Sirds slimības vienmēr bijušas starp plašāk izplatītajiem nāves iemesliem ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Lai arī medicīnā un kardioloģijā katru gadu ir jauni atklājumi un rodas arvien jaunas iespējas glābt dzīvības arī tādās situācijās, kurās agrāk tas nebija iespējams, tomēr sirds kaites ir un nemazinās. Tas nereti arī tāpēc, ka pacienti kardiologu nemitīgos atgādinājumus par veselīga dzīvesveida nozīmi bieži vien neuztver personiski. Daudzi uzskata, ka ārsts spēs salabot un savest kārtībā kaitīgo ieradumu radītās sekas.

Par to savā ikdienas darbā pārliecinājies arī kardiologs, internists, asociētais profesors Jānis Lācis, ikdienā strādājot Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centrā. Intervijā žurnālam Medicine profesors gan dalījās savā vairāk nekā pusgadsimtu garajā darba pieredzē, gan sniedza savu skatījumu par kardioloģijas attīstību un sirds veselību Latvijā.

– Kāpēc jūs izvēlējāties darboties medicīnas jomā, un tieši kardioloģijā?

– Man profesionālās orientācijas nebija un kopš bērnības nesapņoju par mediķa profesiju. Bet trīs gadus vecākais brālis Heinrihs jau bija sācis mācīties Medicīnas institūtā. Es tai laikā nezināju, ko darīt. Man patika ģeoloģija, ģeogrāfija, taču Latvijā tādas fakultātes nebija, bet uz Maskavu braukt negribējās. Ļoti patika matemātika, bet negribēju būt skolotājs. Brālis teica, ka medicīnā katrs var atrast savu jomu. Paklausīju un iestājos Medicīnas institūtā. Sākotnēji jutos vīlies. Nepatika Anatomikums, līķu preparēšana. Un es aizgāju prom. Iestājos Fizikas un matemātikas fakultātē, kur nomācījos gadu. Kad sākās augstākā matemātika, sapratu, ka tā man nepatīk, un tā es vēlreiz stājos Medicīnas institūtā. Nācās atkārtot iestājeksāmenus. Tā sanāk, ka konkursu izturēju trīs reizes – divas reizes Medicīnas institūtā un vienu reizi Universitātē.

Tāpat mērķtiecīgi negāju uz kardioloģiju. Tā kā brālis bija ķirurgs, tad sākotnēji mani piesaistīja ķirurģija, taču pēdējā kursā ieinteresējos par iekšķīgajām slimībām. Pēc studiju beigām sešus gadus strādāju laukos – Aucē, Jaunpilī, Tukumā. Trīs vai četrus gadus pēc institūta beigšanas mani ieinteresēja anestezioloģija. Tajā laikā strādāju Tukumā un skatījos, ka operācijas notiek viduslaiku apstākļos, lietojot ēteri, kā rezultātā gan pacients, gan narkotizators kļūst dulli. Tāpēc pieteicos anesteziologu kursos un 1964. gadā biju viens no pirmajiem 20 anesteziologiem Latvijā. Biju pirmais anesteziologs laukos.

Kopumā 12 gadus nostrādāju par anesteziologu. 1976. gadā, kad vēra vaļā Stradiņa slimnīcas jauno korpusu, tajā tika plānotas trīs kardioloģijas nodaļas. Neatliekamās kardioloģijas nodaļai vajadzēja cilvēku, kas kaut ko saprot reanimācijas, intensīvās terpijas un kardioloģijas jomā. Un tad mani viens Andrejevs atdeva otram – Georgs (Andrejevs) bija Anestezioloģijas katedras vadītājs, bet Nikolajs (Andrejevs) – Iekšķīgo slimību un kardioloģijas klīnikas vadītājs. Vienlaicīgi mani iecēla par nodaļas vadītāju, un šai amatā pavadīju 25 gadus Tai pat laikā darbojos Propedeitikas katedrā kā pasniedzējs, kur no asistenta izaugu līdz doktoram un profesoram.

– Kā jūs raksturotu šībrīža situāciju kardioloģijā Latvijā?

– Patlaban medicīnai Latvijā ir grūti laiki. Vairākkārt ir bijuši arī uzbrukumi medicīnai, apvainojot to, ka līdz šim medicīnai no valsts budžeta piešķirti vislielākie līdzekļi. Taču mēs, kas ikdienā šajā nozarē strādājam, saprotam un zinām, kāda ir reālā situācija. Ja salīdzinām Latviju ar citām valstīm, tad no valsts budžeta medicīnai atvēlētā daļa pie mums ir divas līdz trīs reizes mazāka. Tai pat laikā saprotu arī situāciju valstī kopumā un to, ka patlaban uz neko vairāk cerēt nevaram, jo aizņemamies naudu, kuru, iespējams, nespēsim atdot.

Ņemot vērā situāciju, ka daudzas medicīnas iestādes ir reorganizētas, patlaban Kardioloģijas centrā pacientu pieplūdums ir tik liels, ka dažbrīd pat netiekam galā. Tāpēc ārkārtīgi cieš kvalitāte, jo cenšamies pēc iespējas ātrāk pacientus izrakstīt, lai uzņemtu nākamos. Tomēr iespējas palīdzēt kardioloģijas pacientiem pie mums ir ļoti augstas. Piemēram, gadā veicam ap 6000 procedūru koronārās sirds slimības pacientu glābšanai, procedūras laikā paplašinot vainagu artērijas un ievietojot stentus. Vēl pirms 20 gadiem šādu ārstēšanas iespēju nebija un pacienti mira. Tagad viņi tiek glābti. Kardioloģijas centrā ir arī augsta līmeņa aritmoloģija – ar mūsdienīgām metodēm un stimulatoriem tiek ārstēti sarežģīti sirds ritma traucējumi. Katru dienu tiek implantēti trīs līdz četri šādi stimulatori. Ja agrāk daudzos gadījumos bija jātaisa lielas operācijas, tagad tās veic, piemēram, implantējot mākslīgās vārstules bojātās vietā, neveicot operāciju, bet veicot implantāciju caur asinsvadu vai ar minimālu operāciju caur sirds galotni. Tiek slēgti arī starpsienu defekti, kurus agrāk vajadzēja operēt. Tas īpaši būtiski veciem cilvēkiem, kuriem pastāv lielāks operāciju risks. Liels sasniegums ir arī cilmes šūnu implantācija. Kardioloģijas centrs seko visiem jaunumiem un ievieš tos praksē, bet bieži ir otrādi – jauninājumi rodas pie mums, un apsteidzam notikumus Eiropā. Šeit lielākie nopelni ir Kardioloģijas centra komandai profesora Andreja Ērgļa vadībā.

Varam lepoties arī ar to, ka mūsu Invazīvās kardioloģijas centrs ir lielākais Ziemeļeiropā, jo pie mums ir četras laboratorijas – citos nav vairāk par divām. Notiek arī pieredzes apmaiņa ar citām valstīm, un apgūt jaunas iemaņas kardiologi brauc arī uz Latviju. Pērn Eiropas kardiologu kongresā notika tiešā manipulācijas translācija no Latvijas centra, kas arī liecina par atzinību citu valstu vidū.

– Kādas ir biežākās sirds saslimšanas un ar kādām sirds problēmām parasti pie jums vēršas pacienti?

– Galvenās problēmas ir divas. Viena no tām ir arteriālā hipertensija. Taču tā nav tikai Latvijas iedzīvotājus raksturojoša sirds slimība. Pēc 50 gadu vecuma ar arteriālo hipertensiju sirgst aptuveni puse cilvēku. Otra izplatītākā sirds saslimšana ir konorārā sirds slimība – vainagu artērijas slimība. Latvija ir it kā neliela valsts, bet gadā veicam, kā jau minēju, 6000 asinsvadu paplašināšanas operāciju. Un to skaits nemazinās, tam pat ir tendence pieaugt! Tas nozīmē, ka ir augstas diagnostikas iespējas un pastāv iespēja ārstēties arī ar invazīvām metodēm, neverot krūškurvi, kas vieglāk arī pacientam.

– Ko liecina jūsu novērojumi – vai pacienti rūpējas par savas sirds veselību?

– Pareizs dzīvesveids it kā tiek reklamēts, un tas ir arī pareizi. Tomēr lielākā daļa pacientu sāk domāt par veselību, kad jau notikusi katastrofa. Tā viņi ierodas pie mums, un mēs ārstējam sekas. Daudzi cilvēki zina, kas ir kaitīgs, ko nevajag darīt, cik liela nozīme ir fiziskai aktivitātei un pareizam uzturam, taču to neievēro.

– Kāpēc?

– Nezinu. Pat tie, kas saslimuši, kuriem ir infarkti, kuriem bijušas procedūras, arī tos ir gandrīz neiespējami pārliecināt mainīt dzīvesveidu. Rodas sajūta, ka pacienti grib, lai palīdzam viņus apārstēt, lai pēc tam viņi varētu turpināt savus kaitīgos ieradumus. Pacientu līdzestība tomēr ir zema. Daļa gan pārbīstas un novērtē, ka ir pārdzīvojuši, piemēram, infarktus. Daži uzsāk pareizu dzīvesveidu, bet dažkārt ir par vēlu. Tiešām nezinu, kāds tam iemesls, ka jau laikus nesākam dzīvot veselīgi.

Mūsdienu jaunatne maz nodarbojas ar sportu, daudziem ir palielināta ķermeņa masa. Varbūt tas tāpēc, ka nav pieejamas sporta nodarbības. Kad es mācījos skolā, tad sportojām katru dienu – bija volejbols, basketbols, peldēšana, slēpošana. Tagad fizkultūras nodarbības ir tikai reizi nedēļā. Turklāt arī fiziskā aktivitāte ir komercializēta, un daudzas iespējas ir pieejamas tikai par naudu.

– Kas visvairāk nepatīk mūsu sirdij?

– Smēķēšana ir viskaitīgākais netikums, kas negatīvi ietekmē sirds veselību. Arī alkohols pārspīlētās devās, bet ierobežotā daudzumā tas ir pieļaujams, ja neizraisa diskomfortu.

– Ņemot vērā gan dažādās problēmas medicīnā, gan pacientu neieinteresētību savā veselībā, gan smago ikdienas darbu, vai kaut reizi ir nācies nožēlot to, ka izvēlējāties kļūt par mediķi?

– Nē! Man vienmēr ir bijis interesanti. Esmu nostrādājis medicīnā 50 gadus, bet joprojām man ir interesanti. Varbūt tāpēc, ka šajā centrā vienmēr tiek ieviesti un rodas jauninājumi. Arī darbs ar studentiem neļauj ieslīgt rutīnā, jo studenti ar katru gadu kļūst gudrāki un katru gadu nedrīkst lasīt vienu un pašu. Nemitīgi jāpapildina zināšanas, tāpēc trīs līdz četras reizes gadā piedalos pasaules un Eiropas mēroga kongresos.

– Kā jūs domājat, kādam jābūt ārstam?

– Pirmkārt, zinošam, jo ārsta kļūdas ir fatālas. Nepārtraukti jāpapildina zināšanas. Nedrīkst būt paviršs. Jāiedziļinās katra pacienta lietās. Dažkārt viduvējs ārsts ir populārs tautā, taču galvenais ir iegūt atzinību kolēģu vidū, kad pie tevis griežas pēc padoma un tevi atzīst. Jābūt iejūtīgam pret pacientu. Nedrīkst šķirot pacientus pēc mantiskā un sociālā stāvokļa, kas nemaz nav viegli. Svarīgi pacientā neredzēt materiālo labumu. Tas ārkārtīgi svarīgi, lai sniegtu kvalitatīvu palīdzību arī pilnīgam nabagam. Dažreiz nākas nerēķināties ar savu brīvo laiku, privāto dzīvi, jo darbs dažkārt ir līdz vēlai naktij.

Ilze Mežniece
Foto: Stock.XCHNG