Epilepsijas veidi un cēloņi

Epilepsija var būt iegūta vai iedzimta.

Iegūta epilepsija rodas pēc galvas traumas, pēc insulta, encefalīta, perinatāla smadzeņu bojājuma dēļ vai, attīstoties audzējam galvas smadzenēs.

Cilvēkiem tiešām jāņem vērā, ka galvas traumas var izraisīt epilepsiju, – parasti, ja jautājam pacientam, kā epilepsija radusies, jauni vīrieši stāsta, ka aizgājuši uz kādu ballīti un sakāvušies; pēc kāda laika sākušās lēkmes. Līdzīgas problēmas rodas pēc autoavārijām. Tātad, izvairoties no galvas traumām, cilvēks zināmā mērā var pasargāt sevi no epilepsijas.

Bērna vecumā iegūta slimība var rasties perinatāla smadzeņu bojājuma dēļ, ja ir bijuši sarežģījumi dzemdību vai grūtniecības laikā (piemēram, infekcija mātei). Minētajos gadījumos bojājuma vietā izveidojusies kāda šūnu grupa, kura nepareizi izstrādā impulsus, kas ir pamats epilepsijas attīstībai. Iegūtās epilepsijas gadījumā magnētiskās rezonanses izmeklējumā bieži vien tiek atrastas izmaiņas.

Savukārt iedzimtas epilepsijas gadījumā smadzenēs ir nevis konkrēts šūnu sakopojums, kas pastiprināti rada impulsus, bet gan iedzimta īpatnība visām šūnām veidot nepareizas izlādes, kas izpaužas lēkmju veidā. Dzirdot jēdzienu iedzimta epilepsija, cilvēki bieži to pārprot, domājot, ka epilepsija ir bijusi kādam no vecākiem. Gluži tā tas nav. Epilepsijas gēni ir visiem cilvēkiem. Ja mums ir tikai neliels skaits no šiem gēniem, epilepsija neizpaužas, taču, ja tie attiecīgi sakombinējas no abiem vecākiem, tad bērnam slimība izpaudīsies (līdzīgi kā ar citām iedzimtām slimībām).

Iedzimtā epilepsijas forma parasti sākas bērnībā vai pusaudža periodā, un pacientiem ir citādi lēkmju tipi nekā iegūtas epilepsijas gadījumā. Magnētiskās rezonanses izmeklējums šīs epilepsijas formas gadījumā parasti sniedz normālu atradi smadzenēs.

Slimības izpausmes

Epilepsijas krampju lēkmes gan pieaugušajiem, gan bērniem izpaužas līdzīgi – cilvēks zaudē samaņu un nokrīt, tad sākas krampji.

Pirms lēkmes var būt tā dēvētais iktāls kliedziens – cilvēka elpošanas muskulatūra savelkas krampjos, un tajā brīdī iziet gaiss no plaušām, radot kliedzienam līdzīgu skaņu.

Klasiskai epilepsijas lēkmei ir raksturīga toniskā fāze, kad cilvēks viss ir nostiepies taisns, stīvs (nedaudz var būt muskuļu trīce), bet pēc tam seko lieli, izteikti krampji – kloniskā fāze. Pēc tam, kad lēkme ir beigusies, cilvēks īslaicīgi ir bez samaņas, bet pēc tam var būt pāris minūšu ilgs apjukums, pēc kura pacients nāk pie apziņas.

Pieaugušajiem bez jau aprakstītajām vispārējām krampju lēkmēm var būt, piemēram, vienas puses lēkmes, kad vienā ķermeņa pusē ir krampji, bet apziņu cilvēks nezaudē vai zaudē tikai daļēji. Ir arī lēkmju veids, kad cilvēks zaudē apziņu, var veikt kādas darbības, tās neapzinoties. Šeit gan jāpiemin, ka minētais lēkmju veids nekalpo par argumentu nelikumīgu darbību veikšanai, jo šādas lēkmes laikā cilvēks nespēj izplānot sarežģītu darbību, bet tikai turpina jau iesākto.

Epilepsijām, kuras ir ģenētiski noteiktas (iedzimtas), ir vēl divi bieži sastopami lēkmju tipi – absansu lēkmes, kad pacients parasti nenokrīt, bet uz laiku zaudē samaņu – it kā sastingst uz dažām sekundēm. Piemēram, bērns var runāt, tad pēkšņi pārtraukt sakāmo vai spēlējoties uz mirkli sastingt un tad turpināt, it kā nekas nebūtu noticis. Dažkārt lēkmes pazīme var būt bērna stāsts par to, ka stundā skolotāja atradās vienā klases vietā, bet nemanot pārvietojās uz citu.

Vēl viens no lēkmju tipiem ir miokloniskas epilepsijas. Lai saprastu, kā tās izpaužas, der atcerēties, kā mēs iemiegot noraustāmies. Miegā tā ir normāla parādība visiem cilvēkiem, bet epilepsijas pacientiem ar miokloniskām lēkmēm līdzīgas noraustīšanās ir no rītiem – parasti pāris minūšu pēc pamošanās. Šādi cilvēki, piemēram, nereti izlej brokastu kafijas krūzīti.

Ja cilvēkam nav lielo lēkmju ar krampjiem, tad viņi bieži vien nemaz neapzinās, ka slimo ar epilepsiju.

Ceļš līdz diagnozei

Epilepsija ir ļoti specifiska diagnoze, ar kuru nodarbojas neirologs. Daži neirologi papildus specializējas tieši epilepsijas jautājumā.

Epilepsijas diagnoze lielākoties tiek noteikta, balstoties uz pacienta stāstu par slimību. Lai šo diagnozi piemērotu, anamnēzē jābūt vismaz divām neprovocētām lēkmēm (ja iemesls ir alkohola lietošana, neizgulēšanās vai infekcija ar augstu temperatūru, šāda lēkme neskaitās neprovocēta).

Ir atsevišķi gadījumi, kad diagnozes noteikšanai pietiek ar vienu lēkmi, taču parasti pacients pie ārsta vēršas tad, kad ir bijušas jau vairākas lēkmes. Klasiski pacienta sūdzības par katru konkrētu viņam piemītošu lēkmju tipu sakrīt, tās ir stereotipiskas jeb – ar vienādu izpausmi no lēkmes uz lēkmi.

Tuviniekus gribētu iedrošināt – ja gribat drīzāku un precīzāku diagnozi, lēkmes ir jāfilmē. Parādot video ārstam, ārstam ir daudz vieglāk pateikt, vai tā ir epilepsijas lēkme vai kas cits.

Nākamais solis pēc pacienta sūdzību uzklausīšanas ir magnētiskās rezonanses izmeklējumus galvai, lai, pirmkārt, izslēgtu kāda jaunveidojuma jeb audzēja attīstīšanos galvas smadzenēs. Vislabāk šo izmeklējumu ir veikt pēc speciāla epilepsijas protokola, tāpēc pacientam jānoskaidro, vai ārstniecības iestādē, kurā viņš iecerējis to darīt, tas ir iespējams. Izmeklējums, kas veikts pēc protokola, ir daudz precīzāks, lai redzētu smalkas izmaiņas galvas smadzenēs, kas varētu būt izraisījušas lēkmes.

Nākamais no izmeklējumiem ir elektroencefalogramma, kas palīdz atpazīt, kāds epilepsijas veids konkrētajam pacientam ir. To ir svarīgi noskaidrot tāpēc, ka iedzimtas epilepsijas gadījumā mēs lietojam vienus medikamentus, bet iegūtas gadījumā citus. Lietojot medikamentus nepareizi, tie var pastiprināt lēkmju biežumu.

Ārstēšanas rezultāti

Ja runājam par epilepsijas aprūpi Latvijā – tā ir ļoti labi attīstīta – mums ir plaša medikamentu pieeja un pat specializēta epilepsijas vienība "Gaiļezera" slimnīcā, kurā darbojas neirologi, kas īpaši pārvalda epilepsijas diagnostiku un ārstēšanu un var palīdzēt. No pieejamo medikamentu aspekta, daudzās citās valstīs, kam ir līdzīgs medicīnas finansējums vai attīstības līmenis, ir pieejams mazāks skaits medikamentu. Slimības prognoze divām trešdaļām pacientu, ja viņi lieto pareizi piemeklētas zāles, ir ļoti laba – lēkmes vairs neatkārtojas. Diemžēl, vienai trešdaļai pacientu zāles palīdz daļēji vai nepalīdz nemaz. Tāpēc ir pacienti, kam lēkmes ir reizi dažos gados, pāris reizes gadā vai reizi mēnesī, un arī tādi, kuriem daudzas lielās krampju lēkmes atkārtojas līdz pat 10reizēm vienas dienas laikā un norit ar traumām un nozīmīgu ietekmi uz dzīves kvalitāti (šādi norisinās epilepsija, kura nepadodas medikamentozai ārstēšanai). Diagnosticējot epilepsiju un sākot pacientu ārstēt, reizēm iespējams konstatēt riska faktorus, kas liecina, ka pacientam būs sliktāka prognoze. Piemēram, ja magnētiskajā rezonansē vai elektroencefalogrammā ir izteiktas izmaiņas.

Ja pacientam ir ģenētiski noteikta jeb iedzimta epilepsija, tad vairākumā gadījumu prognoze ir perfekta – aptuveni 90% gadījumu lēkmes neatkārtojas, ja pacients adekvāti lieto medikamentus. 

Aptuveni trešdaļai epilepsiju ir tendence pāriet. Tāpēc, ja pacientam ir liels periods, kura laikā nav bijis lēkmju, viņam jārunā ar savu ārstu – varbūt epilepsija ir pārgājusi un var mēģināt atcelt medikamentus. Šādu lēmumu gan nedrīkstētu pieņemt pacients pats, jo, strauji atceļot zāles, var attīstīties smaga, grūti apturama lēkme, kas ir ļoti bīstama pacientam.. Ārsti neizārstē epilepsiju – ja tā pāriet, tad tas notiek pats no sevis.

Problēmu, ar ko mēs bieži saskaramies Latvijā, varētu raksturot šādi – ir daļa pacientu, kuriem no seniem laikiem ir nozīmēti medikamenti. Viņiem ir dažas lēkmes gadā vai pāris reižu mēnesī, bet viņi lieto tieši to pašu medikamentu devu, ko viņiem ārsts nozīmēja pašā sākumā, kad slimība tika atklāta. Šāds pacients nokļūst uz konsultāciju, un mēs redzam, ka viņš lieto minimālo iespējamo medikamenta devu, kas nereti ir pat zemāka par oficiāli ieteikto. Bieži vien, tikai nedaudz palielinot devu, lēkmju vairs nav.

Tāpēc, ja cilvēkam ir epilepsija un viņš nezina, vai var justies labāk, vienmēr ir jāmēģina atkārtoti vērsties pie ārsta, lai saprastu, vai konkrētajā gadījumā ir iespējams uzlabot ārstēšanu, lēkmes izskaužot pavisam.

Protams, ja pacients ir izmēģinājis visus Latvijā pieejamos medikamentus lielās devās un tie nepalīdz, tad, visticamāk, ārsts viņam maz varēs palīdzēt. Turpretim, ja pacients lieto pirmo medikamentu minimālā devā, tad ir ļoti liela iespēja, ka pacientam varēs palīdzēt. Ir ļoti žēl skatīties, kad uz konsultāciju atbrauc cilvēki no laukiem, kuriem ir lēkmes un kuri lieto nelielas medikamentu devas, – viņi reti tiek pie ārsta, un nereti viņiem nav darba tikai tāpēc, ka ir šī slimība. Taču epilepsijas lēkmes bieži vien var novērst ar nelielu medikamentu devas korekciju.

Epilepsijas slimnieku ievērībai

Medikamentu lietošanas regularitāte. Ļoti biežs iemesls, kāpēc lēkmes notiek pat tad, ja pacientam ir nozīmēta korekta medikamentoza terapija, ir zāļu neregulāra lietošana – mēs veicām pētījumu starp epilepsijas pacientiem "Gaiļezera" slimnīcā, secinot, ka apmēram trešā daļa mēdz neatcerēties, vai zāles konkrētajā dienā jau iedzēruši, tāpēc devu izlaiž, lai nejauši to nedubultotu. Vieglākais veids, kā atcerēties iedzert zāles, ir uzlikt atgādinājumu telefonā – divus modinātāja signālus noteiktos laikos rītā un vakarā. Turklāt medikamenti jālieto katru reizi vienādi – vai nu pirms, vai pēc ēšanas. Ja lieto vienu reizi pirms, bet otru reizi pēc ēšanas, koncentrācijas maksimums var atšķirties par vairākām stundām, un līdz ar to no dienas uz dienu mainās zāļu efektivitāte.

Medikamentu lietošanas pārtraukšana. Medikamentu lietošanu pacients nedrīkst pēkšņi pārtraukt, jo tas var radīt ļoti smagu, neapturamu lēkmi, kas ir dzīvībai bīstama.

Neizgulēšanās. Nepietiekama izgulēšanās ir faktors, kas provocē lēkmju rašanos, tādēļ epilepsijas slimniekam ieteicams ik dienu ievērot naktsmieru.

Alkohola lietošana. Zināms, ka alkohola lietošana ir sociāli svarīgs faktors – to lieto svētkos, pasākumos, ciemos... Tādēļ, lai epilepsijas slimnieki nejustos atstumti un labāk integrētos sabiedrībā, pretēji padomju laika uzskatam viņi mūsdienās drīkst iedzert, piemēram, glāzi vīna. Pieļaujamais alkohola daudzums, ko drīkst lietot epilepsijas slimnieks, ir līdz divām alkohola vienībām, jo šādam nelielam daudzumam nav pierādīta ietekme uz lēkmju attīstības biežumu, savukārt lielākās devās alkohols provocē lēkmes. Vienmēr gan jāatceras, ka ar alkohola lietošanu cilvēki mēdz aizrauties, tāpēc šāda nepieciešamība būtu ļoti jāapdomā.

Aizliegts lietot alkoholu ir vienīgi gadījumos, ja cilvēkam jau agrāk alkohola lietošana ir izprovocējusi krampju lēkmes, šādā gadījumā ir gaidāms, ka arī turpmāk alkohols izraisīs lēkmes.

Sadzīve un ikdienas aktivitātes. No drošības viedokļa – vannas vietā jāizmanto duša, jo pacients nevar paredzēt, kad būs lēkme.

No peldēšanās drošāk ir izvairīties, bet, ja vēlme nav pārvarama, jādodas tikai kopā ar pazīstamiem cilvēkiem, kas zina, kā rīkoties epilepsijas gadījumā, un tikai seklumā pie krasta. Nedrīkst peldēt dziļumā, jo lēkmes gadījumā cilvēku nevarēs droši izglābt.

Fiziskas aktivitātes ir pieļaujamas, taču nevajadzētu nodarboties ar niršanas sportu, klintīs kāpšanu un citām nodarbēm, kas varētu apdraudēt dzīvību gadījumā, ja sākas lēkme.

Automašīnas vadīšana un iekārtu apkalpošana. Diemžēl Latvijā ļoti izplatīta problēma ir epilepsijas pacientu diskriminācija darbā, tāpēc, izvēloties karjeru, epilepsijas slimniekam vienmēr jāpiedomā, vai gadījumā, ja atkārtosies lēkme, nebūs problēmu ar darbu – lai profesija nebūtu saistībā ar tehnikas vadīšanu vai darbu ar kustīgām ierīcēm. Gadās, ka cilvēki ar epilepsiju izlemj kļūt par šoferiem tālbraucējiem vai meža tehnikas strādniekiem. Diemžēl, ja notiek epilepsijas lēkme, šis cilvēks ar smago automašīnu nedrīkstēs braukt turpmākos 10 gadus, un tas var draudēt ar darba zaudēšanu.

Grūtniecības plānošana. Ņemot vērā, ka lielākā daļa medikamentu, ko izmanto epilepsijas ārstēšanai, ir kaitīgi grūtniecēm, parasti ārsts sievietei, kas ir reproduktīvā vecumā, jau sākotnēji nozīmē medikamentus, kas ir relatīvi droši lietošanai grūtniecības laikā, kaut gan grūtniecība vēl netiek plānota. Tomēr vienmēr pirms grūtniecības plānošanas vajadzētu aiziet vizītē pie sava neirologa vai epileptologa, pārliecinoties, vai medikamentu terapija nav jākoriģē. Tas noteikti jādara pirms grūtniecības iestāšanās, jo pēc tam ārsts medikamentus vairs nedrīkst atcelt. Medikamentu nelietošana grūtniecības laikā īsti nav alternatīva, jo tādā gadījumā ir gaidāmas lēkmes, kas var traucēt grūtniecības norisei.

Epilepsijas pārmantojamība. Ja kādam no vecākiem ir epilepsija, risks tam, ka šī slimība būs arī bērnam, ir minimāli augstāks nekā jebkuram citam bērnam, tāpēc epilepsijas diagnozei noteikti nevajadzētu atturēt no bērnu radīšanas.

Apkārtējo rīcība, redzot epilepsijas lēkmi

Vispirms jāuzsver, kā noteikti nevajadzētu rīkoties, redzot, ka kādam cilvēkam ir sākusies krampju lēkme, – cilvēks nav jātur un nav jācenšas viņam starp zobiem ielikt kādu priekšmetu.

Cilvēka turēšana nemaina lēkmes norisi – tā nepāries ātrāk, ja cilvēks tiks turēts. Tas, ko vēlams darīt, ir pasargāt pacienta galvu, lai tā nesitas pret zemi, radot traumas. Ieteicams zem galvas palikt kaut ko mīkstu (somu vai salocītu apģērba gabalu) vai arī viegli ar roku pieturēt galvu no apakšas, ievērojot piesardzību un raugoties, lai palīdzības sniedzēja rokas nenonāktu saskarē ar pacienta asinīm (epilepsijas pacienti bieži sakož mēli, tāpēc no mutes var izdalīties asiņainas siekalas).

Pacientam neko nevajag mēģināt likt mutē, jo laikā, kad krampji jau sākušies, visi muskuļi ir savilkti – līdz ar to zobi ir cieši sakosti. Ja cilvēks lēkmes sākumā ir paspējis iekost mēlē, tad tur vairs neko nevar darīt, turklāt lēkmes turpinājumā viņš vairs nevērs muti vaļā un nebāzīs mēli starp zobiem, lai to sakostu.

Mēģinot atlauzt žokli ar kādu priekšmetu, pirmais, ko var izdarīt, ir izlauzt zobus (un cilvēks ar tiem var aizrīties), otrs variants – ja mēģinās ielikt starp zobiem kādu mazāku priekšmetu, cilvēks var aizrīties ar šo priekšmetu.

Vienīgais izņēmums, kad drīkst kaut ko likt mutē, ir tad, ja cilvēks pats zina, ka viņam sākas lēkme, piemēram, ar krampjiem rokā un pēc pusminūtes vai minūtes sekos krampji pa visu ķermeni. Šādos gadījumos pacientam parasti līdzi visur ir kāds mīksts priekšmets, ko viņš parasti ieliek starp zobiem, pasargājot mēli no sakošanas.

Tātad pareiza rīcība, kā palīdzēt cilvēkam, kam sākusies epilepsijas lēkme, ir šāda:

• cilvēks, kurš sniedz palīdzību, lūdz kādam citam aculieciniekam izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību,

• jāmēģina pasaudzēt cietušā galvu, lai tā nesitas pret zemi, gaidot, kamēr lēkme beigsies,

• kad krampji ir beigušies, cilvēku pagriež visiem zināmajā veidā no pirmās palīdzības – stabilajā sānu pozā – un pagriež galvu tā, lai siekalas vai asiņainais saturs iztek no mutes dobuma, nevis nokļūst plaušās (siekalu ieelpošana rada risku epilepsijas pacientam saslimt ar plaušu karsoni, jo plaušās reizē nonāk arī baktērijas no mutes dobuma),

• pēc tam, kad cilvēkam ir palīdzēts, sagaida, kamēr viņš atgūst samaņu, un paliek pie cietušā, sagaidot neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi. Pēc lēkmes cilvēks var būt apjucis un nesaprast, ka ir nepieciešama palīdzība, ar krampju lēkmi var izpausties arī kāda cita akūta slimība, piemēram, meningīts, insults,

• epilepsijas pacienti, kam jau sen ir lēkmes, tās ir īsas, nekad neieilgst, un nav tendences atkārtoties vairākām lēkmēm pēc kārtas, mājas apstākļos bieži vien neatliekamo medicīnisko palīdzību nesauc.

Raksta avots: http://arsts.lv/jaunumi/normunds-suna-kas-jazina-par-epilepsiju