KARIESS
zoba cieto audu (emaljas un dentīna) pakāpeniska bojāeja, kam seko dobuma veidošanās. Zobu kariess ir ļoti izplatīts, visbiežāk attīstās dzerokļu kožamvirsmās, 2 blakuszobu saskarvirsmās, zobu kakliņu apvidū un zobu bedrītēs. Cēloņi saistīti ar novirzēm organisma vielmaiņā. Kariess veicina piedzimti zoba attīstības traucējumi (zoba mineralizācijas nepilnīgums, organiskās substances veidošanās novirzes), kā arī apstākļi, kas pavājina organisma reaktivitāti, slimības, dažādi mikroorganismi un siekalu īpatnības. Slimība sākas ar blāvu vai pigmentētu plankumu uz zoba virsmas. Bojājums emaljā un pēc tam dentīnā padara zobu jutīgu pret saldu, sāļu, vēlāk arī aukstu, karstu vai mehānisku kairinājumu. Kad bojāto zobu iztīra vai muti izskalo (t.i., kairinājumu novērš), šīs sāpes zūd. Sāpju var arī nebūt, ja bojājums ir neliels un atrodas slēptā vietā (2 blakuszobu saskarvirsmā). Izšķir akūto kariesu, kad process strauji iet dziļumā, un hronisko kariesu, kas izplatās lēni un samērā virspusēji. t.s. ziedošais kariess vienlaikus skar daudzus zobus, un tam ir sevišķi strauja gaita (visbiežāk bērniem un jauniešiem, kas pārcietuši smagas vielmaiņas vai infekcijas slimības vai slimo ar tām). Kariesa procesam progresējot, rodas komplikācijas - zobu pulpas iekaisums (pulpīts) un zoba saknes un apkārtējo audu iekaisums (periodontīts). Zobu bojāšanās sekas var būt daudzas slimības (angīna, gastrīts, reimatisms, sirds un asinsvadu slimības u.c). Ārstēšana. Visi kariesa bojātie zobi obligāti jāplombē. Profilakse. Zobu aizmetņu veidošanās un mineralizēšanās periodā (sākot ar 6. - 7. augļa attīstības nedēļu un beidzot ar zobu izšķilšanos) organisms jāapgādā ar nepieciešamajām organiskajām vielām, minerālvielām (galvenokārt kalciju un fosforu) un D vitamīnu. Pēc zobu izšķilšanās - racionāls uzturs, pareiza zobu kopšana, zobu fluorizācija. Att.
