problēmu. Kad viņiem tiek pastāstīts par to, ka ar to saskaras arī citi viņu vecuma bērni, tad viņi ir pārsteigti. Ārsts norāda, ka tikai 15% no šiem bērniem atveseļojas bez mediķa palīdzības. Tomēr ir situācijas, ka, slimību neārstējot, tā saglabājas pat līdz pubertātes vecumam, bet līdz 3% - visa mūža garumā.

Runājot par slimības iemesliem, Rozentāls uzsver, ka 40% gadījumu to var notiekt iedzimtība, piemēram, ja viens no vecākiem slimojis. Varbūtība saslimt ar nakts enurēzi palielinās līdz 70%, ja ar šo slimību ir slimojuši abi vecāki.

Mediķis arī norādīja, ka parasti nakts enurēze nerodas psiholoģisku pārdzīvojumu rezultātā. Drīzāk ir otrādi – ja bērnam ir nakts enurēze, tad viņam rodas psiholoģiskas problēmas. Bieži vien šāds pacients ir nervozs, neizgulējies, neapmierināts, viņam grūti koncentrēties, krīt pašapziņa,. Šāds bērns jūtas izolēts, jo bieži vien šīs problēmas dēļ nedodas ciemos pie saviem draugiem, uz dažādām skolas nometnēm bailēs no tā, ka naktī varētu slapināt gultā.

Iemesli slapināšani gultā var būt arī samazināta urīnpūšļa kapacitāte, urīna pārmērīga produkcija nakts laikā un citi iemesli.
Ja nakts enurēze tiek laikus āstēta, bērna pašapziņa ceļas. Turklāt ārstēšana ir veiksmīga tad, ja arī bērns ir motivēts izārstēties un ārstēšanā iesaistās vecāki. Dažkārt, lai izārstētos, nav nepieciešami medikamenti, bet drīzāk jāmaina uzvedība. Piemēram, jābeidz gulēt ar autiņbiksītēm, jāpaskaidro, ka šķidrumu labāk uzņemt dienas pirmajā pusē, nevis vakarā. Tāpat bērns var trenēt urīnpūsli, veicot noteiktus vingrojumus. Ja šīs metodes nelīdz, tad tiek izmantoti arī ārsta ieteiktie un izrakstītie medikamenti.

Ilze Mežniece