LĀB organizētā veselības aprūpes finansēšanas darba grupa noslēgusi savu darbu un sagatavojusi ziņojumu

Latvijas ārstu biedrības organizētā veselības aprūpes finansēšanas darba grupa, kurā piedalījās 45 eksperti (lielāko valsts un privāto ārstniecības iestāžu, kā arī farmācijas uzņēmumu vadītāji, veselības nozares un darba devēju profesionālo organizāciju pārstāvji, ekonomisti, finansisti, ārsti un politikas veidotāji), ir noslēgusi savu darbu un sagatavojusi ziņojumu.

Ziņojumā uzsvērts, ka Latvijas iedzīvotāju veselības stāvoklis ir būtiski sliktāks nekā citās Eiropas Savienības valstīs. Latvijas iedzīvotāju veselīgi nodzīvo visīsāko laiku Eiropas Savienībā un tas ir par 20 gadiem īsāks laiks nekā Eiropas Savienības valstīs ar vislabākajiem rādītājiem [1]. Latvijā iedzīvotāji divas reizes vairāk nekā vidēji Eiropas Savienībā mirst no slimībām, kuras varētu novērst vai ārstēt [2].   

Kādēļ Latvija atrodas šādā situācijā?

Darba grupas pirmais uzdevums bija izvērtēt Latvijā esošo veselības aprūpes finansēšanas modeli, tā atbilstību labas veselības aprūpes nodrošināšanai visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Darba grupa pirmajā etapā koncentrējās uz finansējuma iegūšanu veselības aprūpei, neskarot citus jautājumus, kā piemēram, finanšu līdzekļu plūsma, administrēšana un pakalpojumu pirkšana.

Darba grupa uzklausīja ekspertu, Pasaules Veselības organizācijas pārstāvja, darba grupas dalībnieku viedokļus.

Secinājumi

Latvijā veselības aprūpes finansējums šobrīd veidojas no vispārējiem valsts ieņēmumiem, pamatā nodokļu ieņēmumiem. Vienam nodoklim – sociālās apdrošināšanas nodoklim, ir īpaši iezīmēta daļa veselībai (1%). Šāds finansējuma iegūšanas modelis veselības aprūpei nodrošina visu Latvijas iedzīvotāju līdzdalību, jo katrs iedzīvotājs maksā dažāda veida nodokļus, piemēram, pievienotās vērtības, ienākuma, nekustamā īpašuma un citus nodokļus, šādi veidojot plašu un elastīgu veselības finansējuma bāzi. Nesamērīgi liels Latvijā ir pašu pacientu veikto tiešo maksājumu apjoms. Tiešos maksājumus veido gan pacientu pašu veiktā samaksa par veselības pakalpojumiem, gan arī valsts noteiktie līdzmaksājumi par veselības aprūpes pakalpojumiem un ārstniecības līdzekļiem t.sk. zālēm. 36,6% no veselības izdevumiem apmaksā iedzīvotāji no saviem līdzekļiem (Eiropas Savienības vidējais rādītājs ir 15,4%). Vislielāko daļu no visiem izdevumiem, kurus Latvijā sedz pacienti no saviem pašu līdzekļiem, veido izdevumi par ārstniecības līdzekļiem – zālēm un medicīniskām ierīcēm (apmēram 40% no pašu veiktiem maksājumiem)2. Iedzīvotāju pašu maksājumi būtu jāmazina, jo tas ir tiešs veselības aprūpes pieejamību ierobežojošs faktors noteiktai iedzīvotāju daļai. Tādējādi pašreizējais veselības aprūpes finansēšanas modelis Latvijā nosaka obligātu visu iedzīvotāju iesaisti un klasificējams kā obligātā valsts veselības apdrošināšanas sistēma.

Visaptveroša veselības aprūpes pieejamība katram iedzīvotājam ir viens no svarīgākajiem labas veselības aprūpes sistēmas aspektiem [3]. Latvijā valsts veselības aprūpes pakalpojumi pienākas katram valsts pilsonim un citām ar likumu noteiktām patstāvīgo iedzīvotāju grupām. Ja valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība tiktu ierobežota, balstoties uz noteiktu nodokļu samaksas faktu vai apjomu, vai jebkuru citu diskriminējošu pazīmi, paaugstinās nabadzības un sociālās atstumtības risks iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem neveselības gadījumā, kā arī veidojas papildu slogs veselības aprūpes sistēmai, jo pacienti, laikus nesaņemdami slimību profilaksi, ārstēšanu un aprūpi, biežāk saņem izmaksu ietilpīgākus pakalpojumus jau slimību vēlīnās stadijās neatliekamajā medicīniskā palīdzībā un stacionārā. Šo risku īpaši paaugstinātu likumisks pieļāvums atteikties no līdzdalības kopējā finansējuma sistēmā ar tiesībām veikt veselības pakalpojumu maksājumus tieši vai pirkt privātu apdrošināšanu būtu atteikšanās no obligātuma principa, pat to īpaši veicinātu. Jau šobrīd privātās apdrošināšanas īpatsvars ir būtiski lielāks (Latvijā 3,6% no visiem iedzīvotāju izdevumiem par veselības aprūpi2, Lietuvā 1,3% [4], Igaunijā 1,6% [5]) nekā citās valstīs un liecina par būtiski nepietiekamo valsts nodrošināto finansējumu. Privātus maksājumus var veikt turīgākā iedzīvotāju daļa, veicinot jau tā lielo nevienlīdzību veselības jomā Latvijā. Tikai 25% nabadzīgāko Latvijas iedzīvotāju 2019. gadā vērtēja savu veselību kā labu [6]. Tāpat jāatceras, ka ierobežojumi veselības aprūpes pieejamībai kādai noteiktai iedzīvotāju grupai var sekmēt šīs grupas pacientu smagākas slimību izpausmes, kas var radīt apdraudējumu citiem iedzīvotājiem un sabiedrībai kopumā (infekciju u.c. slimību risks).

Darba grupa apzinās un izprot daļas sabiedrības un politiķu vēlmi caur izmaiņām veselības aprūpes finansēšanas modelī panākt uzlabojumus arī citās jomās, piemēram, veicināt nodokļu nomaksu. Atsevišķi darba grupas locekļi atbalsta ideju, ka ir nepieciešama valsts veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas sasaiste ar valsts obligāto sociālo apdrošināšanas iemaksu apjomu, kas varētu sekmēt darba devēju vēlmi maksāt nodokļus, celt atalgojuma līmeni. Aptuvenie aprēķini par fiskālajiem ieguvumiem un atsevišķu valstu negatīvā pieredze, piemēram, Bulgārija [7], Rumānija, Ungārija) liek šaubīties par potenciālajiem ieguvumiem, kuri neatsvērtu iepriekš minētos riskus un šādi veselības aprūpes sistēmas izmantošana nodokļu ienākumu sekmēšanai nebūtu atbalstāma [8].

 Kopsavilkums

• Latvija nedrīkst atteikties no globāli starptautiski akceptēta visaptverošas veselības aprūpes sistēmas modeļa. Nepastāv racionāls pamats un nav saskatāmi būtiski ieguvumi, ja Latvijā tiek mainīti veselības aprūpei iegūstamo līdzekļu sagādes principi – valsts vispārējos nodokļos balstīta veselības apdrošināšana.
• Latvijai jāpanāk politiska izšķiršanās un jāturpina darbs, lai sasniegtu Eiropas valstu vidējo līmeni tādos rādītājos kā valsts izdevumi veselības aprūpei no iekšzemes kopprodukta (IKP), valsts izdevumi veselības aprūpei uz vienu iedzīvotāju (pirktspējas paritātes vai starptautiskos $; Latvijā valsts izdevumi uz vienu iedzīvotāju 2020. gadā bija 1417 ASV dolāri, kas ir gandrīz divas reizes mazāk nekā Igaunijā (2346 ASV dolāri) un Lietuvā (2321 ASV dolārs) [9]), valsts kopējie izdevumi veselības aprūpei no visiem valdības izdevumiem, pacientu veiktie pašu izdevumi veselības aprūpes pakalpojumu segšanai (out-of-pocket (OOP) angliski, %).
• Latvijas veselības aprūpes pilnveides un uzlabošanas process būtu balstāms uz veselības aprūpes darbinieku motivācijas sekmēšanu, darba apstākļu uzlabošanu ar sekojošu kvalitātes pilnveidi, orientāciju uz rezultātu, kā arī optimālu un racionālu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību.
• Lai arī darba grupa nav detalizēti vērtējusi papildu finansējuma iegūšanu, tā nedrīkst palielināt iedzīvotāju nevienlīdzību, mazināt veselības aprūpes finansiālo pieejamību (angliski - affordability) vai paaugstināt nabadzībā nonākšanas risku neveselības dēļ, bet risināma politiskā līmenī kontekstā ar valsts izdevumu prioritāšu pārskatīšanu par labu iedzīvotāju veselībai un labbūtībai, valsts ekonomiskās attīstības veicināšanu, kā arī ilgtspējīgu nodokļu politiku un atbildīgu iekasēšanu.
• Veselības aprūpe ilgstoši aplami politiski ir uzskatīta par līdzekļus tērējošu nozari, kaut patiesībā tā nav. Veselības aprūpe ir tautsaimniecības nozare, tās galvenais klients ir nodokļu maksātājs un ir jāmaina attieksme - ieguldītie līdzekļi veselības aprūpē jāvērtē kā investīcija iedzīvotāju veselībā, kas ļautu novērst slimības, pagarināt veselīgi nodzīvotos dzīves gadus, kā arī mazināt slimību izraisīto darba nespēju un invaliditāti, tādējādi ātrāk un veiksmīgāk atgriežot cilvēkus darba tirgū (2022. gadā Latvijā bija 197 397 personas ar invaliditāti [10]). Tas rada arī papildus slogu sociālajam budžetam, maksājot invaliditātes pensijas, slimības lapas, kā arī būtiski pasliktina mūsu uzņēmēju konkurenci, palielinot darbaspēka izmaksas un pastiprinot darbaspēka pieejamības problēmas.

Darba grupas sastāvs