Pirmais jautājums – drīzāk kāda zēna replika – jau pēc trim minūtēm bija: "Ārprāts, ja man būtu jāpārguļ ar nevainīgu meiteni!" Nē, sākumā viņš pat teica tā: "Man nepatīk nevainīgas meitenes!" Izliekos, ka neko nedzirdu, turpinu stāstīt, ka "jūs esat lielo pārmaiņu vecumā, agri vai vēlu sastapsieties ar savu mīlestību un arī ar seksu un tiem abiem būtu jāiet roku rokā. Sekss viens pats nav nekas..." – bet viņš tikai turpina: "Man nepatīk nevainīgas meitenes. Man nepatīk..." Kad viņš to pateica trešoreiz, jautāju: "Kāpēc? Tev ir šāda pieredze?" Visa klases sāka ņirgt. Bet puisis neko, atbildēja: "Nu kā?! Man tur kaut kas ir jāpārdur, viss asiņo. Neciešu asinis!" – "Acīmredzot tev vēl nav pieredzes šajā jomā. Tie ir tikai tādi stāsti, ko esi saklausījies. Tur nekas nav jāpāršķeļ, tur nekas neasiņo, varbūt mazliet... Tāpat kā mums ar laiku izzudusi aste, arī himēna pazūd. Aptuveni piecpadsmit procenti meiteņu piedzimst vispār bez jaunavības plēvītes."

Bet bija arī citi jautājumi. Tā – pa tiešo.
Piemēram!
Vai var jau nodot spermu spermas bankā?
Vai taisnība, ka p...pis samazinās par diviem centimetriem, ja pīpē?
Atbildēju, ka dzimumloceklim ir dažādi stāvokļi, kad tos mēra. Viens ir miera stāvoklis, kad jūs nostājaties pie spoguļa dušas telpā pēc treniņa vai pirtī un salīdzināt sevi ar citiem zēniem, kuram garāks vai īsāks, vai strupāks, vai tievāks, vai resnāks, citam pat ir līks kā āķis, – šim izmēram nav nekādas nozīmes, un es neticu, ka tas samazinās pīpējot. Taču izmēram varētu būt nozīme, kad ir erekcija, kad tie ir gatavi seksam – saspringti un izslējušies stāvus kā mieti. Jā, tad dzimumloceklim ir jāpagarinās, jāpiebriest, un tiem, kas ir ilgstoši smēķējuši, dzimumloceklis nespēj ieņemt pietiekamu garumu vai pietiekamu briedumu. Tad dzimumloceklis patiešām varētu samazināties par diviem centimetriem. Ir pētījums, ka vīriešiem var būt traucēta erekcija pēc desmit gadu ilgas pīpēšanas.

Kas mani pārsteidza? Zīmēju, kas ir sagaidāms pēc mīlēšanās, – tā arī uzrakstīju uz tāfeles: coitus (latīniski ‘dzimumakts’). Un pievilku trīs bultas. "Un tagad padomājiet, kas tur tiks uzrakstīts!" Protams, nevēlama grūtniecība, zēni sāka teikt. "Bet tāpēc ir kontracepcija! Kāpēc gan es nedrīkstu nodarboties seksu, ja ir kontracepcija?!" – un viņi sāka uzskaitīt šos pretapaugļošanās līdzekļus. Ka ir prezervatīvi, spirāles, tabletes – astotā klase, visu zina! Pastāstīju, ka ir arī tādi spermicīdi un, protams, stāstīju arī par avārijas kontracepciju. Kāds teica: "Man tas nav vajadzīgs, par to lai domā meitene!" Es saku: "Labi, meitene, bet, ja jūs esat kopā, varbūt arī tev tomēr vajadzētu painteresēties..." Stāstīju arī, ka zēni īstenībā nezina, kā dzimumakts būs beidzies: pašlaik ar DNS analīzēm var pierādīt, ka esi bērna tēvs, un jūs būsiet vainīgi, mūža garumā maksāsiet viņam uzturnaudu no šīm pāragrajām attiecībām. Bet vispār zēniem joprojām ir priekšstats: "Nu un kas, ka neaizsargāts sekss – meitene uzreiz iedzers avārijas tabletīti!" Bija ļoti jāpārliecina, ka tik vienkārši tomēr nav. "Cik bieži var gadīties avārija, nu cik? Ne katru dienu un pat ne reizi mēnesī. Būtu labi, ja, maksimums, pāris reižu gadā. Ja gadās biežāk, pārim jālieto kāda pastāvīga izsargāšanās metode."

Es viņiem biju izdalījusi papīra lapiņas, lai rakstiski iesūta jautājumus. Bet tā bija atvērta publika, paši jautāja, un zēni papīru izmantoja citam: visu, ko es uzrakstīju uz tāfeles, – avārijas kontracepcijas tablešu nosaukumu vai spermicīda nosaukumu – visu cītīgi pierakstīja. "Kā ir pareizi? Jūs sakāt farmatekss, bet rakstāt ph." – "Tāds ir farmakoloģiskais nosaukums," paskaidroju. Un arī, kad uzrakstīju coitus ar bultām sānos... Proti, ka no dzimumakta var būt grūtniecība, tā savukārt var būt gan vēlama, gan nevēlama, un aborts. Uzreiz sekoja nākamais jautājums, pilnīgi loģisks: "Sakiet, vai pēc aborta meitene var palikt stāvoklī?" Saku: "Tā jau ir tā lielākā nelaime, no kuras mēs jūs gribam pasargāt. Mums nevienam nav žēl, ka jūs mīlējaties – seksojieties uz nebēdu! ­ Bet mēs jūs gribam pasargāt no sekām, kas var būt pēc tam. Desmit procentiem sieviešu pēc aborta grūtniecība neiestājas. Ir iekaisums, olvadi aizlīp..." Un visi puikas to zīmēja un pierakstīja. Biju ļoti pārsteigta.

Nianses par meitenēm

Mani pārsteidza vēl kāda zēna jautājums: kas meitenēm būtu labāk lietojams mēnešreizēs? Kāpēc viņu tas interesēja? Puisis saka: "Mana meitene negrib likt tamponus, tāpēc ka var sevi ievainot un pārdurt jaunavības plēvi." Atbildēju, ka uz šo jautājumu, vai viņa var lietot tamponu vai ne, vislabāk atbildēs ginekologs, jo ir meitenes, kuras patiešām vēl nedrīkst lietot tamponus. Un vispār meitenēm, sevišķi šajā vecumā, kad tikko sākušās mēnešreizes, nav labi lietot tamponus. Vispiemērotākie tomēr ir ieliktnīši. Tad, protams, sekoja jautājums: "A, ja ieliktnītis izkrīt, tad viņš te mētāsies pa skolu..." 

Un: "Kāpēc nav labi tamponiņš?" Zēniem skaidroju, ka tamponiņi arī jāmaina, nedrīkst ar vienu staigāt cauru dienu, jo šādi meitene var dabūt pat anafilaktisko šoku, kas ir smagākā alerģiskā reakcija. Ja ir vidēja jeb normāla asiņošana, tamponi jāmaina katras 4–6 stundas, un nekad nedrīkst tamponu atstāt ilgāk par astoņām stundām, kaut arī asiņo nedaudz.

Zēnus interesēja tieši seksuālās nianses par meitenēm. "No cik gadiem viņas tā kā varētu atļauties seksu?..." Teicu, ka sekss ir pieaugušu cilvēku funkcija, pāra funkcija. "Bet mēs jau esam pieauguši!" Viens rāda: "Man jau ir bārda!" Jā, tā varētu domāt: pieaudzis – ir pollūcijas, nekontrolētās, miegā notiekošās ejakulācijas; pieaugusi – notiek mēnešreizes... Bet patiesībā pieaudzis ir tad, kad par katras savas darbības sekām cilvēks var uzņemties atbildību. "Vai jūs spējat uzņemties atbildību par visām tām sekām, kas ir pēc dzimumakta?"

Vēl es sacīju: "Ja dzimumloceklis ir piebriedis un tieksme, sasprindzinājums arvien pieaug, nevajag kautrēties – to var turpināt kā masturbāciju jeb onanēšanu, kas nav ne kaitīgi, ne nepiedienīgi. To ir darījuši gandrīz visi vīrieši, arī jūsu tēti jūsu gados. Pašapmierināšanās, kas sniedz atvieglojumu, labsajūtu un sākumā arī pārsteigumu, kas bieži vien saistīts ar neērtības un vainas izjūtu, ir daudz vairāk apsveicama, nekā ja šādā brīdī meklēsiet seksuālo partneri, lai atbrīvotos no erekcijas, no liekā spiediena." Nu tad gan bija ņirgāšanās! "Ko tad es tagad te – dračīšu visu dienu?!" – "Visu dienu ne – ja ir šāda sajūta un tas ir jādara pašam ar sevi, nav ko kautrēties, bet šī nodarbe nav arī jādemonstrē. Tā ir intimitāte. Un tā palīdzēs sagaidīt to brīdi, kad būsiet kopā ar savu meiteni." Šie vārdi viņiem atkal patika.

Vēl zēni jautāja, vai ir jādzen spalvas. "No kuras vietas?" precizēju. "Nu tur, kur ir dzimumloceklis." Sacīju, ka nav obligāti, gaumes jautājums: "Tā ir vieta, kur paredzēts apmatojums, bet, ja traucē, ja matiņi aug tuvu cirkšņiem, bieži iekaist, tad var tos arī noskūt."

Es pati viņiem uzmācos ar intīmo higiēnu – ka ir jāapmazgājas, kārtīgi atvirzot priekšādiņu. Tas lielai daļai puišu bija pārsteigums.

Ordenis par morāles nelasīšanu

Kad lekcija bija beigusies, kāds puisītis pienāca man klāt – acīmredzot publiski viņš kautrējās jautāt... "Man šad un tad... Kā jūs teicāt, ir tas – ar burtu e. Es nemāku nosaukt..." – "Erekcija?" – "Jā..." – "Tad tu vari teikt arī vienkārši – piebriest." – "Jā, es sēžu stundās vai mani izsauc pie tāfeles, un man pēkšņi piebriest biksēs... Vai tas ir normāli?" – "Jā, pilnīgi normāli. Tā ir viena no pirmajām vīrišķības pazīmēm. Bet ja tu uztraucies, ka meitenes to ieraudzīs un smiesies... Neuztraucies. Meitenes šajā vecumā tavs piebriedums nemaz tik ļoti neinteresē, viņas to pat nepamana." 

Interesanti tie puikas. Viņiem gribas zināt.
Lekcijas beigās astotās klases zēni man teica: "Vai jūs nebūtu ar mieru mums pasniegt matemātikas stundas?"
Vārdu sakot, man tika piešķirts ordenis. Vismaz es to tā uztvēru. Droši vien par atklātību un toleranci. Jo jautājumu šajā vecumā, tici man, ir ļoti daudz – par spīti tam, ka mūsdienās bērni iegūst informāciju internetā, presē, no draugiem.
Pirms lekcijas skolas medmāsiņa ieveda mani klasē un zēniem sacīja, ka te, lūk, ir daktere, kas pastāstīs jums tādas lietas, kuras vecāki viņiem nekad nav stāstījuši vai arī nekad nestāstīs. Es tad teicu, ka tik traki droši vien nav: vecāki ar jums ir aprunājušies, vienīgi – vai jūs vienmēr esat gatavi uzklausīt. "Katrā ziņā, ja jūs vērstos pie saviem vecākiem ar šādiem jautājumiem, domāju, viņi labprāt ar jums aprunātos."

Tā es teicu viņiem, zēniem. Bet tev, puiku mammai, un arī tētim gribu likt pie sirds: galvenais, ja bērns jums kaut ko par šīm tēmām pavaicā, tas jau ir sasniegums, jūsu uzvara. Tātad bērns jums UZTICAS. Tikai nelasiet viņam morāli vai neizsmejiet. Lai viņam nav jāviļas, lai neveidojas bēdīga pieredze, ka ir palicis nesaprasts.

Anija Pelūde