Foto: LETA

Laima slimība tika atklāta 1975.gadā bērniem pēc viesošanās Old Lyme nometnē Konektikutas štatā, ASV. Locītavu sāpju dēļ sākotnēji noteiktā juvenīlā reimatiskā artrīta diagnoze izrādījās nepareiza un atklājās, ka visi tikuši inficēti ar Borrelia burgdorferi baktēriju. Šī baktērija ir Laima slimības izraisītāja.

Ērču encefalītam un Laima slimībai ir tikai tik daudz kopīga, ka tās abas pārnēsā ērce, taču encefalīta izraisītājs ir vīruss, bet Laima slimībai – borēlijas baktērija, kas ir ļoti raksturīga Eiropā. Ja ērce satur encefalīta vīrusu, tas nenozīmē, ka obligāti šajā ērcē ir arī borēlijas baktērija. Ar Laima slimību iespējams inficēties tikai pēc inficētas ērces koduma, un nav iespējams inficēties, pārlejot asinis, seksuāli transmisīvā ceļā vai transplacentāri.

Kas ir borēlija?

Borrelia burgdorferi baktērijas ir spirohetu sugu komplekss. Ģintī ir 33 sugas, no kurām Latvijā izplatītas divas – Borrelia garinii un Borrelia afzelii, Eiropā pārsvarā ir tieši šīs sugas. Abas sugas mitinās vienās un tajās pašās ērcēs. "Tās ir tievas, liektas baktērijas ar trim līdz desmit liekumiem, kas atgādina cilindriskus vilnīšus. Šīm baktērijām ir iekšējā un ārējā membrāna. Starp šīm membrānām šūnas abos galos ir piestiprinātas viciņas, ar kurām baktērijas kustas – tas ir raksturīgi tikai spirohetām. Tātad šīs baktērijas spēj pārvietoties blīvā viskozā vidē – ērces audos, audu šķidrumos, ķermeņa šķidrumos, siekalās," skaidro Dr. biol., Latvijas Universitātes docente un vadošā pētniece Vizma Nikolajeva.

No marta līdz oktobrim

Ērcēm – šiem ektoparazītiem, kas sūc asinis, lai dzīvotu, – ir trīs attīstības stadijas: larva (kāpurs, 0,6–1,25 mm liels), nimfa (1,2–2 mm) un pieaugusi ērce (imago, 2,4–3 mm). Ērce šīs trīs stadijas iziet 3–5 gadu laikā (dažos literatūras avotos tiek minēti 2–6 gadi). Pieaugusi ērce dēj olas (var izdēt līdz pat 2000 oliņām), no kurām attīstās kāpuri. "Lai kāpurs pārietu uz nākamo stadiju, tam ir jāpadzeras asinis jeb jādabū barība. Ja tas iekož dzīvniekam, piemēram, pelei, kurā jau ir borēlijas baktērija, tad arī tas iegūst šo baktēriju un kļūst inficēts. Tālāk iekožot citam dzīvniekam, tiek pārnesta arī baktērija, jo tā organismā saglabājas. Un, lai nimfa kļūtu par pieaugušu ērci, arī tai ir nepieciešams iegūt barību, iekožot kādam dzīvniekam," ērces attīstības ciklu skaidro V. Nikolajeva, piebilstot, ka mazie kāpuri vairāk parazitē sīkos grauzējos, bet nimfas un imago – lielākos mugurkaulniekos. Tā kā ērcēm barības uzņemšana vairāk ir sezonāla, tad biežāk ērču uzliesmojuma viens vilnis ir pavasarī un otrs – rudenī. Pie mums Latvijā ērces ir aktīvas no marta līdz oktobrim.

Relaksēt ērci

Borēlijas baktērija ērcei dzīvo zarnu traktā. Lai inficētu, ērcei ar savām siekalām šī spiroheta ir jāizvemj, tāpēc ir tik ļoti svarīgi, kā mēs ērci pēc piesūkšanās noņemam. "Agrāk uzskatīja, ka slīdāmības uzlabošanai ērces noņemšanā jāizmanto sviests vai krējums, taču patiesībā tas ērcei izraisa vemšanas refleksu," skaidro ģimenes ārste Līga Zaremba, "tāpēc vajadzētu ērci relaksēt vai mazliet iemidzināt, un to parasti dara, 15–20 minūtes pieliekot alkoholā mērcētu vates tamponu." Ārste piebilst, ka nevajag aktīvi mēģināt ērci noņemt knibinot, jo tā satrauksies un arī tas var izraisīt vemšanas refleksu. Dažos gadījumos paēdusi ērce atlaižas pati, tādējādi tā var arī neinficēt, un tas var notikt no 10 minūtēm līdz vairākām stundām.

Pirmā diagnoze ir klīnika!

Pirmā – agrīnā lokalizētā stadija – ilgst no pāris līdz 21 dienām. Ja cilvēks pamanījis, ka ērce bijusi piesūkusies, tad vispirms ārste Līga Zaremba iesaka pavērot koduma vietu. "Lokāli veidojas apsārtums – eritēma, kas sākumā izplatās 3–5 centimetrus liela, pēc tam var plesties līdz pat 30 centimetriem vai vēl lielāka. Ar laiku eritēmas vidus kļūst bālāks, un tā izskatās kā gredzens. Pirmā eritēma tiek saukta par mātes eritēmu, un nākamās, kas migrē pa dažādām ķermeņa vietām, vienmēr būs mazākas par šo." Pēc ārstes teiktā, aptuveni 80% gadījumu būs šī pirmā klīniskās ainas stadija, taču mēdz būt neliela daļa cilvēku, kurai eritēmas nav vispār.

Infektologi rekomendē 72 stundas pēc ērces piesūkšanās profilaktiski izdzert divas tabletes doksiciklīna, lai gan, protams, tas nevar garantēt, ka cilvēks nesaslims.

"Ja cilvēks ērces piesūkšanos nav pamanījis un nav arī bijusi eritēma, tad nākamajā – agrīnajā diseminētajā – stadijā ir ļoti grūti noteikt, ar ko šie simptomi ir saistīti, jo tie nav raksturīgi," norāda L. Zaremba. Parādās neskaidras neiroloģiskas simptomātikas, piemēram, miaļģijas (muskuļu sāpes), subfebrilitāte (viegli paaugstināta temperatūra), artraļģijas (locītavu sāpes, iekaisumi, turklāt šīs sāpes migrē, sākumā, piemēram, ik pa laikam sāp celis, tad plaukstu locītavas u. tml.). Var būt (lai gan tas ir reti) arī borēliju limfocitoma, kad auss ļipiņā un krūts galā var sataustīt bumbulīti. Tāpēc, ja zinām, ka esam bijuši mežā, pļavās, vērts šādai simptomātikai pievērst uzmanību, lai gan nereti cilvēki, bailēs iegūt Laima slimību, katras galvassāpes vai sliktu dūšu uzreiz asociē kā Laima slimības pazīmi.

Laboratorisko atradi var veikt tikai no otrās stadijas, jo pirmajā stadijā, kad izpausmes ir lokālas, nekādas antivielas nebūs. "Otrajā stadijā borēlijas izplatās pa visu organismu un imūnā sistēma pret tām sāk izstrādāt antivielas, ko var noteikt laboratoriski," norāda ārste. Pozitīvs antivielu tests parāda tikai to, ka bijis kontakts ar borēliju, bet, lai pierādītu, ka borēlija šobrīd ir organismā, jāveic testi tieši uz borēlijas klātbūtni šobrīd. Pozitīvs seroloģisks antivielu tests nav diagnostisks. Laima slimībai noteikti jābūt atbilstošai klīniskai atradei.

Antivielas palīdz organismam cīnīties, bet ar tām vien nepietiek un nepieciešama antibakteriālā terapija. Kaut arī antivielas rodas, tas nenozīmē, ka tik un tā pēc kāda laika cilvēks nevarētu atkārtoti inficēties. Jo vienreiz var iekost vienu genotipu saturoša ērce, nākamreiz var inficēties no ērces, kurai ir cita genotipa spiroheta.

Trešā – vēlīnā stadija – var izpausties pēc daudziem gadiem, un tad var būt ļoti nopietnas galvas smadzeņu iekaisuma hroniskas pazīmes, var būt ādas izmaiņas (acrodermatitis chronica atrophicans), kas parasti ir uz augšstilbiem, ādas nejutīgums – izskatās līdzīgi kā pēc sen iegūtiem apsaldējumiem. Ja iepriekšējā stadijā bijis artrīts, tad šajā stadijā tas kļūst izteiktāks. Reti, tomēr mēdz būt hronisks meningīts. Ja pēc daudziem gadiem cilvēks pamanījis tikai šīs stadijas pazīmes, pēc šādas novēlotas diagnozes ārstēšana nav vairs tik efektīva.

Taču savlaicīgi nosakot diagnozi iepriekšējās stadijās, 90 procentos gadījumu ārstēšana dod pozitīvu rezultātu!



Raksts publicēts sadarbībā ar