Millera-Fišera sindroms: Cēloņi, simptomi, ārstēšana
Millera-Fišera sindroms (MFS) ir biežāk sastopamu, bet joprojām retu nervu sistēmas traucējumu apakšgrupa, kas pazīstama kā Gijēna-Barē sindroms (GBS). MFS ir autoimūna slimība, kas rada vieglu vai smagu muskuļu vājumu; to izraisa imūnsistēmas reakcija pret atsevišķiem nervu proteīniem, kas ir būtiski kustībām, sajūtām un ķermeņa funkcijām. MFS skar visu vecumu cilvēkus, taču biežāk pieaugušos – sevišķi vīriešus.
Cēloņi
Ir izpētīts, ka vīriešiem ir divas reizes lielāka iespēja saslimt ar Millera-Fišera sindromu nekā sievietēm. Lai arī MFS skar visu vecumu cilvēkus, taču biežāk cilvēkus, kas ir pusmūžā – vidējais MFS attīstības vecums ir 43,6 gadi.
Gan GBS, gan Millera-Fišera sindromu cēlonis ne vienmēr ir skaidrs, tomēr diezgan bieži to izraisa infekcijas slimības (piemēram, gripa, denges drudzis, vai HIV), retāk imunizācija, operācija vai traumas, arī kuņģa bojājums.
Nav pilnībā skaidrs, kāpēc GBS un MFS attīstās, reaģējot uz šīm izplatītajām slimībām. Daži pētnieki uzskata, ka vīrusi var kaut kādā veidā mainīt nervu sistēmas šūnu struktūru, liekot ķermeņa imūnsistēmai tos atpazīt kā svešus un cīnīties pret tiem. Tā rezultātā tiek traucēta nervu signālu pārraidīšana, var rasties muskuļu vājums, kas raksturīgs abiem augšminētajiem sindromiem.
Simptomi
Kamēr Gijēna-Barē sindroms mēdz izraisīt muskuļu vājumu, kas sākas ķermeņa apakšdaļā un virzās uz augšu (kājas, rokas), Millera-Fišera sindroms parasti sākas ar acu muskuļu vājumu, progresējot no ķermeņa augšdaļas uz leju.
Biežāk sastopamie MFS simptomi ir neskaidra redze, redzes attēla dublēšanās (diplopija), sejas muskuļu novājināšanās, piemēram, nespēja smaidīt vai svilpot, neskaidra runa un samazināts rīstīšanās reflekss, tāpat arī slikts līdzsvars, svārstīga gaita, kā arī notrulināti refleksi (piemēram, uzsitot pa ceļgalu).
Ārstēšana
Specifiska MFS ārstēšana nav zināma – tādēļ tā ir simptomātiska, lai novērstu slimības izraisītās izpausmes. Ārstēšanas mērķis ir samazināt simptomu smagumu un paātrināt atveseļošanos. Divi galvenie ārstēšanas veidi ir imūnglobulīna terapija un plazmasferēze (asins attīrīšanas metode).
Imūnglobulīna terapija ietver lielu proteīnu devu ievadīšanu (intravenozi), ko imūnsistēma izmanto, lai uzbruktu infekcijām. Novērots, ka šī terapija ir visefektīvākā, ja uzsākta 7 līdz 14 dienu laikā pēc pirmo simptomu parādīšanās. Plazmaferēze, savukārt, ir procedūra, kurā sarkanie un baltie asins ķermenīši tiek izdalīti no asins plazmas un no jauna atkal tiek ievadīti organismā.
Ja muskuļu vājums pastāv arī pēc akūtās slimības fāzes, pacientiem var būt nepieciešami rehabilitācijas pakalpojumi, lai nostiprinātu muskuļus un novērstu funkcionēšanas traucējumus.
