Antibiotiku izraisīta diareja jeb caureja (AID) ir bieža ūdeņaina vēdera izeja, kas paradās bakteriālas infekcijas ārstēšanas gadījumā - kad pacients saņem antibakteriālo terapiju (antibiotikas). Šādas diarejas biežums svārstās no 5 % līdz pat 27 %.

Tās iemesls ir pret antibakteriālo preparātu jūtīgu baktēriju skaita samazināšanās un jauno, normālos apstākļos organismā neesošo, pret antibiotikām nejūtīgo, baktēriju formu paradīšanas. Biežākais šādu mikroorganismu pārstāvis ir klostridiju patogēns štamms Clostridium difficile. Daudziem cilvēkiem potenciāli bīstamas baktērijas dzīvo zarnās un neizsauc nekādas slimības vai simptomus – šādi cilvēki ir nosacīti patogēnu baktēriju nēsātāji. Pieaugušo cilvēku vidū Clostridium difficile nēsātāju līmenis ir samēra zems un sastāda 2-3%. No visiem cilvēkiem kuri kādreiz tika ārstēti ar antibiotikām, jau apmēram 30% ir Clostridium difficile nēsātāji. Antibiotiku izraisītas caurejas izsaucēji var būt arī citi mikrobi, kas  boja zarnu sieniņu un pastiprina ūdens un sāļu izvadīšanu no organisma caur zarnām. Tie ir stafilokoki, proteus, enterokoki, klebsiela.

AID simptomi lielākai daļai slimnieku paradās ārstēšanas laikā, bet 30% pacientu 7-10 dienu laikā pēc tās pabeigšanas. AID raksturīgākie simptomi ir šķidra vēdera izeja vairākas reizes dienā, ko pavada lēkmjveidīgas sāpes vēderā, kas mazinās vai pāriet pēc vēdera izejas.

Biežāk antibiotiku izraisītas diarejas norit samērā vieglā formā, neprasa speciālu ārstēšanu, pāriet spontāni neilga laikā pēc antibiotiku kursa beigšanas. Atsevišķos gadījumos diareja noved līdz kolītam (resnas zarnas iekaisumam), vai līdz   pat nopietnākai kolīta formai, t.s. pseidomembranozam kolītam. Abiem kolītiem ir raksturīgas sāpes vēderā, drudzis un šķidra vēdera izeja ar asins piejaukumu. Pseidomembranoza kolīta gadījumā, pat pēc antibiotiku kursa pabeigšanas diarejas biežums pieaug, attīstās organisma atūdeņošana, slimnieks zaudē ūdeni, sāļus, olbaltumus, ir nepieciešama nopietnākā ārstēšana.

Gandrīz visi antibakteriālie preparāti var izsaukt diareju. Visbiežāk to izraisa ampicilīns/amoksicilīns un citi penicilinu grupas antibiotikas, cefalosporīni un klindamicīns. Nedaudz retāk diareju izraisa makrolīdi, fluorhinoloni un aminoglikozīdi. Antibiotiku ievades veidam nav lielas nozīmes . Lietojot antibakteriālus preparātus iekšķīgi, tie cīnās arī ar zarnu normālas mikrofloras bakterijām, tiek bojāta zarnu sieniņas gļotāda, paaugstinās tās uzņēmība pret toksīniem un patoloģiskiem mikroorganismiem – baktērijām. Lietojot antibiotikas intravenozās vai intramuskulārās injekcijās, medikamenti ar siekalām, žulti, un citiem sekrētiem nonāk zarnās un tāpat bojā zarnas mikrofloru.

Lielāks risks attīstīties antibiotiku izraisītai diarejai ir sekojošos gadījumos:

·         ja lieto plaša spektra antibiotikas (piem. amoksicilīns ar klavulānskābi);
·         ja lieto vairākas antibiotikas vienlaicīgi;
·         ja antibiotiku terapija ir ilgstoša;
·         pacientiem ar hroniskām gremošanas trakta slimībām,
·         gados vecākiem pacientiem;
·         pacientiem ar traucētu imunitātes darbību

Lai novērstu antibiotiku izraisītu diareju, pacientiem ar paaugstinātu risku attīstīties šai blakusparādībai, vēlams vienlaicīgi lietot probiotikas, pie tam tādas, kas ir izturīgas pret antibiotikām. Pie tādām probiotikām pieder Saccharomyces boulardii (Enterol). Par AID profilakses iespējām un zarnu mikrofloras atjaunošanas iespējām pēc antibiotiku kursa pabeigšanas iesakām konsultēties ar savu ģimenes ārstu.


Jeļena Sergejeva,
RSU rezidente pediatrijā un bērnu gastroenteroloģijā
Vairāk par diareju lasiet www.diareja.lv