Mazuļa dzīves pirmie 12 mēneši

Lai arī piedzimstot bērniņš vēl neprot runāt, viņš dzird, redz un jūt visu, kas notiek visapkārt! Kā mazulim klājas lielajā krāsu un skaņu pilnajā pasaulē? Daudzas lietas, kas pieaugušajiem šķiet ikdienišķas, bēbītim rada gluži vai revolūciju.

Pirmais mēnesis: ar acīm īsu brīdi spēj fiksēt priekšmetus 30–40 cm attālumā sev priekšā, pirmajās nedēļās raud bez asarām, spēcīgākais – zīšanas reflekss.
Otrais mēnesis: mazais, guļot uz vēdera, sāk balstīties uz augšdelmiem, aktīvāk vērot priekšmetus un cilvēku sejas, plaukstas aizvien savilktas dūrītēs, taču, cenšoties satvert kādu priekšmetu, tās atveras, reaģē uz apkārtējiem trokšņiem un sāk attīstīties paša balss saites.
Trešais mēnesis: sāk spēlēties ar savām rociņām, pirkstiem, tos liek mutē, sāk apzināti smaidīt.
Ceturtais mēnesis: no guļus pozas spēj pagriezties uz vieniem vai otriem sāniem, spēlējas ar rociņām un priekšmetiem, liekot tos mutē, tādā veidā tos iepazīstot, parāda vēlmi kontaktēties ar cilvēkiem un ar viņiem mācās komunicēt – smaidot, kliedzot utt.
Piektais mēnesis: sāk spēlēties ar kājiņām, patīk sevi vērot spogulī, izrunā pirmās zilbes, patīk kontaktēties ar cilvēkiem.
Sestais mēnesis: aktīvi spēlējas, priekšmetus var satvert ar abām rokām, prot atšķirt dažādus materiālus, patīk čaukstoši materiāli, bieži runājas, arī savā nodabā, mēģina atdarināt mammas vai tēta sacīto, patīk paslēpes, pats spēj noturēt pudelīti, var sākt izrādīt interesi par kādu vienu mīļāko rotaļlietu.
Septītais mēnesis: iesaistās rotaļās, izvēlas rotaļlietu, virzās uz to un mēģina satvert – šāda interese veicina līšanas un rāpošanas kustības, sāk imitēt skaņas.
Astotais mēnesis: vienā plaukstā var satvert divus mazus priekšmetus, prot reaģēt uz lūgumiem, piemēram, "nāc, paņem!", sāk saprast lietu un darbību nozīmi, piemēram, ja mamma sāk tīrīt zābakus, drīz iesim ārā.
Devītais mēnesis: prot pasniegties pēc mantām, kas ir augstāk nekā rokas stiepiena attālumā, daudz spēlējas, iepriecina pirkstiņspēles, dažādas skaņas, mūzika, prot mainīt balss skaļumu.
Desmitais mēnesis: ir izveidojies stabils savējo cilvēku loks, kas nav tikai mamma un tētis, kļūst uzstājīgs, ja kaut ko vēlas/nevēlas.
Vienpadsmitais mēnesis: izrāda sajūtu par spēlēm, patīk mammas un tēta darba rīki, piemēram, karotes un katli.
Divpadsmitais mēnesis: pats prot ēst ar karotīti, padzerties, iepriecina viss neredzētais, patīk bildes grāmatās un žurnālos, dažādi trokšņi, prot dziedāt un dejot, prot būvēt torņus no rotaļu klučiem. Liekot klucīšus, bērns iemācās kontrolēt roku un plaukstu kustības, kas veicina ātrāku patstāvīgu ēšanas prasmes apgūšanu. Liekot klučus vienu virs otra, bērns aktīvi koncentrē skatienu. Ja tie ir dažādu formu un krāsu, tiek veicināts radošums.

Skaņa, ritms un teksts

Mūzika veicina emocionālo un prāta attīstību. Svarīgi, lai bērns ne tikai klausās mūziku, bet pats var spēlēt mūzikas instrumentus, piemēram, klavieru taustiņus, vienkāršus sitamos instrumentus – kastaņetes un tamburīnu, radīt skaņas, pieaugušo klātbūtnē spēlējot ģitāru, ar pirkstiņu pieskaroties un pavelkot stīgu. Pat ritmiskai karotes sišanai pa galda virsmu ir pozitīva nozīme. Mazulis iemācās atpazīt skaņas, sāk saprast dažādas likumsakarības. Piemēram, izdzirdot klauvējienu pie durvīm, sekos durvju atvēršana, aiz kurām būs kāds cilvēks. Vai arī mazais mācās atšķirt suņa, kaķa vai putnu valodu: vau-vau, ņau-ņau vai čiv-čiv. Ja mazulis pats spēlē kādu instrumentu, tas trenē arī pirkstu muskulatūru, kas tālāk labvēlīgi darbojas runas attīstībā.

Pierādīts, ka bērni dziedātus tekstus uztver labāk nekā stāstītus. Mamma var pamēģināt, piemēram, vārdus: pacel, lūdzu, rociņu, izdziedāt ar savu melodiju. Redzēsi, ka mazais lielāku uzmanību pievērsīs, ja vārdi tiks izteikti melodijā, un arī teikto izpildīs veiklāk! Tāpat mammas var dziedāt to, ko viņas dara. Tas ir līdzīgi kā tautasdziesmās – kad darīja darbiņu, dziedāja par to.

! Pierādīts, ka mūziku cilvēks neuztver tikai ar ausīm, bet ar visām maņām. Cilvēka ausī ir ap 30 000 nervu šūnu, un, klausoties mūziku, katra no tām raida signālu centrālajai nervu sistēmai. Skaņu vibrāciju uztver arī āda, kas impulsus raida uz perifēro nervu sistēmu. Jaunās māmiņas un tēti droši vien ir novērojuši, ka zīdainim netraucē iemigt mūzika vai pat uz ielas skaļi braucošās automašīnas. Ritmiskas skaņas cilvēku nomierina, un tas saistīts ar cilvēka sirdsdarbību. Mūzikas terapijas speciālisti atzīst, ka vislabāk spēj iemidzināt klasiskā mūzika un dabas skaņas, piemēram, jūra, negaiss. (Pieaugušam veselam cilvēkam ir 14–16 ieelpas minūtē. Ritmiski tās izkārtojas šādi: 3 pussekundes – ieelpa, 3 pussekundes – izelpa un 2 pussekundes – pauze.

Izrādās, tāds pats ritms ir jūrai, tāpēc jūra tik labi spēj nomierināt.) No šīs informācijas izriet, ka zīdaiņu vecākiem nav jābaidās atskaņot ne ritmisku, ne mierīgu mūziku. Nevajag vairīties mūziku klausīties diendusas brīžos, bet skaņas gan jāizslēdz nakts laikā. Tas mazulim ļauj ielāgot – pa dienu var nosnausties, bet tā ir diena, savukārt nakts laikā ir jāguļ, ir tumšs un kluss. Klusumam jābūt arī tādēļ, ka nakts laikā atpūšas gan mammas un tēta, gan zīdainīša organisms.

Krāsu iepazīšana

Krāsas ir saistītas ar garastāvokli. No vienas puses – apkārtējās telpās esošās krāsas spēj ietekmēt noskaņojumu. No otras puses – cilvēki pēc sava iekšējā stāvokļa izvēlas krāsas. Tas attiecas ne tikai uz pieaugušajiem. Mazuļiem ļoti patīk spilgtas un siltas krāsas. Piemēram, mazajam var piedāvāt izvēlēties grabuli zilā vai zaļā krāsā. Visticamāk, ka viņa izvēle būs par labu siltajam tonim.

Lai mazulis savā mājā justos labi, jaunajiem vecākiem svarīgi izvēlēties arī pareizo istabas sienu toni. Sarkanās krāsas izvēle norāda, ka cilvēkam ir sajūsmināts garastāvoklis. Sarkanie toņi rosina apetīti, tāpēc piemēroti ēdamistabās. Oranžais simbolizē prieku, siltumu, viesmīlību un gādā par patīkamu atmosfēru, tāpēc šī krāsa piemērota dzīvojamām istabām vai telpām, kur uzturas visa ģimene. Dzeltenie ir silti un viesmīlīgi toņi, kas rada patīkamu noskaņojumu. Iesaka dzeltenās krāsās krāsot koridorus, vestibilus, foajē. Zilo krāsu toņi cilvēku it kā nomierina, taču, no psiholoģiskā skatījuma, cilvēki, kuri izvēlas zilo, ir skumji vai bēdīgi. Interesanti, ka zilā krāsa ēdamtelpās nomāc apetīti. Zaļā krāsa nomierina, tāpēc piemērota gan dzīvojamās telpās, gan guļamistabās. Tiek uzskatīts, ka melnā krāsa rada negatīvu noskaņu, bet, ja cilvēks izvēlas balto krāsu, to esot grūti raksturot.

Vecāki caur krāsu iepazīšanu mazajam var veicināt arī runas attīstību. Piemēram, ja mantu kastē ir sarkans klucis, to ņemot, mazajam parādīt un skaidri teikt: sarkans. Bēbītis sniegsies pēc tā, vispirms klausīsies, ar laiku mēģinās atkārtot un drīz vien pats pratīs atpazīt krāsas.

Rakstu sagatavoja