M.Montessori pedagoģijas principi mazākajiem, bērna pamatvajadzības vecumā no 0-3 gadiem

Ginta Gerbaševska, SIA “Cilvēciņš" vadītāja

Viens no svarīgiem principiem ir izprast bērnu šajā agrīnajā attīstības periodā no 0-3 gadiem. Šis mazā cilvēciņa dzīves sākums no 0-3 gadiem ir ļoti īpašs un svarīgs bērna attīstībā. Mēs visi esam dzirdējuši par “maugļa" bērniem, kuri ir dzīvojuši pie zvēriem, atrasti pēc šī vecuma un tā arī nav spējuši kļūt par Cilvēkiem. Tiem ir saglabājusies dzīvnieka dzīves uztvere. Viņi, neskatoties uz cilvēka pūlēm pēcāk, tā arī nav varējuši iemācīties runāt cilvēku valodā un apgūt sociālās uzvedības normas.

Kas tad ir tik svarīgs bērnā un bērnam šajā agrīnajā attīstības periodā?
Šajā agrajā bērna dzīves posmā strādā paša bērna potenciāls uztvert apkārtējo pasauli. Ir svarīgi izprast bērna pamatvajadzības, domāšanas un uztveres veidu un bērna sensitīvos attīstības periodus. Šajā rakstā pieskarsimies bērna pamatvajadzībām no M.Mohntessori skatu punkta

Bērna pamatvajadzības:
1. Fizioloģiskās – ēst, gulēt, būt drošībā, siltumā u.t.t. Bērnam ir liela nepieciešamība atkārtot redzētās darbības. Trijos gados bērns var pats sevi pabarot, saģērbties, aiziet uz tualeti u.t.t. Jo patstāvīgāk bērns spēs pats šīs pamatdarbības veikt līdz 3 gadu vecumam, jo patstāvīgāks bērns būs arī visās pārējās lietās turpmāk dzīvē. Šeit vienmēr strādās viens princips – palielināt bērna patstāvības līmeni, tas uzlabos viņa dzīves kvalitāti.
 
2. Kārtība – kārtība tādā nozīmē kā - ierastajā ritmā, ierastajā laikā – mantas stāv tā, kā vienmēr pierasts, gulēt, staigāt iet vienmēr pierastā laikā u.t.t. Šis princips bērnam dod stabilitāti un drošību. Īpaši svarīgs šis princips ir vecumā no 1,5 -3 gadiem. Nereti konflikta situācijas ar bērnu rodas tad, ja pēkšņi (priekš bērna) mainām viņam ierasto kārtību, piemēram: mājās pēc ēšanas bērns vienmēr pats ir pieradis aiznest šķīvi un ielikt trauku mazgājamā mašīnā, bet te pēkšņi pieaugušajam ir jāsteidzas un viņš paķer tukšo šķīvi un ieliek trauku mazgājamā mašīnā, rezultāts ir tāds, ka  bērns bļauj un pieaugušais nesaprot un dusmojas, ka bērns atkal niķojas.
Apkārt ir pierastā vide. Ja kaut kas mainās - svarīgi aprunāties. Tā mēs bērnam jaunās stresa situācijas varam pārvērst par spēli. Piemēram, Jums ir ieplānots ceļojums, kurā ņemsiet līdzi arī bērnu. Tad ir labi apspriest un pastāstīt bērnam katru soli – piemēram, mēs kārtosim mantas ceļa somās, tad brauksim ar taksi uz lidostu, tur būs daudz cilvēku, lidmašīnas u.t.t.. Tad, kad jau dodaties ceļojumā, tad vērts atsaukt atmiņā stāstīto, piemēram, sakot – atceries, es tev stāstīju, ka darīsim to un to, nu, re, tagad mēs darām tieši tā, skat, re, kur ceļa soma, taksis u.t.t.
M.Montessori vidē ir sava kārtība. Katrs materiāls stāv savā vietā. Ir savi noteikumi, kuri nemainās un tos ievēro kā bērni, tā pieaugušie. Bērnam ir svarīgi, lai atkārtojas pierastās lietas. Piemēram, no rīta, kad visi sanāk telpā dzied vienu un to pašu sasveicināšanās dziesmiņu. Ir lietas, kuras atkārtojas dienu no dienas, tas dod bērnam drošības sajūtu.

3. Beznosacījuma pieņemšana – bērnam ir svarīgi zināt un sajust praksē, ka viņu mīl vienkārši tāpat. Dažreiz vecāki iekrīt galējībās.
Pastāvīga kritika, kad bērnam tiešā vai netiešā veidā tiek teikts, ka viņš ir vainīgs pie visām vecāka problēmām. Piemēram, atkal tu sasmērēji drēbes un tagad tevi jāpārģērbj, mamma nokavēs darbu, līdz ar to nebūs algas piemaksas u.t.t. Bieži vecāki pat neapzinās, ko saka bērnam un cik ļoti tas viņu ietekmē. Bērnam sāk likties, ka ja viņa nebūtu, vecākiem un citiem apkārt būtu labāk. No šādas attieksmes bērnam var rasties – psiholoģiskas problēmas, imunitātes pazemināšanās, vēdera problēmas, astma, neirozes līdz pat smagākiem gadījumiem - trauma, kad bērns nekontrolē situāciju, vispār nekoncentrējas uz savu drošību, bērnam nav dēļ kā dzīvot. Cilvēks, kuru mīl, atrod spēkus dzīvot.
Bieži pieaugušā mīlestība ir nosacījuma mīlestība (tu neesi tāds kā brālis) vai arī pretēji super pozitīva (tu vienmēr esi vislabākais u.t.t.), arī šī attieksme bērnu pusaudžu vecumā lauž, jo tad viņš atklāj, ka pārējie cilvēki nemaz nav tādā sajūsmā par viņu.
Bērnus nedrīkst vārdiski savā starpā salīdzināt. Var salīdzināt bērna paša dinamiku. To, ko viņš prata vakar un ko prot jau šodien.

4. Cieņa - ļoti svarīga ap 3 gadiem, kad viņam ir nepieciešams, lai pieaugušais ieklausās viņa viedoklī. Tāpat bērnam jāsajūt, ka jāciena citi – jāpieņem arī cita viedokli. Bērnam tas ir grūti. Šinī ziņā svarīgi, kā rīkojas (nevis, ko māca vai saka bērnam) vispirms pieaugušais. Viens no veidiem, kā to darīt, ir ieviest noteikumus, kuri attiecas uz visiem (ģimenē vai dārziņā). Piemēram, no vienkāršākajiem – ielas apavi stāv koridorā; līdz grūtākiem - mēs viens uz otru nekliedzam. Ļoti pozitīvs piemērs – viena jauka ģimene ir ieviesusi principu, kad savas konfliktsituācijas tētis ar mammu risina ārpus mājas – ārā pastaigā. Mājās bērnu klātbūtnē balsi nepaceļ. Mēs visi kļūdāmies, bet no bērniem mēs nereti uzstājīgi pieprasām atvainošanos par viņu nepareizo rīcību. Bet arī pieaugušajam vajadzētu būt pietiekoši drosmīgam un godīgam, lai lūgtu mazajam cilvēciņam piedošanu par savu kļūdaino vai nepareizo rīcību. Bērni vairāk mācās, es pat teiktu, kā švammītes uzsūc to, ko mēs darām ikdienā nevis to, ko sakām vai mācām darīt viņiem. 
5. Pašrealizācija – Maziem bērniem, kuriem “es " vēl nav pilnībā izstrādājies, ir liela nepieciešamība darboties. Process, nevis mērķis, ir vissvarīgākais. Piemēram, bērns var atkal un atkal mazgāt rokas, kaut arī tās nav netīras, pārbērt zirņus no vienas bļodiņas otrā.
Bērnam ir jāpiedāvā pietiekošs klāsts materiālu, kas atbilst viņa sensitīvā perioda attīstībai un vajadzībām un kuros viņš spētu realizēt savu iekšējo, nerimstošo zinātkāri apkārtējo lietu un procesu - šīs pasaules - izpētē.  

Katra māmiņa, pirmo reizi sajūtot savā ķermenī bērna kustības, un pēcāk pirmo reizi turot viņu savās rokās, apzinās un izjūt šo bijību, ka bērns ir brīnums, ko dāvājis Dievs. Bērniņš pats veidojas mātes ķermenī, piedzimstot pats ievelk pirmo elpas vilcienu ar savām mazajām plaušām un viņā paša ir ielikts meklēt māmiņas krūti un zīst. Arī vēlāk bērnā ir ielikts daudz vairāk nekā mēs domājam.

Bērns piedzimst – nāk šajā pasaulē, lai realizētu sevi. Neviens nevar dzīvot, lai realizētu cita (māmiņas, tēta un skolotāja) sapņus. Realizēt sevi mēs varam tikai tad, ja mums ir dota izvēle. Māka pieņemt lēmumu (izvēli) labāko priekš sevis un citiem – arī ir brīvība. Cilvēks, kurš neprot pieņemt lēmumu, neprot izvēlēties ar sapratni par sava lēmuma izvēlēs sekām, nevar būt brīvs.

Bērnam jāpiedāvā pietiekoša izvēles brīvība, ar ko viņš var darboties. M.Montessori ir daudz strādājusi, lai izveidotu bērniem atbilstošu vidi, kurā viņi var iegūt dzīvei nepieciešamās iemaņas gan tiešā (krāsas, formas, apkārtējā pasauli un tās likumsakarības), gan netiešā (mācīties izvēlēties, cienīt, mīlēt) veidā.

Bērna personības attīstības rotaļu centrs “Cilvēciņš" ir iekārtots un izmanto M.Montessori pedagoģijas principus. Šeit ir iespējams vest bērnu uz dienas grupu vai arī pieteikties uz Montessori nodarbībām bērniem (1-3g) kopā ar māmiņām darba dienas vakaros.