Jau izsenis tika meklētas dažādas iespējas, lai kavētu grūtniecības iestāšanos. Ir atrasts pat ēģiptiešu papiruss, kas datēts ar 1850.gadu pirms mūsu ēras, kur sniegts padoms sajaukt krokodilu mēslus ar eļļu, lai iegūtu ziedi, kas ievadāma sievietes makstī pirms dzimumakta. Vēlāk datētos papirusos minēti vaginālie tamponi ar akāciju uzlējumu.

Antīkās pasaules slavenākais ginekologs Soranos pirmais atdalīja jēdzienus "aborts" un "kontracepcija", bet slavenais domātājs Aristotelis teicis, ka grieķu sievietes no nevēlamas grūtniecības mēģinājušas izsargāties intīmo ķermeņa daļu ieziežot ar ciedru un olīvu eļļas maisījumu. Jau antīkajā pasaulē Hipokrats ieteica lietot šķīdumu, kurš veicina neauglību. Šī šķīduma sastāvā ietilpa metāla un minerālu elementi.

Tumšādainās sievietes Gvinejā šais nolūkos pēc dzimumakta maksti skalojušas ar citronu sulu.Okeānu salu sievietes pirms seksa makstī ievadīja jūras aļģes sūkļus. Senajā Āfrikā sievietes pirms seksa makstī ievadīja speciālas zālītes vai saknītes, vīrieši pārsvarā pielietoja pārtraukto dzimumaktu.

Amerikas spāņu iekarotāju hronisti atstājuši liecības par indiāņu īpaši aktīvo seksuālo dzīvo un par indiāņu sieviešu izsargāšanās metodi - četras dienas košļāt pētersīļus, lai kļūtu neauglīgas, vai arī deviņas dienas pēc mēnešreizēm vispār nestāties seksuālos kontaktos. Arī īpašām dejām piedēvēja kontracepcijas iedarbību, tāpēc okeānu salu sievietes pēc seksa uzsāka īpašu deju, kurā, aktīvi kustinot gurnus, centās atbrīvoties no spermas.

Seno ķīniešu medicīnas grāmatā vēstīts, ka jāņem dzīvsudrabs, tas visu dienu jākarsē, tad tukšā dūšā jāieņem viena maza lodīte un tā varot kļūt neauglīgs uz visiem laikiem.

Indijas tropiskajā daļā un Šrilankā sievietes dienās, kad nevēlējās, lai iestājas grūtniecība, ēda papaijas augļus. Rietumu zinātniekiem tas likās neiespējami, bet 1993.gadā Anglijas pētnieki atklāja, ka papaijā ir enzīms, kas iedarbojoties ar hormonu progesteronu, novērš grūtniecības iestāšanos.

Japāņu erotiskajās grāmatās minēts "koytai", kas darināts no plānas ādas, taču nav zināms kas to lietoja - sieviete vai vīrietis. Vēlākos aprakstos minēti cieti prezervatīvi, kas darināti no ragiem vai bruņurupuča apvalka, kā arī izmantoja ar eļļu piesūcinātas bambusa lapas, kuras ievietoja makstī.

Pirmā revolūcija kontracepcijas vēsturē notika 16.gadsimta otrajā pusē, kad itāļu fiziķis un anatomiķis Gabriels Fallopia pirmais izgudroja linu auduma apvalku vīrieša dzimumloceklim, ko jāvalkā mīlēšanās laikā, lai pasargātu sevi no seksuāli transmisīvajām slimībām. Šī bija sifilisa ēra, kad slimība izplatījās vēja ātrumā. Tas bija priekšvēstnesis prezervatīvam.

Kontracepcijas zinātniskā izpēte sākās 17.gadsimtā, kad atklāja pirmo mikroskopu. 1677.gadā holandiešu dabazinātnieks atklāja, ka vīrieša sperma sastāv no spermatozoīdiem un beidzot radās racionāls izskaidrojums tam, kāpēc reizēm uz māņticību un burvestībām balstītās kontracepcijas metodes palīdzēja, bet dažreiz nē. Zinātnieki pierādīja spermatozoīdu kustīguma mazināšanos, mainot maksts pH līmeni ar etiķskābi.

18.gadsimtā Francijā kā kontracepcijas metodi izmantoja kādu īpašu sūkli, kas sajaukts ar dažiem pilieniem konjaka. Sūkli ievadīja makstī, sperma tālāk netika, bet ja arī tika, tad tā saujaucās ar konjaku un spermatozoīdi kļuva neaktīvi.

1843.gadā amerikāņu ķīmiķis Čārlzs Gudjiers izgudroja pirmo elastīgas gumijas prezervatīvu, kas turklāt bija ūdeni necaurlaidīgs. Kaut arī daudzas valstis savām aptiekām neatļāva tirgot jauno izgudrojumu, kopš šī brīža tika aizliegts izvirzīt jebkādas pretenzijas attiecībā uz kontracepciju.

1925.gadā japāņu ginekologs atklāj saistību starp ovulāciju un mentruālo asiņošanu, nosaka menstruālā cikla periodu, kurā grūtniecība neiestājas, bet 1950. gadā no Meksikas vīnogu saknēm tika izdalīts pirmais pussintētiskais progesteronam līdzīgais preteprāts.

Pirmās pretapaugļošanās tabletes tika radītas 1960.gadā, kurās bija 10 reižu lielāks hormonu līmenis nekā mūsdienu pretapaugļošanās tabletēs. Pirmās orālās kontracepcijas tabletes, kas tika pārdotas Eiropā 1961.gadā, bija "Anovar". Tabletītes zaļajā iepakojumā, ko par 8 vācu markām varēja iegādāties vienīgi precētās sievietes.

Ilze Mežniece