Kratītā bērna sindroms: Ko tas nozīmē un kā to nepieļaut?
Vemšana, trīce, zilgana āda, elpošanas traucējumi vai pat tās apstāšanās, miegainība, krampji – tie ir vien daži simptomi, kas var liecināt par kratītā bērna sindromu. Ilgtermiņā tas var izraisīt smadzeņu bojājumus, aklumu, kurlumu, intelektuālās attīstības problēmas, invaliditāti, kā arī dažādas pakāpes mugurkaula traumas, paralīzi un pat nāvi. Par šādām sekām neaizdomājas ne tie, kuri savas atvases krata savā bezspēcībā, lai "beidzot viņš pārstāj brēkt!", ne tie, kuri zīdaini met gaisā, lai iegūtu skaistu bildi savai Instagram plūsmai.
Visbiežāk šādi cieš bērni vecumā līdz vienam gadam, kuru vecāks vai kāds cits pieskatītājs nav spējis psiholoģiski izturēt bērna raudāšanu, un cerējis, ka mazuli izdosies nomierināt, kratot viņu pašu vai ratus. Tomēr bērnu purināt vai mest gaisā ir bīstami, turklāt īpaši bīstami tas ir līdz aptuveni piecu gadu vecumam. Spēcīga kratīšana izraisa nekontrolētas mazuļa galvas kustības, kā rezultātā rodas nopietni un dažreiz pat letāli smadzeņu vai mugurkaula bojājumi. Traumu nopietnību mazulim sekmē vēl nepietiekami attīstījusies muskulatūra, gan arī tas, ka viņa galva gan svarā, gan izmērā ir krietni lielāka attiecībā pret pārējo ķermeni nekā pieaugušam cilvēkam.
"Bērna mešana gaisā vai kratīšana nav pieļaujama nekādos apstākļos! Straujas galvas kustības uz priekšu un atpakaļ, kuras neierobežo vājā kakla muskulatūra, rada smadzeņu atsišanos pret galvaskausa iekšējo virsmu. Tā rezultātā ir iespējami daudzu smadzeņu asinsvadu pārrāvumi," skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja Arta Bārzdiņa. Pietiek ar vienu neapdomīgu rīcību, nesavaldību, ar vienu bērna sapurināšanu dusmu brīdī, lai bērns uz visu mūžu kļūtu par invalīdu. Tomēr jāņem vērā, ka neatgriezeniskus bojājumus bērnam nereti nodara arī apzinīgi un savaldīgi vecāki vai citi pieskatītāji, kuri nezināšanas dēļ, piemēram, bērnu met gaisā aiz padusēm. Jebkuras darbības, kas liek bērna galvai nekontrolēti kratīties, var būt letālas vai atstāt nopietnas sekas uz bērna veselību mūža garumā. Papildus jau minētajiem simptomiem, piemēram, sliktai dūšai, miegainībai, krampjiem, mēdz būt arī tādi, kurus uzreiz nevar pamanīt, piemēram, ribu vai citu kaulu lūzumi, muguras smadzeņu vai kakla traumas un asiņošana smadzenēs.
Ko darīt, ja bērns raud?
Visbiežāk bērni tiek kratīti, kad pieskatītājs vairs nespēj izturēt raudāšanu vai, viņaprāt, "niķošanos". Bērna raudāšanai vienmēr ir kāds iemesls – pieskatītāja dusmas vai vēl vairāk – bērna fiziska ietekmēšana – mazuli var satraukt vēl vairāk. Pirmkārt, jācenšas saprast raudāšanas iemeslu un to jānovērš. Gadījumos, ja tas nav uzreiz iespējams un bērns turpina raudāt, bet tu – uzvilkties, jāatceras sekojošais:
• vecākam vai pieskatītājam pašam jāsaglabā miers – viegli piespied mazuli sev klāt, uzdziedi dziesmu, pašūpo, parunā klusā tonī ar viņu, iedod padzerties,
• ieliec bērnu ratos un kaut nedaudz pastaigājieties pa tuvējo apkārtni,
• saglabā racionālu domāšanu – tavas dusmas vai jebkura cita agresīva rīcība bērnu nenomierinās, bet drīzāk satrauks vēl vairāk,
• ja jūti, ka emocijas sāk pārsniegt kontrolējamu līmeni un telpā esi viens pats, atstāj uz dažām minūtēm mazuli drošā vietā vienu pašu, aizej uz blakus telpu, nomierinies. Ja ar tevi mājās vai telpā ir vēl kāds – palūdz palīgā, atpūties, nomierinies.
Protams, ka šie nav vienīgie paņēmieni, kā nomierināt mazuli. Lai šajā gadījumā talkā nāk tavs radošums – maziem bērniem patīk šalcoša skaņa, ko var izraisīt, piemēram, matu fēns, veļas mašīna, gaisa ventilators. Palīdzēt bērnam nomierināties var arī jebkura līgana un mērena kustība. Izmanto jebko, kas palīdz tev un bērnam nomierināties!
Par kratītā bērna sindromu un kā to nepieļaut ļoti svarīgi ir atgādināt arī citiem pieskatītājiem, kuriem uz laiku uzticiet savu mazuli – vecākiem, draugiem, paziņām. Tāpat svarīgi piekodināt par bērnu mešanu gaisā un citām fiziskām aktivitātēm, kas var izraisīt bērna galvas kratīšanos. Pieaugušā cilvēka nezināšana vai mirkļa vājums var ļoti negatīvi ietekmēt bērna veselību visa mūža garumā.
Raksts tapis, sadarbojoties ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas speciālistiem kampaņas "Bērnam droši!" ietvaros.
