Kāpēc es lietoju zāles?
Nomāktība, stress, nogurums, bezmiegs, slikta pašsajūta, saaukstēšanās, galvassāpes – bieži sastopamas parādības ikdienas dzīvē. Diezgan tipiska reakcija ir gājiens uz aptieku pēc zālēm. Ar vai bez ārsta receptes šobrīd ir nopērkami visdažādākie līdzekļi – pret bezmiegu, slikti sagremotu pārtiku, stresu, depresiju, iesnām, nogurušām acīm un kājām utt. Medikamentu lietošanas instrukcijā ir norādīta informācija par to, kādu simptomu gadījumā lietojams medikaments, iespējamās blakusparādības un rīcība pārdozēšanas gadījumā, un nekas nav teikts par to, kāpēc cilvēks izvēlas tos lietot.
Kāpēc cilvēki izvēlas dzert zāles?
Tas liekas pašsaprotami. Cilvēks griežas pie ārsta ar sūdzībām, ārsts uzstāda diagnozi un izraksta zāles. Cilvēks tās lieto, jo ārsts tās nozīmēja. Tas ir skatoties virspusēji. Ja notiekošajā iedziļinās – ko tas viss nozīmē? Cilvēka ķermenī vai psihē notiek procesi, kas ir sāpīgi un nepatīkami. Un atbildība par to tiek pārlikta uz kādu citu – ārstu, kurš labāk zinās kaites iemeslus un pateiks atrisinājumu, uz zālēm, kas iejauksies un "nogalinās" simptomus. Cilvēks kļūst par vērotāju tam, kas ar viņu pašu notiek.
Pārsvarā cilvēki slimību uztver kā kaut ko svešu, ārpus sevis esošu un nevēlamu, no kā nepieciešams atbrīvoties pēc iespējas ātrāk. Bet tie ir maldi. Viss, kas notiek ar cilvēku, nāk no viņa paša un viņa dzīves. Viss ir saistīts – attieksme pret dzīves notikumiem, domas, priekšstati, jūtas, ķermenis. Pētījumi pierāda – ārstēšanas rezultāti ir daudz labāki, ja cilvēks pats ir iesaistīts ārstēšanā, ja cilvēks uztver slimību kā savu un līdz ar to apzinās, ka pats spēj to ietekmēt. Spilgts piemērs ir alkoholisms – tikai uzņemoties atbildību par slimību cilvēks spēj būt stiprāks par to. Literatūrā tiek aprakstīti gadījumi, kad cilvēki piedzīvo pat brīnumainas izārstēšanās no neārstējamām slimībām, pateicoties tam, ka ņem savās rokas savu veselību, līdz ar to aktivizē sevī spēku izdziedināties.
Situācija, ko neskaitāmas reizes redzam televīzijā. Cilvēks pēc sātīgām vakariņām jūt dedzināšanu un spiedienu vēderā. Tiek reklamētas zāles, kas palīdz atvieglot spiedošo sajūtu, lai varētu vēl paciemoties pie mātes un apēst otru vakariņu tiesu. Simptoms tiek novērst. Bet – varbūt šis simptoms signalizē, ka cilvēks ēd pārāk daudz un to, kas ķermenim ir kaitīgs, ko organisms nespēj sagremot? Novēršot simptomu cilvēks riskē sabojāt savu organismu.
Protams, ir arī daudz sarežģītāki, grūtāk izprotami simptomi, kas cenšas pievērst uzmanību hroniskākām cilvēka dzīves problēmām. Sliktā pašsajūta bojā dzīvi, neļauj dzīvot tā, kā līdz šim. Un zāles ļauj to ātri salabot, atgriezties ierastajā ritmā. Bet – varbūt cilvēks dzīvo sabojātu dzīvi un tieši tāpēc parādās slimības simptomi.
Sliktā pašsajūta rada trauksmi. Slimība, nomāktība, bezspēcība nesaskan ar to tēlu, kādu cilvēki vēlas redzēt sevi. Sliktā pašsajūta liek apšaubīt iespēju vienmēr būt stipram, varošam, veiksmīgam. Sliktā pašsajūta pievērš uzmanību ķermenim, sajūtām, sev pašam. Nav nemaz tik viegli apzināties, ka es kā cilvēks esmu ievainojams, reizēm slims, skumjš, bezpalīdzīgs, ka es novecoju un beigās arī nomiršu. Mēs nevēlamiem to zināt un cīnāmies pret to. Tomēr skatoties uz dzīvi tās kopskatā, redzam, ka dzīvē ne vienmēr ir labi, skaisti, priecīgi, cilvēks nevar būt laimīgs visu laiku. Reizēm bailes no sliktās pašsajūtas un centieni vienmēr būt jaunam, skaistam, veselam un priecīgam prasa neiedomājamas pūles. Cilvēks cenšas atbrīvoties no savas vājās, slimīgās, bezpalīdzīgās daļas.
Bieži krīzes situācijā, kad pārdzīvojumi ir gandrīz nepanesami un dzīve šķiet sagruvusi, cilvēki vēlas aizmirsties. Viens no tipiskiem veidiem, blakus alkoholam, ir zāles. Tās notrulina, atņem pārdzīvojuma asumu, un vienlaikus arī iespēju cilvēkam izsāpēt zaudējumu un rast sevī spēku. Līdz ar to cilvēks kļūst vājāks, negūst pieredzi, ka spēj tikt galā ar krīzi un riskē nākamajā krīzes situācijā iekrist vēl dziļāk bedrē.
Es nevēlos teikt, ka zāles ir nevajadzīgas vai kaitīgas. Viennozīmīgi, nav iespējams dzīvot pilnīgā harmonijā ar sevi un pasauli, nav iespējams izvairīties no pārmantotām kaitēm un novecošanas, un tas paver ceļu neizbēgamām fiziskām un garīgām ciešanām. Mums apkārt nebūt nav ideāla vide. Cilvēki slimo un slimos. Un zāles pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas, zāles ir līdzeklis, ko iespējams izmantot, kad tas ir nepieciešams. Medikamenti ir ērti, dod ātru rezultātu. Vienlaikus - bieži slimība šķiet kā ķermeņa un dvēseles kliedziens pēc palīdzības, lai pievērstu cilvēka uzmanību tam, kā viņš dzīvo. Veidot izmaiņas sevī, pārvērtēt savu dzīvi ir daudz grūtāks un ilgāks process, bet tas ir tā vērts.
Daži jautājumi pārdomām:
Kādus medikamentus es lietoju pēdējā gada laikā un cik bieži?
Kādus simptomus es ārstēju, cik bieži šie simptomi man parādās, vai tie atkārtojas?
Ko mans ķermenis un mana dvēsele mēģina "pateikt" sūtot šos simptomus?
Inga Lubāne, Krīžu un psihoterapijas centrs "Taka" psiholoģe, psihoterapeite, www.centrstaka.lv
