Foto: pixabay.com

Konsultē IEVA CĪRULE, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas alergoloģe, un INGUNA VECVAGARE, ārste homeopāte Centra homeopātiskajā klīnikā, Latvijas Homeopātu asociācijas prezidente.

Lai gan reizēm šķiet, ka alerģija ir tāda kā modes slimība, tomēr bieži tā ir ļoti nepatīkama un traucē pilnvērtīgi dzīvot ne tikai bērnam, bet arī vecākiem. Labā ziņa ir tā, ka ar alerģiju var iemācīties sadzīvot un daļa alerģiju, bērnam pieaugot, pāriet.

Kad veikt testu?

Dažkārt atrast īsto alerģijas izraisītāju ir diezgan sarežģīti. Var palīdzēt testi, ko veic pulmonologi. Daktere Ieva Cīrule uzskata - ja alerģija ir vieglā formā, ja bērnam nav daudz izsitumu un tie sevišķi neniez vai ir viegls klepus, nav jēgas veikt testu. Jo katrs tests un analīze rada pārdzīvojumus gan bērnam, gan mammai. Bet, ja alerģija traucē pilnvērtīgi dzīvot, mazajam dienā un naktī ir smags klepus, stipra nieze un viņš nevar pagulēt, tad ieteicams darīt visu, lai noskaidrotu alerģijas cēloni un bērnam pēc iespējas labāk varētu palīdzēt. 

Visbiežāk taisa ādas dūriena testu - uz bērna ādas uzpilina šķīdumu ar iespējamo alergēnu un veic milimetru dziļu dūrienu. Mazajam 15-20 minūtes mierīgi jāsēž. Pēc tam alergologs skatās organisma reakciju, apsārtumu, izmēra ādas pacēlumu. Pārtikas alerģiju noteikšanai lieto arī citu testu – ar speciālu adatu iedur svaigā auglī, dārzenī vai riekstā un pēc tam bērna ādā. Var taisīt asinsanalīzi, kas uzrāda bērna organismā cirkulējošās antivielas. Iespējami arī citi testi, taču vecākiem uz savu galvu neko nevajadzētu darīt, visus izmeklējumus nozīmē ārsts. Daktere Cīrule arī uzsver, ka neviens tests nespēj sniegt 100% drošu atbildi. Dažkārt testa rezultāti var būt pozitīvi, bet bērnam nekādu alerģijas izpausmju nav, un otrādi - mazajam ir sūdzības, bet testi alerģiju neuzrāda.

Dzīvot un sadzīvot

Lai gan alerģija mēdz būt ļoti nepatīkama un pat mokoša, ar to var iemācīties sadzīvot, tikai tā jāpazīst un ar to jārēķinās. Daktere Inguna Vecvagare uzsver, ka, tāpat kā jebkuras citas hroniskas slimības, arī alerģijas ārstēšanā ļoti svarīgs ir režīms. Tas nenozīmē, ka bērnam jāguļ gultā, bet viņam jāievēro noteikta slodze, diēta un dzīvesveids. Ja bērns kaut ko nedrīkst darīt, piemēram, ēst olas, tad arī pārējiem ģimenes locekļiem nevajadzētu uzturā lietot olas. Lai bērnam nav vilšanās, ka citi to ēd, bet viņš nedrīkst, un lai nebūtu iespējas tikt klāt nevēlamajam produktam. Ja ģimenē ir vecāki bērni, noteikti jāsarunā, ka viņi nesmiesies par mazo, kuram ir neglītas pumpas vai katru rītu tek deguns. Vienlaikus bērnam jāzina, ka viņam ir alerģija, un vecākiem jāizskaidro, ka tas nav nekas mistisks un slikts – vienkārši tāda organisma reakcija. Ja bērnam aizrāda un apsauc, lai viņš vienreiz beidz kasīties, mazais var iedzīvoties kompleksos, kas viņam traucē draudzēties ar vienaudžiem, veidot attiecības. Ja par mazo kāds ir smējies, jo viņš kasās vai viņam sākusies klepus lēkme, bērnam var rasties bailes, kauns un no tā ciest pašapziņa un emocionālais noskaņojums. Jo vairāk stresa, jo vairāk bērnam niez, un kļūst tikai sliktāk. Tāpēc svarīgi ar bērnu izrunāties, atbalstīt viņu un iedrošināt runāt par alerģiju, lai mazais ar saviem jautājumiem nepaliek viens.

Ieelpojamās alerģijas

Kā tās izpaužas? Par alerģiju liecina tas, ka bērns parasti no rīta klepo un šķauda, klepo arī naktī uz rīta pusi, viņam bieži tek deguns. Smagākos gadījumos parādās arī sēcoša izelpa, dzirdama pīkstēšana krūtīs. 

Visbiežāk sastopamas ieelpojamās alerģijas, piemēram, pret mājas putekļu ērcītēm, pelējumu, mājdzīvniekiem, īpaši, suņiem, kaķiem. Alerģiskās iesnas un astma, kas rodas no alergēna ieelpošanas, ir līdz pat 8–12% skolēnu (Īrijā un Lielbritānijā alerģija ir pat katram trešajam bērnam).

Ko darīt? Pret šo alerģiju var cīnīties, sakārtojot apkārtējo vidi, bet tas ne vienmēr ir tik vienkārši. Vispirms vajadzētu iztīrīt māju no pelējuma un atbrīvoties no visa, kur var mājot putekļu ērcītes, - paklājiem, mīkstajiem grīdas segumiem. Ja alerģija ir smaga, jāatbrīvojas arī no aizkariem, pūkainiem dekoratīvajiem spilveniem u. c. Ja bērnam alerģiju rada, piemēram, kaķa spalvas, viņam katru rītu asaro acis, tek deguns, kaķi ieteicams aizvest, piemēram, uz laukiem pie vecvecākiem. Ja alerģija ir neliela, kaķis ir mājās no mazuļa dzīves pirmās dienas un mazais ieklepojas tikai brīžiem, visbiežāk vīrusu laikā, var nogaidīt - varbūt bērns pieradīs un alerģija pāries. Otrkārt, mājoklis kārtīgi jāvēdina, jo dzīvokļos, īpaši ar pakešu logiem, bieži vien nav ventilācijas, līdz ar to gaiss telpās ir sastāvējies, sasmacis. Dažkārt vecāki bailēs, ka klepojošais bērns saaukstēsies, logus vispār vaļā never un mazo ārā neved - tā ir kļūda. Telpas kārtīgi jāvēdina, un, ja bērnam trīs dienas nav bijusi paaugstināta temperatūra, viņš jāved ārā. Bērns ar alerģisku klepu var iet arī uz bērnudārzu, izņemot reizes, kad ir alerģijas saasinājums, jo tad mazais viegli var dabūt klāt kādu vīrusu un slimība noritēs dubultsmagi. Treškārt, ieteicams bērnu norūdīt un pieradināt pie krasām temperatūras svārstībām, kas ir viens no galvenajiem saslimšanas iemesliem. Piemēram, kad bērns ir vesels un neklepo, vakarā pēc tam, kad kājas nomazgātas siltā ūdenī, uzlej auksta ūdens šalti. 

Vienlaikus mazajam jālieto ārsta norādītie medikamenti vai homeopātiskie preparāti. Ārstēšana visbiežāk ir ilgstoša un ar dažādām sekmēm. Nereti ir tā: kamēr bērns lieto zāles, viss ir labi, tiklīdz pārtrauc – sākas alerģijas saasinājums. Daktere Ieva Cīrule uzsver, ka vienīgais paliekošais efekts šajā gadījumā ir imūnterapijai, ko bērnam pēc piecu sešu gadu vecuma var nozīmēt alergologs. Bērnam iekšķīgi dod līdzekli, kurā mazās devās ir mājas putekļu ērcītes vai ziedputekšņi. Terapija ilgst trīs gadus, tās mērķis ir pieradināt bērna organismu pie alergēna. Daļa bērnu no alerģijas izaug, bet nevar paredzēt, kuram alerģija tomēr saglabāsies. 

Dace Rudzīte