Kad nav vairs gaismas tuneļa galā: Grūtsirdība un depresija
"Viss ir apnicis, un visi riebjas, un pati nesaprotu – kāpēc!?" vai "Liec mani mierā, man ir depresija..." – varbūt šīs frāzes nemaz nav tik nevainīgas.
Dr. ROLANDS IVANOVS
*Ārsts psihiatrs 6 gadus Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Garīgās veselības aprūpes nodaļā «Pārdaugava» un privātpraksē.
*Strādā arī par psihoterapeitu, studējis psihoanalīzi.
*Stažējies Vācijā un Anglijā.
– Raksturojiet, lūdzu, savu pacientu, kurš atnāk pie jums ar tekstu: "Dakter, man laikam ir depresija..."
– Parasti cilvēks, sākoties depresijai, ļoti reti uzreiz dodas pie psihiatra. Viņš sāk ārstēties – ja ārstējas – pie ģimenes ārsta vai neirologa. Jo depresija pārāk bieži norit ar somatisko jeb fizisko saslimšanu masku.
– Slimība – hameleons?
– Tā ir. Depresiju var pavadīt sirdsklauves vai elpas trūkuma sajūta, vai vēdergraizes, vai galvas reiboņi, vai galvassāpes – šķiet, it kā ap galvu apsieta lente un sāpes staro lejup pa skaustu... Sievietēm mēdz būt mēnešreižu cikla izmaiņas. Gluži dabīgi, ka cilvēkam negribas domāt par depresiju, – labāk domāt, ka tiešām ir kāda fiziska kaite, nevis dvēseliska saslimšana. Tāpēc viņš nokļūst ģimenes ārsta vai neirologa uzmanības lokā un tikai tad, kad tiek izslēgti fiziskas slimības iemesli, nonāk pie psihiatra.
Protams, dažreiz depresija mēdz būt arī nepārprotama. Cilvēks pie ārsta vēršas ar sūdzībām par nomāktu garastāvokli, pastāvīgām skumjām, enerģijas trūkumu, dzīvesprieka zudumu. Pazeminātā interese kaut ko darīt iespaido darba efektivitāti. Cilvēks apzinās, ka viņa sniegums kļūst sliktāks, bet nespēj iziet no depresīvā stāvokļa. Neko negribas darīt, nav spēka – parasti ikdienas darbi pārvēršas par monumentāliem vai šķietami nepārvaramiem uzdevumiem... Parādās bezcerības sajūta – dzīve ir ļauna, un nav nekāda pamata cerēt, ka tā uzlabosies... Daudzi, ja tiešām drīkst neiet uz darbu, no rīta pat neapģērbjas vai paliek gultā, vai arī visu dienu nīkuļo pa māju. Domās dominē negatīvi un pesimistiski uzskati par sevi, par savu nākotni un apstākļiem: es esmu nekam nederīgs cilvēks... Parādās domas par pašnāvību, miega traucējumi – ir grūti iemigt. Mazinās interese par seksu, toties aug vēlme pēc vientulības. Apetītes zudums. Klasiskos depresijas gadījumos cilvēks zaudē svaru. Tie, kas cieš no depresijas, atsvešinās. Viņi nejūtas ērti citu cilvēku sabiedrībā. Viņi nevēlas ar savu slikto pašsajūtu bojāt citiem prieku. Doma, ka izolācija, izvairīšanās no sabiedrības ir labs risinājums, bieži vien paātrina arvien dziļāku grimšanu depresijā. Cilvēks it kā izkrīt no dzīves – nav spējīgs strādāt. Un viņš ir spiests kaut kur meklēt palīdzību, jo jūt, ka pats vairs nespēj tikt galā. Jā, tādos gadījumos cilvēks vēršas tieši pie psihiatra. Biežāk tas notiek privātā kārtā, pie privātpraktizējoša psihiatra.
– Bet tas, ko jūs tikko uzskaitījāt, – retāk vai biežāk – ir piemeklējis gandrīz katru!
– Jebkurš cilvēks dzīves laikā sastopas ar depresiju, precīzāk, depresijas stāvokļiem. Taču, lai runātu par diagnozi depresija, par depresiju kā slimību, tai jāatbilst noteiktiem diagnostiskiem kritērijiem. Pirmkārt, šim periodam jābūt vismaz divas nedēļas ilgam, ko arī varbūt daudzi var sasniegt, bet, otrkārt, jābūt arī tā, ka cilvēks nav spējīgs pilnvērtīgi funkcionēt. Viņš nav spējīgs strādāt, veltīt sevi ģimenei, atsakās no sociālajām aktivitātēm.
– Taču to, lūk, viņš slēpj līdz pēdējam. Gan no darba kolēģiem, gan no ģimenes, gan no sevis paša. Mēs taču nedrīkstam parādīt, ka mums ir slikti! Tad kā lai pamana, ka kolēģim ir depresija un nevis tikai slikts noskaņojums, jo varbūt tikko izjukušas attiecības, priekšnieks nokritizējis, bērns saslimis vai vēl kas cits nelāgs atgadījies?
– No malas depresiju ne vienmēr iespējams pamanīt. Man nāk prātā nesenais atgadījums ar Vācijas futbola valstsvienības vārtsargu Enki, kura komandas biedri, treneris, menedžeris neko aizdomīgu neredzēja un nespēja iedomāties, ka viņš izdarīs pašnāvību – metīsies ceļā Hamburgas-Berlīnes vilcienam, kas traucās ar ātrumu 160 kilometru stundā.
– Enkem pirms diviem gadiem no sirdskaites nomira divus gadus vecā meitiņa Lara – varbūt tas sportistu ietekmēja... Kas notiek cilvēka galvā, kad ir depresija? Vai depresija ir kļūda bioķīmijas procesos vai uztverē?
– Vienmēr savu lomu spēlē gan psiholoģiskie faktori, gan arī bioķīmija. Dažos gadījumos bioloģiskie faktori – bioķīmija galvas smadzenēs, ģenētika – ņem virsroku, dažreiz – psiholoģiskie faktori. Un dažreiz tie darbojas abi kopā: psiholoģiskie faktori caursit uztveres pašaizsardzības čaulu, palaiž kādu ģenētisku noslieci uz šo saslimšanu, un tālāk tā jau attīstās savu gaitu.
Skaitļi rāda, ka sievietes divreiz biežāk cieš no depresijas. Bet iespējams, tas ir tāpēc, ka vīrieši nespēj īsti atzīt, tātad arī atklāt savu depresiju un maskē to ar alkoholu. Vīrieši biežāk nonāk narkologu uzraudzībā un retāk pie psihiatra.
– Vai nozīme ir tumšajam gadalaikam?
– Bioloģiskos faktorus parasti uzsver tad, kad nav redzama depresijas saistība ar stresa situācijām vai emocionāli smagiem notikumiem cilvēka dzīvē. Tā ir sezonālā depresija, kuras īpatnība ir ciešā saistība ar noteiktiem gadalaikiem, taču ne vienmēr ar rudeni. Daudzi cilvēki, kas cieš no smagas depresijas, atzīmē to, ka viņi sliktāk jūtas vasarās.
– Tāpēc, ka citiem prieki?
– Arī tas varētu būt viens no iemesliem. Bet sezonālā depresija pēc savas definīcijas nav saistīta tikai ar tumšo gadalaiku – rudeni vai pavasari. Sezonalitāte ir katram individuāla. Bet, manuprāt, problēma ir arī cita. Sabiedrībā nereti pietrūkst emocionālās inteliģences. Dzīvē pārāk bieži nākas sastapties ar situāciju, kad ģimenes locekļi un cilvēki tev apkārt nemēģina īsti iedziļināties tavos pārdzīvojumos un tevi saprast, un tas noved pie vientulības sajūtas. Un cīņu ar depresiju apgrūtina tieši tas fakts, ka blakus nav neviena cilvēka, kas spēj tevi saprast un atbalstīt. Bieži vien tas arī nav viegli. Tāpēc arī ir speciālisti, kas īpaši izglītojušies šajā jomā un var palīdzēt, ja visi citi resursi – draugi, ģimene, kolēģi – nav spējuši šo atbalstu sniegt. Vai arī – ja ar to nav pieticis.
– Un ko jūs piedāvājat – kā notiek depresijas ārstēšana?
– Sezonālā depresija principā ne ar ko neatšķiras no parastās depresijas, vienīgi sezonālai depresijai akcents tiek likts uz tumšo gadalaiku, tāpēc ārstēšanā bieži izmanto gaismas jeb fototerapiju.
– Sadegt mājās lampas es arī pati varu – tāpēc jau nav jāiet pie psihiatra!
– Ar fototerapiju psihiatri nemaz nenodarbojas. Ir speciāli kabineti. Bet pie ārsta cilvēki parasti nonāk tad, kad visas parastās, ikdienā pieejamās metodes, kam nav nepieciešamas specifiskas zināšanas, nav devušas efektu. Kad tās sevi ir izsmēlušas.
Depresijas ārstēšanā eksistē divas pamatmetodes – psihoterapija un medikamenti. Ideālākais variants ir abu apvienošana. Dažreiz vieglāku depresiju gadījumā var iztikt tikai ar psihoterapiju, bet, ja ir vidēja vai smaga depresija, kad cilvēks slimības dēļ nav spējīgs tikt galā ar saviem ikdienas darbiem, ārstēšanā izmanto zāles. Medikamenti savu pozitīvo iedarbību parāda ātrāk, toties psihoterapija dod iespēju labāk izprast emocionālos faktorus, kas cilvēku noveduši līdz šai depresijai. Un palīdz nākotnē būt stiprākam.
Bieži vien cilvēki izvairās no medikamentiem: lietot "kaut kādu ķīmiju" ir pretrunā ar viņu uzskatiem par veselīgu dzīves veidu un par to, kas viņu veselībai būtu labāks. Cilvēki baidās arī no antidepresantu atkarības. Lai gan tas ir mīts – īstenībā no antidepresantiem atkarība neveidojas, taču šādiem cilvēkiem tik tiešām varbūt labāk ārstēšanos sākt ar psihoterapiju. Tas prasīs ilgāku laiku, bet varbūt ļaus iztikt bez medikamentiem.
Tomēr, kad depresija ir smaga vai nopietni skārusi cilvēka dzīves kvalitāti, es domāju, ka medikamenti ir nepieciešami. Jā, medikamenti nevar mainīt ārējos apstākļus vai likt cilvēkam atrisināt personīgus un garīgus konfliktus, taču tie var palīdzēt iedarbināt datoru – galvas smadzenes, kurā ievadīt pareizo programmu.
– Pastāv vēl viens arguments par labu zālēm... Droši vien ārstēšanās ar medikamentiem ir lētāka. Turklāt laukos dzīvojošajiem psihoterapeits nemaz nav pieejams – pārāk tālu.
– Piekrītu.
Antidepresantu klāsts ir ārkārtīgi plašs, un tas nemitīgi papildinās. Depresija ir saistīta ar noteiktu bioķīmisku vielu, neiromediatoru – serotonīna, novatrolonīna un dopamīna – trūkumu. Savukārt antidepresanti ir vērsti uz to, lai šo vielu līmeni galvas smadzenēs atjaunotu nepieciešamajā daudzumā.
Psihiatrs ne vienmēr pēc sarunas ar cilvēku spēj noteikt, tieši kuru ķīmisko vielu līmenis galvas smadzenēs ir samazināts. Tādu analīžu nav. Nē, teorētiski ir iespējams izmērīt ķīmiskos procesus un neiromediatoru sintēzi, kas norisinās smadzenēs, taču šīs analīzes ir dārgas un patiesībā nav mērķtiecīgas. Jo bioķīmisko vielu sistēmas galvas smadzenēs ir ļoti cieši savstarpēji saistītas. Ja izmaina vienu vielu sistēmu, ar laiku izmainās arī pārējās. Parasti medikamenta izvēle lielā mērā tiek balstīta uz cilvēka sūdzībām par to, kā tieši izpaužas viņa depresija. Izraksta tās zāles, kas palīdzējušas citiem cilvēkiem ar līdzīgiem simptomiem. Dažiem depresija izpaužas vairāk kā enerģijas trūkums, citiem – kā pastiprināta trauksme.
– Depresija un trauksme?!
– Īstenībā ļoti bieži – līdz pat 90 procentiem gadījumos – šie divi stāvokļi (depresija un trauksme) norit paralēli. Tā saucamā bipolārā jeb maniakālā depresija...
Trauksme ir iekšējs satraukums bez saprotama iemesla. Cilvēks pastāvīgi sevī jūt iekšēju spriedzi, nemieru, viņš nevar atrast piekto stūri.
– Piemēram, cilvēks brīvdienās neprot atpūsties, atslābt.
– Dažreiz arī tā ir viena no izpausmēm – cilvēks ir pastāvīgā spriedzē, viņam nepieciešams kaut ko darīt, lai šo trauksmi mazinātu. Tā var izpausties kā viegla aizkaitināmība, arī fiziski – kā sirdsklauves, elpas trūkums, pastiprināta svīšana, roku trīce, galvas reiboņi, tirpšanas sajūta. Daži cilvēki piedzīvo panikas lēkmes, kuras pavada bailes sajukt prātā vai bailes nomirt, zaudēt samaņu.
– Vai tā nav veģetatīvā distonija, kas tagad arī ir kļuvusi par top diagnozi?
– Ir, bet mūsdienās šim traucējumu veidam ir cits nosaukums: trauksme, kas norit paralēli ar fiziskām izpausmēm, un bieži vien šīs fiziskās izpausmes kļūst par pamatsūdzībām. Taču ar laiku, ja šo trauksmes stāvokli neārstē, var pievienoties arī depresija. Depresija norit vienlaicīgi ar trauksmi, un tad atkarībā no šiem depresijas paveidiem ārsts izvēlas zāles – stimulējošāku antidepresantu vai nomierinošu antidepresantu.
– Antibiotikas, kā zināms, svarīgi ieņemt noteiktās stundās un izdzert visu kursu – vai te arī ir kādi noteikumi, lai sasniegtu vēlamo efektu pēc iespējas ātrāk un noturīgāku?
– Antidepresantu īpatnība – tie savu efektu sāk parādīt apmēram pēc divām nedēļām. Dažreiz tas prasa arī ilgāku laiku. Pētījumi parāda, ka visi antidepresanti šajā ziņā ir diezgan līdzīgi. Pastāv arī placebo efekts, kad cilvēks saista pozitīvas gaidas ar konkrēto medikamentu, un tas dažreiz efektu izpauž jau nākamajā dienā vai pat tajā pašā dienā, kad tableti iedzer.
Psihiatram visas šīs nianses cilvēkam būtu jāpaskaidro – kā zāles darbojas, ar ko rēķināties, citādi, nesagaidot tūlītēju efektu, cilvēks atkal vilsies. Turklāt ne vienmēr izdodas uzreiz ar pirmo medikamentu palīdzēt – pacienti ļoti individuāli reaģē uz zālēm.
– Runājot līdzībās, antidepresants jāpiemeklē tāpat kā katrai sievietei piemērotākā hormonālā kontracepcija?
– Apmēram. Tāpēc nepieciešama pacietība, jo tas prasa laiku. Sākotnējais efekts parādās pēc divām nedēļām, un paiet mēnesis, pusotra, divi mēneši, kamēr antidepresants savu efektu izpauž pilnībā. Pētījumi rāda, ka zāles pēc tam jāturpina lietot vidēji sešus mēnešus no uzlabošanās brīža. Pārtraucot lietot zāles šajā laika posmā, pastāv ļoti liels risks, ka depresijas stāvoklis var ātri atjaunoties, ja tā ir vidēji smaga vai smaga depresija.
Ja cilvēks atkārtoti cieš no depresijas, iesaka antidepresantus lietot vēl ilgāk – gadu, divus. Risks, ka cilvēks piedzīvos vēl kādu depresijas epizodi, ir visai liels – pat sešdesmit procentu. Īpaši, ja šī depresija ir saistīta ar bioloģiskajiem faktoriem, nevis psihoemocionālu krīzi cilvēka dzīvē.
– Ko zāles dara?
– Pirmo antidepresantu mērķis bija un ir bloķēt to enzīmu, kas noārda noteiktus neiromediatorus. Nākamā medikamentu paaudze bija tricikliskie antidepresanti – to mērķis ir ilgāk uzturēt neiromediatoru produktīvo darbību, vārdu sakot, uzlabo serotonīna izmantošanu. Vēl jaunākie antidipresanti veicina, stimulē garastāvokļa maiņas neiromediatoru, piemēram, serotonīna, sintēzi. Un visu šo medikamentu mērķis ir rosināt smadzenes atsākt normālu funkcionēšanu, lai prāts varētu skaidrāk domāt un cilvēks atkal darbotos, normāli gulētu, mīlētu, mīlētos, strādātu, saskatītu savai dzīvei jēgu.
Starp antidepresantiem un antipsihotiskajiem jeb trauksmi mazinošajiem līdzekļiem (trankvilizatoriem) ir liela atšķirība. Trakvilizatori ir nomierinoši līdzekļi, tie neko neārstē, tie tikai nomierina un palīdz cilvēkam atslābināties – lai viņš varētu atpūsties no prāta, kas nespēj atslēgties. Bet antidepresanti ārstē zināmus neiroloģiskus traucējumus
Ir daži antidepresanti, kuru lietošanu var pārtraukt strauji, taču pārsvarā iesaka no antidepresantiem atteikties pakāpeniski, mazinot zāļu devu. No antidepresantiem atsakās, kad cilvēks pietiekami stabili jūtas dzīvē, viņam iet labi, viņš atbalstu var gūt no kā cita – labās attiecībās, ģimenē; viņam ir darbs, kas patīk un sniedz gandarījumu; aizraušanās, kur sevi izpaust, pašapliecināties – tas cilvēkam palīdz iegūt neatkarību no zālēm. Plus vēl psihoterapija, kas arī palīdz atteikties no zālēm. Tādā veidā cilvēks var pakāpeniski iziet no depresijas.
– Antidepresanti bojā citas orgānu sistēmas?
– Klīniskos pētījumos pierādīts, ka nekādus nopietnus bojājumus tie nerada. Vienīgi cilvēkiem, kuriem jau ir aknu vai nieru darbības traucējumi, iesaka piesardzīgāk lietot antidepresantus, jo izvadorgānu darbības traucējumu dēļ antidepresanta aktīvā viela organismā var uzkrāties lielākā devā. Ar to vajag rēķināties. Vecās paaudzes antidepresanti dažreiz izraisa sirdsdarbības traucējumus vai, piemēram, var pasliktināt glaukomas stāvokli, vai izsaukt priekšdziedzera – prostatas – saslimšanu, vai radīt kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumus. Jaunākas paaudzes antidepresanti šajā ziņā ir daudz nekaitīgāki.
– Tad kāpēc izvēlas vecos? Tāpēc, ka lētāki?
– Vecie ir lētāki. Bet ne tikai. Vecie medikamenti dažreiz ir pat efektīvāki par jaunās paaudzes antidepresantiem. Teiksim tā – jaunās paaudzes antidepresanti nav pārspējuši vecās paaudzes antidepresantus iedarbības ziņā. Dažreiz vecajiem – tricikliskai grupai – ir pat priekšrocības: piemēram, ja cilvēkam depresija norit ar hroniskām muguras sāpēm.
Mēneša deva lētākajiem antidepresantiem – trīs četri lati. Dārgākie, cik man zināms, divdesmit līdz trīsdesmit latu. Bet bieži vien depresijas ārstēšanai pievieno arī citus medikamentus, piemēram, miega līdzekļus vai zāles, kas pastiprina antidepresanta iedarbību vai mazina trauksmi. Tas viss var sadārdzināt izmaksas.
– Tipiskākās kļūdas, ārstējot depresiju...
– Ja tiek nozīmēti medikamenti garastāvokļa vai trauksmes, vai abu ārstēšanai, manuprāt, psihiatrs ir vislabākais speciālists, kas to varētu darīt, jo bieži vien citiem ārstiem nav laika un varbūt zināšanu, lai zem šīs depresijas pamanītu ko citu, vairāk. Piemēram, cilvēks cieš no tādiem nopietnākiem stāvokļiem kā balsīm galvā vai nepamatotām baiļu sajūtām. Tās arī var radīt depresiju, taču ārstēšanas taktika ir jāmaina. Proti, antidepresanti šādu stāvokli ne vienmēr uzlabo un dažreiz pat pasliktina. Tāpēc vajadzīgs kompetentāks skatījums, lai kopainu izprastu labāk.
Vēl viena kļūda, ar ko nākas ikdienā saskarties, – cilvēki ar personības traucējumiem, kuriem arī bieži uznāk depresīvi stāvokļi, bet kuru problēma pamatā ir grūtības savā dzīvē radīt stabilitātes sajūtu gan attiecībās, gan darba attiecībās, gan attieksmē pret savu paštēlu. Nespēja uzticēties citiem cilvēkiem, aizvainojums... Tādos gadījumos ir diezgan ierobežotas iespējas palīdzēt tikai ar medikamentiem. Tur nepieciešama arī psihoterapija.
Cilvēki baidās no psihiatriskās aprūpes, vairās no tās. Tas saistās ar vairākiem aizspriedumiem. Piemēram, bieži vien cilvēki uzskata, ka garīga saslimšana ir sinonīms intelektuālai nepilnvērtībai. Bet tā nav! Garīga saslimšana ir emocionāla rakstura problēma, un no garīgām saslimšanām cieš intelektuāli ļoti apdāvināti cilvēki, ļoti radoši cilvēki.
– Melanholisko valsi Emīls Dārziņš esot uzrakstījis, būdams depresijā. No šīs kaites cietis Ļevs Tolstojs un pasaku meistars Andersens.
– Tieši tā. Tāpēc ir maldīgi šādi domāt.
– Bet mēs dzīvojam tur, kur dzīvojam. Kā lai pasaka, piemēram, savam dēlam, meitai, mammai vai vīram, ka viņam vajadzētu aiziet pie psihiatra.
– Jāsāk saruna ar šo cilvēku. Jāmēģina aprunāties. Ļoti svarīgi, lai cilvēks apzinātos savas grūtības un pats izjustu motivāciju kaut ko mainīt un risināt savas problēmas. Varbūt, ja vīrietim ir sarežģījumi attiecībās ar sievu, tad ir grūti pieņemt sievas mēģinājumus palīdzēt. Tā varētu būt, bet ne vienmēr, jo cilvēks, kurš tiešām cieš no depresijas, parasti lielākā vai mazākā mērā to apzinās. Un viņš ieklausīsies arī sievas skatījumā no malas – pat tad, ja attiecības nav tik spīdošas un emocionāli tuvas.
Bet, ja ne... Varbūt mēģināt to darīt zināmu ar draugu palīdzību, ar to cilvēku starpniecību, kas viņam ir autoritātes vai ar kuriem viņam varētu būt emocionāli tuvas attiecības.
– Vai psihiatrijas skolas atšķiras – jaunā un vecā skola –, ja ir runa par depresijas ārstēšanu? Cilvēki cenšas visiem spēkiem apiet valsts psihiatriju – tā ir vai tikai man tā šķiet?
– Padomju laikā lielāks uzsvars psihisko traucējumu izpratnē un ārstēšanā tika likts uz bioloģiskajiem faktoriem, un psihoanalīze un psihoterapija vairāk saistījās ar Rietumu pasauli un ASV, kur šīs jomas spēcīgi attīstījās. Tagad jaunajiem psihiatriem ir iespēja apgūt arī psihoterapiju un integrēt savā prātā šīs dažādās pieejas, un tādā veidā sniegt daudzpusīgāku izpratni un palīdzību pacientam, kurš cieš no depresijas. Mūsu valsts psihiatrijā pietrūkst tieši šīs iedziļināšanās cilvēka pārdzīvojumos, problēmās, bet pacienti pēc tā ilgojas. Ikdienas situācija ir tāda, ka slimnīcu ārstiem ir ārkārtīgi liela slodze un atliek diezgan maz laika, ko veltīt katram konkrētajam pacientam. Nav laika veltīt uzmanību pietiekamā daudzumā, lai ar viņu izveidotu jēgpilnas attiecības, lai labāk izprastu viņa dzīvi un problēmas. Bet, manuprāt, ārstēšana psihiatrijā pamatā balstās uz ārsta un pacienta attiecībām. Un, ja nav šo attiecību, tad bieži vien ārstēšanās un tālākā psihiatriskā aprūpe lemta neveiksmei.
Ja valsts psihiatriem būtu vairāk laika iedziļināties pacientā, tad, manuprāt, mainītos arī sabiedrības attieksme pret valsts psihiatriju. Tas ir viens no veidiem, kā varētu mazināt pretestību vai aizspriedumus pret to.
– Ar ģimenes ārsta norīkojumu ir iespējama psihiatra palīdzība?
– Vispār psihiatrijas aprūpe ir viena no retajām medicīnas jomām, kur palīdzība vēl ir pieejama. Nav pat vajadzīgs ģimenes ārsta nosūtījums – cilvēks piezvana uz ambulatorās nodaļas reģistratūru, pierakstās pie psihiatra un ierodas uz konsultāciju. Vienīgi vajag paņemt līdzi personu apliecinošu dokumentu. Pirmreizējā konsultācija valsts poliklīnikā maksā trīs latus, ar maznodrošinātās personas statusu – pilnīgi bez maksas. Turpmākās vizītes visiem psihiatrijas pacientiem ir par brīvu. Turklāt cilvēkiem, kas cieš no atkārtotām depresijas epizodēm, iespējams saņemt medikamentus ar piecdesmit procentu kompensāciju.
– Un privāti?
– Daudzi ārsti pieņem privātā kārtā. Tā ir iespēja saņemt lielāku uzmanību, vairāk laika un iedziļināšanos cilvēka problēmās. Vizīte klasiski ilgst 45–50 minūtes. Dažreiz var vienoties arī par ilgāku laiku, savukārt, ja cilvēks ārstējas tikai ar medikamentiem, šis laiks mēdz būt īsāks – varbūt 20 minūtes, pusstunda.
Vizīte pie privāta psihiatra maksā no desmit līdz apmēram divdesmit latiem.
– Vai depresiju izdodas izārstēt ar homeopātiju, akupunktūru, nervu tējām?
– No savas prakses zinu, ka šīs ir lietas, ko cilvēki bieži izmēģina, pirms vēršas pie psihoterapeitiem vai pie psihiatriem. To efekts lielā mērā atkarīgs, kā cilvēks pats sevi nosakņo – placebo efekts ir diezgan nozīmīgs. Bet pieļauju domu, ka ir arī kaut kādas citas sakarības, kam klasiskajā medicīnā netiek pievērsta tik liela uzmanība. Esmu saskāries ar cilvēkiem, kam šīs metodes ir palīdzējušas, tāpēc negribu nostāties kategoriski pret, piemēram, homeopātiju un akupunktūru. Un tomēr, ja cilvēks cieš no smagas depresijas un panikas lēkmēm, tad nepieciešama klasiskā medicīna, kura specializējusies un kuras iespējas ir pārbaudītas. Medikamenti un psihoterapija.
Kā pašai sev palīdzēt, ja ieildzis depresīvs noskaņojums?
1. Atrodi cilvēku, ar kuru vari parunāt par dzīvi, jo visgrūtāk depresiju pārvarēt, ja esi ar to palikusi viens pret vienu.
2. Plāno dienu. Tas neļaus grimt dziļākā depresijā. Un ievēro principu: lielus darbus saskaldi sīkākos, kas būtu paceļami, paveicami. Piemēram, nevis "uzkopšu māju", bet vispirms "noslaucīšu putekļus", tad – "iztīrīšu paklāju", tad – "nomazgāšu logus"...
3. Rosini pozitīvas emocijas. Atceries un padomā par jebko, kas radījis prieku.
4. Par spīti sliktajam garastāvoklim – ej cilvēkos. Galvenais – neieraujies savā čaulā.
5. Ļauj radiniekiem sevi atbalstīt. Neslēp neko. Cilvēki, kas tev dzīvo blakus, tāpat jūt, ka kaut kas nav kārtībā.
Anija Pelūde
Informācija ZL datubāzē
