Latvijā diskriminācija uz vecuma pamata jeb eidžisms sastopams ne tikai darba tirgū, bet arī veselības aprūpē. Šo problēmu sarežģītāku padara ne tikai tas, ka šāda diskriminācija ir izplatīta personāla attieksmē, bet noniecinošie uzskati novērojami arī pašu pacientu attieksmē pret sevi, noskaidrojušas Rīgas Stradiņa universitātes pētnieces. Taču ir vēl virkne citu apstākļu un tendenču. 

2025. gada pavasarī Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) pētnieces, doktorantes Inguna Potetinova un Katrīne Kūkoja RSU Iekšķīgo slimību katedras asociētās profesores, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas nefroloģes Ievas Ziediņas vadībā veica kvalitatīvu pētījumu par pacientu ar hroniskām saslimšanām – sirds mazspēju, hronisku nieru slimību, 2. tipa cukura diabētu – pieredzi veselības aprūpē. Sabiedrības veselības un sociālās antropoloģijas pētnieces padziļinātās intervijās gan klātienē, gan attālināti tikās ar respondentiem vecumā no 53 līdz 90 gadiem no Rīgas, Pierīgas, Zemgales un Kurzemes. Šajā sarunā pētnieces dalās ar saviem atklājumiem, uzsverot, ka nav iespējams runāt par vienu tipisku pacienta pieredzi. Tās ir dažādas un daudzslāņainas – no izteikti pozitīvām līdz galēji negatīvām, kas liek domāt par pastāvošo nevienlīdzību veselības aprūpes sistēmā. 

Kā izpaužas eidžisms kā problēma veselības aprūpē? 

Inguna Potetinova: Mūsu uzdevums bija noskaidrot, kāds ir hronisko pacientu ceļš veselības aprūpē, un šis pētījums izgaismoja virkni problēmu, kur eidžisms bija tikai viena no tām. Lielākā problēma ir veselības aprūpes nepieejamība, īpaši reģionos, kas atstāj nozīmīgu ietekmi uz šiem pacientiem. Par eidžismu jeb vecuma diskrimināciju biežāk runā darba tirgus kontekstā, kur cilvēki, piemēram, vecuma grupā virs 50 gadiem ar lielām bažām vērtē, kādas ir viņu iespējas mainīt darbu un nonākt jaunās pozīcijās. Par grūtībām atrast darbu ziņo arī jaunieši. Vecuma diskriminācija veselības aprūpē arī nav nekas jauns, bet par to dzirdam runājam retāk. Mūs kā pētniekus pārsteidza, cik dziļi tā ir ieskaņojusies. Aina ir neglaimojoša – no neieinteresētības un paviršības līdz ļoti rupjai attieksmei, un tas bijis sastopams ne tikai valsts, bet arī privātajā sektorā.  

Kā izpaužas negatīva attieksme? 

Inguna Potetinova: Biežāk tika minēti nievājoši izteikumi no veselības aprūpes speciālistu puses, piemēram, kad ārsts pacienti uzrunā ar vārdu tantiņa un “lasa viņai lekciju”, ka viņa neko nesaprotot – ne par savu slimību, ne izmaksām, ko tā prasa slimnīcai, un liek justies vainīgai, ka viņa viņu traucē. Starp kliedzošākiem piemēriem bija tādi, kur tika atteikta traumatologa palīdzība ar argumentu “ko jūs gribat savos gados”, vai dzīvesbiedram atteikta onkoloģiska operācija vecuma dēļ (abos gadījumos pēcāk operācijas veiksmīgi veica citās ārstniecības iestādēs). Pēc šādām un līdzīgām pieredzēm lielākoties ārsti mainīti, kas ir ļoti pozitīvi, jo cilvēki nepaliek pasīvā upura lomā un nesamierinās, tomēr šāda attieksme, ja tā ir sistēmiska, atstāj daudz dziļāku ietekmi. Piemēram, virknē interviju paši seniori pauda uzskatu, ka vecums ir iemesls nesaņemt veselības aprūpi pilnā apmērā vai kvalitātē. Paradoksālākais, ka tas tika uzskatīts par kaut ko visai normālu. Seniori ir internalizējuši šos stereotipus, normalizējot nevienlīdzību kā “dabisku” kārtību! Tādējādi šī diskriminācija top dubultā destruktīva.   

No šī izriet nākamais paradokss, proti, normalizējot paviršu vai augstprātīgu attieksmi, pozitīva pieredze veselības aprūpē tiek skaidrota ar veiksmi vai augstāko spēku labvēlību. Vairāki respondenti pauda ideju, ka viņu pozitīvās pieredzes epizodes ir “tīrā veiksme” un ka “dieviņš ir stāvējis klāt”. Tātad šie hroniskie pacienti ir pieņēmuši, ka cieņpilna attieksme veselības aprūpes sistēmā ir atkarīga no veiksmes, nevis no pacientu tiesībām. Tas ir problemātiski, ja kvalitatīvu aprūpi pacienti neuzskata par pašsaprotamu vai sistēmiski garantētu. Tomēr nekas pētījumā nebija melns vai balts. Kā jau minēju, daudzi nebija samierinājušies un bija meklējuši risinājumus un atraduši profesionālus, cieņpilnus un empātiskus speciālistus un saņēmuši kvalitatīvu palīdzību. Tie bija gadījumi, kad pētījuma dalībnieki veltīja vislabākos vārdus saviem ārstiem, novērtējot viņu zināšanas, iejūtīgo un uzmundrinošo attieksmi, un pauda lielu uzticēšanos. 

Katrīne Kūkoja: Kā jau minēja Inguna, respondenti ziņoja par dažādām pieredzēm veselības aprūpes sistēmā. Tomēr vairums savus pašreizējos ārstus raksturoja kā augsti kvalificētus, rūpīgus un ieinteresētus. Pacientiem ļoti svarīga ir tieši empātiska attieksme – pacietība, laipnība un gatavība uzklausīt viņu bažas, sniedzot skaidrojumus, kad tie nepieciešami. Respondenti ziņoja, ka visvairāk uzticas tieši ārstiem, kuri apvieno profesionālo kompetenci ar gādīgu, uz pacientu vērstu pieeju. Novērojām, ka tieši šis aprūpes aspekts bieži vien ļoti ietekmēja arī kopējo pacienta apmierinātību ar veselības aprūpes sistēmu. Pacienti, kuru pieredze ar ģimenes ārstiem un ārstiem speciālistiem bija laba, kopumā novērtēja veselības aprūpes sistēmu pozitīvāk.  

Ko vajadzētu mainīt, risināt? 

Inguna Potetinova: Šis pētījums uzrādīja, ka hroniskajiem pacientiem valsts apmaksāta veselības aprūpe ir kļuvusi par kaut ko īpaši ekskluzīvu. Daļa respondentu par iespēju tikt uz valsts apmaksātu vizīti savlaicīgi runāja kā par lielu brīnumu un īpašu veiksmi vai gluži pretēji – par kaut ko neiespējamu, kas vairāk izskanēja no reģioniem. Cilvēki izmanto daudz un dažādas stratēģijas, lai piekļūtu pakalpojumiem. Maksas pakalpojumi ir viens. Tie, kam ir iespēja, brauc uz Rīgu, kur situācija ir salīdzinoši labāka. Citi izmanto neformālās saites – pazīšanos ārstu vidū un mērķtiecīgi veido pozitīvākas un tuvākas attiecības ar veselības aprūpes iestādēs strādājošajiem, lai kaut kā uzlabotu savas izredzes. Jānorāda, ka par daudz pozitīvāku pieredzi savā ceļā ziņoja tieši tie, kuriem ir iespēja piezvanīt pazīstamam ārstam un ne tikai saņemt ātru konsultāciju pa telefonu saasinājuma brīdī, kas, kā secinājām, hroniskajiem pacientiem ir ļoti svarīgi, bet sarunāt arī citus pakalpojumus. Tas norāda uz veselības aprūpes sistēmas vājumu. 

Katrīne Kūkoja: Jā, kā vienu no būtiskākajām problēmām pacientu pieredze izgaismoja tieši valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu nepieejamību un ilgo gaidīšanas laiku uz pakalpojumiem, īpaši uz izmeklējumiem un konsultācijām pie ārstiem speciālistiem – kardiologi, endokrinologi, nefrologi, kamēr ģimenes ārstu un laboratorisko izmeklējumu pieejamība tiek vērtēta kā laba.   

Novērojām, ka pacienti ar augstāku ienākumu līmeni labāk spēj pielāgoties šiem sistēmas trūkumiem, kamēr vientuļie respondenti un respondenti ar zemākiem ienākumiem biežāk ziņoja par ilgāku gaidīšanu rindās, norādot, ka maksas pakalpojumi tika izmantoti kā pēdējā iespēja – gadījumos, kad pastāvēja risks, ka veselības stāvoklis vēl vairāk pasliktinātos. Tomēr šie pacienti uzsvēra, ka maksas pakalpojumu izmantošana būtiski ietekmējot viņu finansiālo stāvokli. 

Inguna Potetinova: Domājot par eidžismu kopumā, manuprāt, tas būtu jārisina sistēmiski un mērķtiecīgi, un cik zinu, šī problēma ir Labklājības ministrijas dienas kārtībā, bet jautājums ir, kā un cik raiti sokas ar šo nodomu iedzīvināšanu praksē. Tikmēr būtiska loma ir masu medijiem, lai mēs vairāk runātu par šīm problēmām, lai tās netiktu normalizētas kā “dabiskas” un pašsaprotamas. Sava loma būtu arī pacientu un senioru organizācijām, kas varētu veikt plašāku skaidrojošo darbu un piedāvāt rīcības algoritmus, saskaroties ar diskriminējošu attieksmi.  

Pozitīvi, ka publiski arvien vairāk dzird runājam par pacientu tiesībām un pacientcentrētu veselības aprūpi, kas iezīmē pakāpenisku paradigmas maiņu tajā, kā saprotam vārdu "pacients". Redzami centieni attālināties no hierarhiskā modeļa, kur pacients ir tikai pakļauts subjekts, atzīstot viņa tiesības piedalīties un lemt. Vienlaikus šī maiņa prasa arvien plašāku veselības aprūpes speciālistu izglītošanu – ne tikai tiesību un komunikācijas jomā, bet arī izpratnes veidošanā par vecuma diskriminācijas mazināšanu praksē.  

Katrīne Kūkoja: Kā jau Inguna minēja, intervijās novērojām arī pacientu pret sevi vērstus negatīvus aizspriedumus par vecumu, kas vairākos gadījumos rezultējās ar nevēršanos pēc palīdzības. Respondenti stāstīja, ka pirms došanās pie ārsta paši bija pieņēmuši, ka viņiem veselības aprūpe nepienākas vai nav vērts vērsties pēc palīdzības tieši vecuma dēļ. Demonstrējot attieksmi – ar simptomiem vienkārši jāsadzīvo, jo tā ir neatņemama vecumdienu sastāvdaļa! Mēs novērojām, ka stereotipi par to, kā jānorit novecošanas procesam, noved pie nozīmīgu simptomu ignorēšanas, sekojoši negatīvi ietekmējot veselību un dzīves kvalitāti kopumā.  

Sekojoši, piekrītu, ka vecuma diskriminācijas mazināšanā nepieciešama daudzpusīga pieeja, kas vērsta ne tikai uz veselības aprūpes sniedzējiem, bet arī plašāku sabiedrību kopumā, tai skaitā pašiem senioriem. Sabiedrībā būtu jāveicina attieksme, ka tiesības uz veselību ir visiem, neatkarīgi no vecuma, lai nerastos situācijas, kad seniori nevēršas pēc palīdzības. Arī paši pacienti intervijās uzsvēra nepieciešamību mainīt sabiedrības attieksmi un mudināt cilvēkus jau savlaicīgi sekot līdzi savai veselībai! Protams, šeit nozīmīga loma ir arī iedzīvotāju veselības pratībai.  

Hroniskiem pacientiem medikamentu lietošana ir ikdienas rutīna. Ko pētījums atklāja par  medikamentu lietošanas paradumiem? 

Katrīne Kūkoja: Regulāra zāļu lietošana ir būtiska hronisku pacientu ikdienas sastāvdaļa – īpaši tad, ja pacienti dzīvo ar vairākām diagnozēm. Kopumā līdzestība pacientu vidū bija augsta, taču nereti tika vēstīts arī par terapijas pielāgošanu pēc savas pašsajūtas, pieredzes vai bažām par medikamentu ietekmi uz veselību. Pacienti izmanto dažādas pieejas, lai nodrošinātu, ka medikamentus lieto savlaicīgi un regulāri. Daži ir ieviesuši tabletīšu kastītes, kurās iepriekšējā vakarā saliek medikamentus nākamajai dienai, lai neaizmirstos, daži veic pierakstus par medikamentu lietošanu, kā arī sagatavo informāciju dodoties uz vizītēm pie speciālistiem – lai terapiju salāgošana būtu “efektīvāka”. Nozīmīgu atbalsta funkciju pacientu ceļā pilda arī ģimene, īpaši dzīvesbiedri, sniedzot gan emocionālo, gan praktisko atbalstu, piemēram, palīdzot iegādāties medikamentus savlaicīgi vai atgādinot par to lietošanu. Tomēr daži respondenti arī atzina, ka nezina visu lietoto zāļu nozīmi, īpaši tad, ja zāles tiek bieži mainītas un trūkst skaidrojošas informācijas no ārstiem.  

Inguna Potetinova: Pašreizējā kārtība kompensējamo zāļu nozīmēšanā paredz, ka ārsts norāda aktīvo vielu, bet aptieka izsniedz lētāko tās aktīvās vielas preparātu. Zāļu nomaiņa, atšķirīgi iepakojumi un citas krāsas – tas viss rada zināmu putrošanos, jo sarunās arī parādījās, ka respondenti nesaprot, ko viņi īsti lieto. Viens respondents atzina, ka visu laiku mainās nosaukumi, viņš apzinās, ka tas ir tāpēc, ka kompensē lētākās zāles, bet viņš pats kļūst nevērīgs: “Es tak to visu nevaru atcerēties.” Kad jautā, kādas zāles tiek lietotas, viņš vienkārši iedod izrakstu, atzīstot, ka nezina. Ko izrakstīja, to arī lietojot. Cilvēki zaudē spēju orientēties tajā visā.  

Katrīne Kūkoja: Lai gan vairāki respondenti ziņo par speciālistu savstarpējo sadarbību ārstēšanas procesā, pacientu pieredzēs bija novērotas arī situācijas, kad starp speciālistiem trūka koordinācijas terapijas nozīmēšanā un saskaņošanā, radot riskus pretrunīgai terapijai, jo medikamentus pacientiem ar šīm diagnozēm izraksta dažādi ārsti. Tika ziņots arī par situācijām, kad aprūpē iesaistītie speciālisti savā starpā izsaka šaubas par citu ārstu izrakstīto terapiju, kas savukārt ietekmēja arī sekošanu līdzi norādēm par medikamentu lietošanu. Sekojoši būtu nepieciešams nodrošināt labāku veselības aprūpes sniedzēju sadarbību un informācijas apmaiņu. 

Ko varētu uzlabot saistībā ar zāļu iegādi un lietošanu? 

Katrīne Kūkoja: Pētījumos parādījās, ka zāļu iegāde ir papildu finansiālais slogs jau esošajām veselības aprūpes izmaksām, un daži respondenti intervijās minēja, ka dažkārt izvēlas lētākas alternatīvas sākotnēji rekomendētajiem medikamentiem. Respondentu vidū bija arī pacients, kurš medikamentus  iegādājas Lietuvā, kur tie bija nedaudz lētāki. Sekojoši pacienti pozitīvāk vērtēja ārstus, kuri ņem vērā pacientu finansiālās iespējas pirms zāļu nozīmēšanas, pajautājot, vai pacients spēs atļauties šīs zāles, pirms tās tiek izrakstītas. Šādā veidā pozitīvi ietekmējot arī izrakstīto medikamentu lietošanu.  

Kopumā uzklausītās pacientu pieredzes norāda uz potenciāliem riskiem attiecībā uz ārstēšanas efektivitāti un uz nepieciešamību pēc labākas komunikācijas starp ārstiem un pacientiem par zāļu lietošanas nozīmi un režīmu, kā arī iespējamām sekām, ja medikaments netiek lietots! Pacientam būtu jānodrošina droša vide un laiks, lai runātu par savām bažām attiecībā uz medikamentiem un iespēja saņemt arī atbalstu terapijas pielāgošanai, ja tas nepieciešams. Intervijās parādījās arī apņēmība: ja speciālists piekodina, ka medikaments jālieto obligāti, tad pacienti seko līdzi, lai “tās zālītes” obligāti iedzertu, parādot, ka ģimenes ārstiem un speciālistiem ir liela ietekme uz medikamentu lietošanas regularitāti.  

Kāpēc ir svarīga starpdisciplināras sadarbības vecināšana pacientu ārstēšanā? 

Inguna Potetinova: Sākšu ar piemēriem no intervijām. Cilvēks ir aizgājis pie kardiologa, gaidījis pusgadu vai pat gadu rindā, un šis kardiologs ir izrakstījis konkrētus medikamentus. Cilvēks sāk šos medikamentus lietot, bet sajūtas sliktāk un veselības stāvoklis strauji pasliktinās. Problēma ir tajā, ka viņš nevar tikt atpakaļ pie šī kardiologa, lai kaut ko mainītu medikamentozajā terapijā un tajā pat laikā, viņš varbūt neuzticas tik lielā mērā ģimenes ārstam. Rezultātā viņš šos medikamentus pārstāj lietot. Jānorāda, ka pieredzes ar ģimenes ārstiem, tāpat kā ar citiem speciālistiem, ir ļoti dažādas. Uzklausījām tiešām brīnišķīgus stāstus, kur tieši ģimenes ārsts ir vadošais ārsts cauri gadiem, viņš ir autoritāte un ļoti cienīts tāpēc, ka ne tikai regulāri seko līdzi, bet ir arī gatavs ieklausīties un ņemt vērā paša pacienta idejas un nostāju kādos jautājumos. Tomēr vairākos gadījumos respondenti ziņoja par nevērīgu attieksmi un neieinteresētību. Rezultātā pacients pats sevi virza šajā ceļā. Viņš pats izdomā, kādus nosūtījumus un analīzes vajag un kā viņš lietos medikamentus, bet to, visticamāk, nevar saukt par drošu pacienta ceļu. 

Kā jau Katrīne minēja iepriekš, tad pacienti mēdz nonākt krustugunīs starp atšķirīgiem ārstu viedokļiem, piemēram, intervijās vairākkārt izskanēja problēmas ar konkrētu zāļu lietošanu – viens ārsts saka lietot, otrs nē. Ja nepastāv vienprātība un sadarbība, tad pacients vienkārši tās zāles nelietos, vai lietos neregulāri. Ja ārsti sadarbojas, apmainās ar informāciju, tad ārstēšana kļūst precīzāka un drošāka.   

Kā jūs raksturotu diagnozes noteikšanas procesu no pacientu pieredzes skatpunkta? 

Katrīne Kūkoja: Respondentu pieredze diagnozes noteikšanā bija dažāda. Tomēr respondenti nereti ziņoja arī par gadījumiem, kad diagnozes tiek atklātas novēloti, un bieži vien tikai pēc akūtas epizodes vai nejauši – citu izmeklējumu laikā. Tas nereti bija saistīts ar to, ka pacienti nebija informēti par pētījumā apskatīto diagnožu simptomiem, vai ignorēja simptomus, uzskatot tos par noguruma vai novecošanās pazīmēm. Daži pacienti pieminēja arī ģimenes ierasto uzvedības modeli – ka ārstus apmeklē tikai galējas nepieciešamības gadījumā, savukārt citi norādīja, ka simptomus tiešām nav jutuši un diagnoze nākusi kā pārsteigums. Šeit gan jāmin, ka respondentu vidū bija arī pacienti, kuriem diagnoze uzstādīta pirms vairākiem gadu desmitiem, kas ietekmēja arī respondentu spēju precīzi atsaukt atmiņā diagnozes procesu.  

Liela loma diagnozes savlaicīgā atklāšanā ir speciālistiem un, jo īpaši ģimenes ārstiem – īpaši tad, ja ārsti rīkojās aktīvi un vērtēja pacientu stāvokli kopumā, nevis tikai atsevišķus simptomus. Šādos gadījumos tas ļāva uzsākt nepieciešamo ārstēšanu ātrāk. Agrīna diagnostika ir būtiska, jo tā dod iespēju savlaicīgi identificēt un novērst slimību simptomus, kā arī slimības progresēšanu, saglabājot vai pat uzlabojot pacientu dzīves kvalitāti. Pozitīvi, ka šobrīd Veselības ministrija strādā pie hroniskas nieru slimības skrīninga plāna izveides, kas nozīmē, ka par šiem jautājumiem tiek domāts! 

Varbūt ir kāda piebilde noslēgumam...  

Katrīne Kūkoja: Noslēgumā vēlētos minēt, ka, lai uzlabotu veselības aprūpes kvalitāti un efektivitāti, ir jāturpina pacientu pieredzes vākšana un tās integrēšana sistēmas pilnveidē. Šobrīd RSU Sabiedrības veselības institūta pētnieku komanda starptautiska projekta “Pusaudžu un pieaugušo perspektīva par Eiropas veselības sistēmas darbību: četru valstu pētījums (AAPEHS)” ietvaros veic reprezentatīvu aptauju par Latvijas iedzīvotāju (no 15 gadu vecuma) pieredzi veselības aprūpē. Šī ir pirmā šāda mēroga aptauja Latvijā, kas ļaus analizēt iedzīvotāju pieredzi veselības aprūpes kvalitātes, pieejamības, efektivitātes un vienlīdzības kontekstā, dažādos veselības aprūpes līmeņos. Pirmos rezultātus sagaidām jau 2026. gada sākumā.