Gribu vienkārši katru dienu dzīvot mierīgi. Iet uz veikalu vai uz darbu. Gribu pats ar visu tikt galā.

"Par šizofrēniju uzzināju drīz pēc skolas beigšanas. Regulāri gulēju slimnīcā un atguvos pēc lēkmēm. Tagad jau vairākus gadus ir labāk. Ar šizofrēniju turpinu sadzīvot un cīnīties," intervijā stāsta kāds vīrietis, kurš vēlējās palikt anonīms.

Kā uzzināji par savu slimību?
Kad saslimu, uzreiz nezināju, ka tā ir šizofrēnija. Biju vairākas reizes nokļuvis slimnīcā. Redzēju, kā citi slimo ar līdzīgām saslimšanām. Mamma man teica – man ir šizofrēnija. Bija jāmācās šo diagnozi pieņemt un pēc tam ar to sadzīvot. Atceros, toreiz nesen biju beidzis mācīties. Un cīnījos ar nekā negribēšanas un gulēšanas periodiem, kas mijās ar pārlieku lielu aktivitāti.

Kā juties tobrīd, kad uzzināji ar ko slimo?
Bija pamazām jāpieņem, ka esmu slims. Sapratu – būs jāārstējas.

Kā mainījās tava dzīve pēc šīs diagnozes?
Man mamma deva iespēju dzīvot patstāvīgi. Eju uz biedrību "Gaismas stars", kur man ir subsidētā darba vieta. Ikdienā veicu uzkopšanas darbus un kādus remontdarbus, kas kurā reizē vajadzīgs.

Agrāk, kad tikko uzzināju par šizofrēniju, katru gadu nokļuvu slimnīcā. Tagad gandrīz sešus gadus tajā neesmu bijis. Sākumā nemaz neticēju, ka kādreiz varēšu strādāt un dzīvot patstāvīgi, bet pa šiem gadiem esmu to iemācījies. Katru dienu dzeru zāles un ļoti rūpējos par savu veselību.

Slimība nav traucēklis, lai draudzētos?
Kādreiz man bija zems pašnovērtējums. Bet darbs "Gaismas starā" man ir ļoti palīdzējis. Esmu iemācījies sevi saprast. Man tagad ir draugi, kopā apmeklējam dažādus pasākumus un nometnes. Tas ļoti palīdz!

Ko, tavuprāt, vajadzētu valstī mainīt, lai šizofrēnijas slimnieki justos labāk?
Dot vairāk iespēju šiem slimniekiem. Gribētos, lai ir vairāk dienas centru un vairāk subsidētu darba vietu, tas ļoti palīdz, ja kādreiz ir kādas problēmas. Šizofrēnijas slimniekiem ir ļoti grūti atrast darbu, ja nav subsidēto darba vietu.

Un ko vajadzētu mainīt sabiedrībā?
Vajadzētu kliedēt mītus par šizofrēnijas slimniekiem. Pastāv uzskats – ja esi slims, tātad esi kaitīgs un vari kādam nodarīt pāri. Bet tā nav! Īstenībā mēs nodarām pāri vairāk paši sev, nevis citiem. Man bija ļoti smagi sākumā dzirdēt teicienus "Viņam jumts aizbraucis vai arī – viņam visi nav mājās". Tagad to esmu pieņēmis un varu pat pajokot.

Kā ir tad, kad šizofrēnijai ir akūtā fāze?
Katram jau tas ir diezgan individuāli. Man murgi vai halucinācijas nerādās. Ir ļoti ilgs periods, kad gribas slinkot un neko nedarīt, bet tad kļūsti pārāk aktīvs. Tik aktīvs, ka nokļūstu slimnīcā. Ko tieši tad daru, īsti neatceros. Gribu sevi pasargāt, jo liekas, ka man kāds grib nodarīt pāri. Tagad esmu iemācījies ar slimību sadzīvot un ir labāk.

Par ko tu šobrīd sapņo? Ko gribētu?
Nekādi grandiozie sapņi par jaunām jahtām vai mašīnām man nav. Gribu vienkārši katru dienu dzīvot mierīgi. Iet uz veikalu vai uz darbu. Gribu pats ar visu tikt galā. Strādāt, bet brīvajā laikā klausīties radio vai skatīties TV.

Kas tev ir laimīgas un harmoniskas dzīves pamatā?
Kā man mācīja vecvecāki – svarīgi būt vertikālē. Ticība, cerība, mīlestība – tas ir visa pamatā. Kad uzzināju par šizofrēniju, man mainījās vērtības. Es kristījos un ļoti lūdzu Dievu, lai mana slimība nekļūst akūta. Gribu visu laiku justies mierīgs. Mierīgi dzīvot. Strādāt, bet nedēļas nogalēs braukt pie vecākiem uz laukiem. Svētdienās skatīties dievkalpojumu.

Foto: Pilseta24.lv
Raksts publicēts sadarbībā ar www.sieviesuklubs.lv