– Traģiskais brīdis... Cilvēks atnāk pie mums – viņš skaļi krācot. «Sieva solās no manis šķirties, ja tā turpināšu...» Bet jāteic, ka sievas arī ir dažādas, un nelaimīgās tās ar sliktu miegu. Jo citreiz cilvēks nav pat īpaši liels krācējs – tikai drusku iekrācas, bet sievai ir ļoti trausls miegs un īstenībā viņai ir problēma, nevis vīram. Viņa trūkstas augšā no katra sīkākā troksnīša un vairs nevar iemigt.

– Krākšanu jūs dēvējat pat sīku troksnīti?!

– Retie iekrācieni, kuru dēļ notiek ģimenes skandāli, tie mūs, ārstus, neinteresē. Itin nemaz.

– Kā – nemaz?!

– Kāpēc krākšana vispār rodas? Pirmais cēlonis – kaut kādu iemeslu dēļ ir sašaurināti elpceļi. Deguns slikti elpo, traucē polipi... Kā upē ūdens: platā vietā plūst mierīgi, šaurā vietā plūsma paātrinās, rodas vibrācija un troksnis. Vibrē mīkstās aukslējas. Tas ir tikai troksnis, kurš neietekmē veselību.

Bet – krākšanai var būt arī citi iemesli. Lielas mandeles. Anatomijas īpatnības – mazi žokļi, ir tādi cilvēki ar sīkiem zaķīša zobiņiem... Un, ja žoklis ir mazs, mēlei nav vietas, arī visi mīkstie audi atkrīt atpakaļ, un elpceļā veidojas šaurā vieta. Tiem, kam ir šādas anatomiskas īpatnības, pietiek ar desmit liekiem kilogramiem, lai sāktos elpošanas problēmas, jo krākšanu ļoti ietekmē arī svars. Pie normāla ķermeņa masas indeksa elpceļi ir iegarenas formas. Atver muti pie spoguļa un tu redzēsi skaistus mandeļu lokus, mēli – viss ir iegarens! Bet, parādoties liekajam svaram, elpceļš vienmēr kļūst mazāks, it kā aizaug ar tauciņiem. Ne burtiski, bet būtība tāda ir.

Otrais krākšanas cēlonis – ķermeņa muskulatūras, ieskaitot rīkles muskuļu un mīksto aukslēju, relaksācija miegā. Proti, kad mēs neguļam, muskuļi ir tonizēti, un šis spēks elpceļu notur vaļā. Tiklīdz iemiegam, muskuļu tonuss pazeminās, atslābinās un mēles pamatne pavirzās atpakaļ, daļēji nosprostojot elpošanas ceļu. Tā notiek mums visiem. Domāju, mēs katrs kādreiz, iesnaužoties mašīnā vai lidmašīnā neērtā pozā uz muguras, esam dzirdējuši paši sevi iekrācamies un no šīs skaņas pamodušies. Jā, tas notiek tādēļ.

Trešais cēlonis – fizika. Vīrieši ir tehniskāki cilvēki, viņi parasti zina Bernulli likumu, kura vienkāršots variants skan: jo lielāks plūsmas ātrums, jo mazāks spiediens. Pa resnāku cauruli gaiss plūst lēnāk, šaurākā vietā gaisa plūsma paātrinās, un spiediens kļūst mazāks. Tāpēc arī, pūšot starp divām papīra lapām, tās sakļaujas kopā, jo starp lapām rodas mazāks spiediens. Tāpēc divi lieli kuģi nedrīkst peldēt viens gar otru tuvu, jo starp tiem paātrinās ūdens plūsma, spiediens samazinās, un ūdens masa no ārpuses tos bīda kopā. Bet elpceļos šo situāciju varētu ilustrēt šādi. Iedomājies, ka jāelpo caur salmiņu, kurš ir mīksts. Drusku ievelc gaisu – nekas, bet tiklīdz pavelc stiprāk, tā tas aizlīp ciet. Un, ja visu nakti jāelpo caur šādu šauru, mīkstu caurulīti, kas veras ciet?

– Gaiss plaušās nenonāk.

– Tieši tā. Visbiežāk šaurākā vieta ir mēles saknes mīksto aukslēju līmenī.

Muskuļu tonuss miegā ir vājš, bet tas vēl kaut kā notur elpceļu vaļā. Un tad piesūcošais spēks no plaušām kļūst spēcīgāks par muskuļu tonusu un vienkārši aizrauj elpceļu ciet. Ieelpa nenotiek. Cilvēks uz dažām sekundēm vai pat minūtēm pārstāj elpot. Viņš ir aizmidzis dziļā miegā, izslāpis pēc gaisa, vēders raujas uz iekšu, un tad pēc brītiņa ar skaļu eksplozīvu krācienu elpceļš tomēr atveras – cilvēks atsāk elpot.

– Jā, mēs daudzas zinām, kā tas ir, kad vīram, kurš guļ blakus, pēkšņi it kā apstājas elpošana.

– Bet, ja cilvēks neelpo, skābekļa līmenis asinīs krīt, organismā rodas trauksme un izdalās adrenalīns, noradrenalīns un līdzīgie virsnieru hormoni kateholamīni, kas stimulē sirdsdarbību. Un to var arī konstatēt ar aparātiem. Normāli pulsa biežums ir 60–80 reizes minūtē, bet šajās epizodēs ir 100. Loģiski! Organismam rodas stress, sirdsdarbība paātrinās, asinsvadi sašaurinās, strādā spēcīgāk, lai transportētu skābekli. Tātad šāds cilvēks nakti pavada trauksmainā stāvoklī. Tā vietā, lai notiktu tieši pretējs process – būtu miers, lēnāka sirdsdarbība, asinsspiediens pazeminātos un samazinātos arī pulsa frekvence.

Nākamais kaitējums – paaugstinās asinsspiediens. Tas pierādīts arī pētījumos. Kādā laboratorijā zinātnieki suņiem izveidoja traheostomas – atvēra vaļā kaklu un katru nakti viņi tika epizodiski smacēti – mākslīgi radīja apnoju. Rezultāts: divpadsmit nedēļu laikā suņiem asinsspiediens uzlēca stipri vien augšā. Pārtraucot eksperimentu, asinsspiediens normalizējās.

– Tātad, ja cilvēkam ir augsts asinsspiediens, vispirms vajadzētu tikt galā ar krākšanu, un tad arī asinsspiedienu pazeminošās zāles labāk derētu?

– Tā sanāk.

Vēl sliktums – negatīvais spiediens krūškurvī, kas rodas ieelpas laikā: cilvēks velk elpu, bet gaiss plaušās nenonāk. Tātad negatīvais spiediens mehāniski apgrūtina sirds darbu, jo sirds nav paredzēta strādāt mehāniska spiediena apstākļos. Tā sāk piesūkt asinis – kā sūklis. To dara sirds labais kambaris, tas paplašinās izmēros. Kāpēc šie lielie krācēji naktī bieži staigā uz tualeti? Jo, sirdij pārplūstot ar asinīm, organisms iedarbina pašaizsardzības mehānismu – tas cenšas pastiprināti izvadīt šķidrumu. Proti, adrenalīns paplašina nieru asinsvadus, līdz ar to veicina urīna izdalīšanos. Viņi skrien katras divas stundas uz tualeti un ir pārliecībā, ka tās ir "neizbēgamas vīriešu problēmas", prostata... Viņiem nav ne jausmas, kas patiesībā notiek.

Tāpat kuņģa atvilnis naktī, tā saucamais reflukss... Lielie krācēji stāsta: "Kādreiz naktī pamostos no tā, ka pilna mute pieskrēja ar skābu saturu..." Tas nav biežs simptoms, bet mēdz gadīties. Negatīvais spiediens krūškurvī apnojas laikā rada skābā kuņģa satura atvilni.

– Atvainojiet, mazs precizējums... Kas ir – apnoja?

– No latīņu valodas vārds obstructio tulkojas kā "nosprostojums" vai "šķērslis", bet vārds apnoia grieķu valodā nozīmē "bez elpas". Tāpēc obstruktīva miega apnoja ir elpošanas apstāšanās miegā elpceļu mehāniska nosprostojuma dēļ. Ja elpceļi nosprostojas daļēji – tā ir hipopnoja, ja pilnībā – apnoja.

– Bet pats trakākais, ka cilvēks, kurš krāc, no rīta pieceļas miegains.

– Miegainība ir klasiskais simptoms. Daiļliteratūrā miega apnojas pacientu detalizēti aprakstījis Čārlzs Dikenss savās Pikvika kluba piezīmēs, kas viņu padarīja slavenu. Džo – tas ir kāds resns jauneklis, kurš naktī skaļi krāc, bet dienā ir miegains un bieži aizsnaužas. Pēc tam piecdesmitajos gados ārsts Burvels apkopoja šos raksturīgākos simptomus vienā grupā un nosauca par Pikvika sindromu. Tātad – liels liekais svars, augšējo elpošanas ceļu traucējumi miegā, paaugstināts asinsspiediens, labā kambara paplašināšanās, miegainība dienā. Bet tikai pagājušā gadsimta 70.–80. gados, kad ieviesa polinosonogrāfiju (izmeklēšanas metode, kad ķermenim tiek pievienoti uztvērēji, kas reģistrē dažādus organisma funkciju parametrus miegā visas nakts garumā), beidzot tā pa īstam novērtēja elpošanas apstāšanās lomu un arī iemeslus, kāpēc šie cilvēki, lielie krācēji, ir miegaini.

– Un kāpēc?

– Tiek izjaukta miega struktūra.

Normāls miegs dalās lēnajā un ātrajā. Lēnais ir tad, kad visi procesi kļūst rimtāki. Tam ir četras fāzes, katra arvien dziļāka. Pirmajā un otrajā lēnā miega fāzē nekas īpaši nemainās – mēs tā kā iemiegam, smadzenes kļūst pasīvākas. Taču tāda īsta ķermeņa atjaunošanās sākās lēnā miega dziļajās fāzēs. Tas ir miegs, kura laikā notiek svarīgi vielmaiņas procesi. Hormoni, kas regulē mūsu apetīti un vielmaiņu, – leptīns, gremlīns, augšanas hormons, imunitāti stimulējošais hormons – izdalās dziļajā miegā. Notiek fiziskā ķermeņa atpūšanās un šūnu spēka atjaunošanās. Pēc tam, kad mēs izejam lēno miegu līdz pašai dziļākajai fāzei, seko ātrais – sapņu – miegs. Tas ir miegs, kas smadzeņu aktivitātes ziņā līdzinās nomodam, tomēr ķermenis vēl ir maksimāli atslābis, tātad muskuļu zemākais tonuss ir tieši ātrajā miegā. Tāpēc arī sapņos dažkārt gribam skriet, bet nespējam, nevaram aizbēgt. Daudziem šādas sajūtas ir pazīstamas. Arī ātrajā miegā smadzenēs notiek ļoti svarīgi procesi. Līdz galam gan tie vēl nav izpētīti, taču sekas ir zināmas: ja žurkām neļauj gulēt ātro miegu, tās nomirst pēc četrām nedēļām, ja vispār neļauj gulēt, tad pēc trim nedēļām. Tātad abas miega fāzes ir vienlīdz svarīgas. Bet smakšanas epizodes visbiežāk notiek tieši ātrajā miegā, kad mēs esam visvairāk atoniski, atslābinājušies.

– Tad jau krākšana lēno, dziļo miegu neietekmē!

– Nē, ietekmē. Varu parādīt reālus videoierakstus, kur cilvēks aizmieg un jau pēc desmit piecpadsmit minūtēm viņam sākas pauzes elpošanā. Tātad arī miega struktūra viņam ir izmainīta, tur tas knifs.

Respektīvi, cilvēks atkrīt atpakaļ seklākā miegā. Jo dziļajā miegā muskuļu tonuss ir zems, bet organisms ir sarežģīts, tam ir daudz aizsardzības mehānismu, un viņš cilvēkam liek atgriezties seklākā miegā, kurā tonizējas elpceļi un pieaug ieelpas spēks. To sauc par mikropamošanās epizodēm. Šis arī ir miega apnojas traģiskais aspekts: cilvēks it kā guļ un pats nemaz nenojauš, ka ik pa mirklim viņš atgriežas seklākā miegā. Un to viņš var nezināt pat ļoti ilgi. Tikai vēlāk, slimībai progresējot, cilvēks sāk pat reāli mosties augšā. Reizi mēnesī, varbūt retāk vai biežāk uztrūkstas no miega – elpa trūkst, aizelsies, sirds sitas...

Šo procesu sauc par miega fragmentāciju. Cilvēkam ir izjaukta normāla miega struktūra. Viņš guļ astoņas deviņas stundas un nevar izgulēties, jo dziļā miega fāze nav pietiekami gara. Tāpēc no rīta mostas noguris, sāp galva, dienā grūti koncentrēties. Sākas vielmaiņas traucējumi, tāpēc arī pieaug liekais svars. Endokrinologi bažījas par to, ka bieži vien cilvēkiem ar miega apnoju parādās otrā tipa cukura diabēts.

– Maskavā pirms vairākiem gadiem bija konkrēts gadījums, kad kāds vīrietis bija iesnaudies pie stūres, uzbraucis uz gājēju pārejas, un traģiski gāja bojā jauna meitene. Tur bija smagi vainu pastiprinoši apstākļi, bet šo cilvēku attaisnoja...

– Jo viņam bija smaga miega apnoja – jā, viņš ir bijis nevīžīgs pret savu veselību, neuzmanīgs, taču traģēdija notikusi slimības dēļ. Pēc tam izvērtās plašas diskusija par to, vai miega apnoja ir kaite, ar kuru nevajadzētu ļaut sēsties pie stūres.

– Nezinu, kas notiktu, ja pēkšņi visiem, kas naktī krāc, aizliegtu braukt ar mašīnu...

– Ja miega apnoja tiek veiksmīgi ārstēta vismaz mēnesi, šie transporta līdzekļu vadītāji var tikt uzskatīti par tikpat drošiem kā citi transporta līdzekļu vadītāji. Periodā starp sākotnējām aizdomām, diagnostikas procesu un terapiju transporta līdzekļu vadītāji drīkst vadīt transporta līdzekli ar atsevišķiem ierobežojumiem: piemēram, īsi attālumi, braukšana pa mazas nozīmes ceļiem vai aizliegums vadīt transporta līdzekli naktīs...

Bet kur sākas patoloģija? Šīm neelpošanas pauzītēm jābūt ne mazākām par 10 sekundēm, un otrs papildu kritērijs – skābekļa koncentrācija asinīs pazeminās par vairāk nekā 4 procentiem. To visu var izmērīt, konstatēt ar aparatūru Miega laboratorijā.

Svarīgi arī, cik ir šādu mikropamošanās epizožu nakts laikā. Būtībā visi tie, kam ir mazāk par piecām šādām epizodēm stundā, ārstus prasti neinteresē, jo pat tas, kam ir vieglas formas apnoja (6–10 neelpošanas reizes stundā), lielākoties neko lietas labā nedara, jo viņam nav simptomu, viņam trūkst motivācijas. Vienīgā motivācija ir sieva, cik nu viņam viņa svarīga. Un es arī nevaru teikt: «Tu tagad ātrāk nomirsi, tev būs tādas un tādas veselības problēmas...» Nu, nav tik traki. Bišķi, protams, ietekmē veselību – kā daudz kas mūs ietekmē, smēķēšana, dzeršana, nepareiza ēšana un tā tālāk. Labi nav, bet dzīvot var.

Vidēji smagas formas apnoju (15–12 elpošanas apstāšanās reižu stundā) cilvēks sāk jau just, bet ļoti bieži tai nepievērš uzmanību. Sapulcēs sāk nākt miegs, viņš nevar noskatīties filmu līdz galam, bet to izskaidro ar nogurumu, slodzi darbā... Savukārt tie, kam ir jau virs 30 epizodēm stundā, parasti ir ar simptomiem. Šos cilvēkus ir visvieglāk ārstēt, jo viņi jau ir nomocījušies ar negulēšanu un apzinās savu situāciju. Kāds pacients reiz stāstīja: viņš gribējis pa televizoru noskatīties futbola spēli un to darījis, kājās stāvot. Un tik un tā midzis ciet un nav varējis izturēt. Vai arī sievas stāsta: "Ēdam pie galda pusdienas, vīrs iemieg, nokrīt no krēsla, uzrauj sev zupas šķīvi virsū, pieceļas, visus izlamā un aiziet." Mums nāk smiekli, bet vispār tā ir nopietna lieta.

Izplatība – līdz diviem procentiem sieviešu, līdz četriem procentiem vīriešu. Amerikāņi saka, viņiem esot ap deviņiem procentiem miega apnojas pacientu.

– Un ko jūs piedāvājat, lai mazinātu krākšanu? Aptiekās pret to var nopirkt dažādus kakla aerosolus, bet kara laikā tiem zaldātiem, kas krāca, pie muguras starp lāpstiņām kreklā esot šuvuši mazu bumbiņu, lai nevar pagulēt uz muguras.

– Vispirms man ir nepieciešami izmeklējumi, lai varētu dot konkrētu atbildi.

Ja problēma ir šauri elpceļi, visi pilieniņi un pūšamie tāds nieka plāksterītis vien ir. Tie palīdz svētdienas krācējiem, kas uzkrāc reizēm – kad piemetušās iesnas vai iedzerts par daudz alkohola. Jā, viņi var mēģināt lietot elpceļu paplašinātājus. Arī bumbiņas šūt kreklā. Bet nekādā gadījumā šie sīkumi nevar palīdzēt nopietniem krācējiem. Tāpēc arī visiem šiem līdzekļiem nav liela popularitāte.

– Kā tad elpceļus paplašināt? Operēt?

– Ķirurģijā ir ļoti svarīgi pareizi atlasīt pacientus. Tur tiešām vajadzīga pieredze, kas Miega laboratorijai astoņu gadu laikā uzkrājusies diezgan pamatīga. Taisām rentgenus un, ja ieraugām, ka ir ļoti lielas mandeles – kā divas paipalu oliņas –, iesakām tās izņemt. Tādiem, kas reizēm uzkrāc, tas var palīdzēt. Arī bērniem pirmsskolas vecumā tā ir ļoti bieža parādība. Tiklīdz vienas iesnas beidzas, nākamās ir klāt, deguns aizlikts, adenoīdi palielināti, rīklē mandeles arī, un bērns naktī smok nost. Agrāk rāva visiem, tad to pārstāja darīt. Bet tagad, kopš ir atpazīta miega apnoja, Rietumos atkal bērniem rauj mandeles. Ja mandeles bērnam jau traucē elpot naktī, viņš sāk krākt un smakt, tās ir jāņem ārā. Šajā ziņā mūsējie drusku atpalikuši no pasaules prakses, vēl nav noreaģējuši.

Tālāk – skelets. Ja ir maziņš apakšžoklis un nepareizs sakodiens, tad arī taisa operāciju. Abi žokli tiek virzīti uz priekšu. Šis ir tiešām vienīgais efektīvais operācijas paņēmiens pie miega apnojas. Pārējie ir blefs.

– Kuri pārējie?

– Dažādas plastikas operācijas, kas paredz uvulas, mandeļu un daļēju mīksto aukslēju izoperēšanu. Tas nav efektīvi, balss izmainās, dzerot šķidrums plūst degunā... Tāpat arvien biežāk atsakās no speciālajiem mutes ieliktņiem – vieglas apnojas gadījumā pusei palīdz, pusei ne, bet smagas apnojas gadījums efektivitāte ir ļoti, ļoti maza. Novēro blaknes – siekalošanos, sāpes žokļa locītavās, sausuma sajūtu mutē un pat apnojas pastiprināšanos.

TESTS: Epforta miegainības skala.
Cik liela iespējamība, ka tavs vīrietis katrā no šīm situācijām iesnaudīsies?

0 – nekāda, nekad neiemigšu tādā situācijā
1 – niecīga iespēja iesnausties
2 – iespējams, ka iemigšu
3 – visdrīzāk iemigšu
Skala palīdz atšķirt normālu nogurumu no patoloģiska.

Situācijas

Sēžot un lasot.
Skatoties televizoru.
Pasīvi sēžot sabiedriskā vietā – teātrī vai sapulcē.
Braucot transporta līdzeklī kā pasažieris vienu stundu bez apstājas.
Guļus stāvoklī pēcpusdienas atpūtā.
Sēžot un ar kādu sarunājoties.
Mierīgi sēžot un atpūšoties pēc pusdienām bez alkohola.
Pie auto stūres sastrēgumā vai pie sarkanās gaismas.

Atbildēs gūtos skaitļus saskaiti.

*Ja summa mazāka par 10, tad viņam visdrīzāk nav pastiprinātas miegainības.
*Ja rezultāts ir 10 vai vairāk, jāturpina izmeklēšana.
 
Anija Pelūde
Foto: Stock.XCHNG