Lai arī zinātniski nav apstiprināta sezonāla ietekme, brīžos, kad laika apstākļi ir strauji mainīgi – pavasarī pēkšņi kļūst silts vai rudenī negaidīti uznāk aukstums –, urīnceļu infekciju gadījumi vērojami biežāk. Iespējams, tas tādēļ, ka vasarās esam neapdomīgi un saģērbjamies nepiemēroti. Pārkarstot vai atdziestot radām labvēlīgus apstākļus šo infekciju attīstībai. Pat ja tā ir tikai šķietamība – vasaras beigās ir īstais laiks atgādinājumam, cik bīstamas ir šīs infekcijas, cik ilgi var ārstēties pats, bet kad jādodas pie ārsta!

Eva Bormane, nefroloģe Veselības centru apvienībā, uzsver, ka lielākā vērība jāpievērš profilaksei, bet saslimstot laikus jāuzsāk ārstēšana, lai no nelūgtajām viešņām – baktērijām – pasargātu nieres, bet „Mēness aptiekas” farmaceite Gunita Petrovica aicina neļauties mītiem par dzērvenēm kā ārstniecības līdzekli un, pirmajām slimības pazīmēm parādoties, rosina taujāt padomu speciālistiem.

Baktērijas var nonākt nierēs

Ne jau tikai tādēļ, ka urīnceļu iekaisums ir ļoti mokošs, no tā jāizvairās visiem spēkiem. Neārstēts vai pārāk ilgi pašārstēts, tas var pavērt slimību izraisošajām baktērijām ceļu uz nierēm.  Kaut arī normālos apstākļos dažādi mikroorganismi dzīvo mums uz ādas un zarnu traktā, urīns parasti ir sterils – nekādām baktērijām tajā nebūtu jābūt. Taču noteiktos apstākļos iekaisums jeb infekcija var attīstīties jebkurā no urīnizvadsistēmas jeb urīnceļu daļām. Jo tuvāk nierēm, jo infekcijas norise ir smagāka un nopietnāka. Tāpēc tam, kā darbojas mūsu urīnizvades sistēma, jāpievērš gana daudz uzmanības.

Atcerēsimies pamatzināšanas

Urīnizvadsistēmu jeb urīnceļus nosacīti var iedalīt augšējos, pie kuriem pieder nieres un urīnvadi, un apakšējos, ko veido urīnpūslis un urīnizvadkanāls. Slimības simptomi atkarīgi no vietas, kuru skārusi šī infekcija.

Visbiežāk urīnceļu iekaisumu izraisa zarnu nūjiņa E. coli, kas ir tipiska resno zarnu iemītniece. Tā kā sievietēm urīnizvadkanāls ir daudz īsāks nekā vīriešiem, baktērijām no starpenes rajona ir daudz vieglāk nokļūt urīnpūslī, radot iekaisumu. Ja cistītam raksturīgās sūdzības parādās vīrietim, noteikti nepieciešama papildu izmeklēšana pie urologa. Ar ilgstošu pašārstēšanos šajā gadījumā nodarboties nevajadzētu, stingri atgādina ārste.

Kad infekcija nepatīkami signalizē

Galvenie simptomi, kas liecina par urīnceļu infekciju, ir gandrīz nepārtraukta spiedoša vajadzība urinēt, savukārt pats urinēšanas process ir sāpīgs un nekādu atvieglojumu nesniedz. Drīzāk pretēji – tukšs urīnpūslis rada pat vēl lielāku diskomfortu. Nereti ir arī urīna nesaturēšana, asins piejaukums urīnam, un tas šķiet biedējoši. Urīns var būt arī duļķains, ar nepatīkamu smaku. Kaut arī apakšējo urīnceļu iekaisumu, tostarp akūtu cistītu, pieņemts uzskatīt par klīniski salīdzinoši vieglāk noritošu un parasti tas neatstāj paliekošas sekas uz veselību, subjektīvi tas nereti ir tik ļoti traucējošs, ka pacients nespēj domāt ne par ko citu, kā tikai par nepatīkamo sajūtu vēdera lejasdaļā un starpenē.

Cistītu jeb urīnpūšļa iekaisumu – biežāk sastopamo un salīdzinoši vieglāko urīnceļu infekciju veidu – parasti izraisa baktērijas, kuras mīt zarnu traktā, bet labvēlīgos apstākļos, mazinoties organisma imunitātei (atdzišana, pārkaršana, stress), tās caur urīnizvadkanālu nokļūst urīnpūslī, tur savairojas un rada sieniņas iekaisumu.

Būtiska nozīme izdzertā ūdens daudzumam

Ārstēšana vienmēr jāsāk ar pietiekama šķidruma daudzuma uzņemšanu, lai gan var šķist, ka ar ūdeni taču neko izārstēt nevar. Nereti pacients rīkojas tieši pretēji – cenšas dzert mazāk, lai urinēšana būtu retāka un mazāk mokoša. Taču izdzertā ūdens daudzumam ir būtiska nozīme, jo tas palielina urīna plūsmu, kura mehāniski atbrīvo urīnceļus no iekaisumu izraisošajām baktērijām, tās izvadot no organisma.

Pirmā palīdzība – aptiekā

Lai ko arī ieteiktu gādīgā vecmāmiņa, taču dzērveņu vai citu skābu pārtikas produktu ēšana neglābs. Toties dažādas dzērveņu ekstraktu saturošas kapsulas un citi līdzekļi, kas paredzēti urīnceļu infekciju profilaksei,  gan saturēs vielas, kas traucē baktērijām izplatīties. Tas tādēļ, ka ārstnieciskā sastāvdaļa šajos preparātos ir daudz lielākā koncentrācijā nekā iespējams uzņemt ar dzērvenēm vai to sulu, atgādina “Mēness aptiekas” farmaceite Gunita Pētersone. Papildus krietnai ūdens dzeršanai var lietot arī aptieku plauktos sastopamos līdzekļus urīnceļu iekaisumu ārstēšanai un profilaksei, kas parasti satur vielas, kuras kavē baktēriju pielipšanu urīnceļu sieniņām, neļaujot iekaisumam izplatīties.

Jādodas pie ārsta!

Ja ārstēšana uzsākta laikus, bet divu trīs dienu laikā nav kļuvis vieglāk, parādās sāpes sānos, drudzis, paaugstināta ķermeņa temperatūra, varbūt pat slikta dūša, iespējams, baktērijas ir nokļuvušas ne tikai urīnpūslī, bet pa urīnvadiem tikušas arī līdz nierēm un attīstījies nieres bļodiņas iekaisums jeb pielonefrīts. Tam raksturīgas stipras sāpes mugurā nieru rajonā, paaugstināta ķermeņa temperatūra, var būt arī slikta dūša, vemšana un citi intoksikācijas simptomi. Šāda situācija ir daudz nopietnāka, tādēļ pacientam noteikti jāsazinās ar savu ģimenes ārstu un jāuzsāk antibakteriāla terapija. Nieru tējas vien tad palīdzēt nevarēs.

Urīnceļu infekcijas mēdz atkārtoties

Taču ne vienmēr atkārtota saslimšana nozīmē, ka iepriekšējā nav tikusi izārstēta vai arī ir hroniska. Visticamāk, atkal ir bijuši šai infekcijai labvēlīgi apstākļi. Ne vienmēr simptomi, kuri atkārtojas, ir saistīti ar urīnceļu iekaisumu. Cistītam līdzīgas sūdzības rada arī citas mazā iegurņa orgānu slimības, piemēram, atrofiskais kolpīts (postmenopauzē), onkoloģiskas urīnceļu slimības, divertikuli (urīnpūšļa sienas maisveida izspiedums uz āru) vai fistulas. Tādēļ, ja pēc terapijas simptomi atkārtojas, būtu nepieciešama papildu izmeklēšana. Reizēm sievietes sūdzas, ka viņām cistīts ir jau gadiem ilgi, lai gan nepārtraukti tiek lietoti dažādi antibakteriālie līdzekļi. Tas nozīmē, ka sūdzību iemesls, visticamāk, nav baktēriju klātbūtne urīnceļos.

Stūrakmeņi profilaksei

Profilakses stūrakmens ir laba veselība, kas vienlaikus nozīmē arī to, ka imūnsistēma darbojas normāli un sargā mūs no saslimšanas. Lai arī antibiotikas ir izcils medikaments, kas gadu desmitiem mūs glābis smagos gadījumos, taču, runājot par urīnceļu infekcijām, ir jāizvairās no nevajadzīgas antibakteriālo līdzekļu lietošanas (skatiet iepriekšējo rindkopu!). Jebkurš lieki saņemts antibiotiku kurss ietekmē arī mūsu labās baktērijas, kuras ir neaizstājamas urīnceļu infekciju profilaksē. Vēl ļoti svarīgi ir:

• ikdienā uzņemt pietiekami daudz šķidruma – vismaz 30 ml uz svara kilogramu diennaktī (ja vien nav smagas sirds vai nieru mazspējas),
• neciesties ar pilnu urīnpūsli, bet iztukšot to, tiklīdz rodas vajadzība,
• pēc katras vēdera izejas apslaucīties pareizi – no priekšpuses uz aizmuguri, nevis otrādi (tas neļaus anālās atveres rajona mikroorganismiem nokļūt makstī un urīnizvadkanālā),
• ikdienā viegli apmazgāt ādu ap ārējiem dzimumorgāniem, bet nepārcensties, neberzt, lai nepanāktu pretēju efektu.

Var noderēt farmaceita ieteikums

Katram no mums ir kāda vājā vieta organismā, savs Ahileja papēdis, tādēļ tām sievietēm, kurām ir tendence uz biežām infekcijām, ieteicami profilaksei lietot arī bezrecepšu medikamentus urīnceļu veselībai.

Simptomu mazināšanai papildus var lietot dažādas ārstniecības augu tējas (miltenes, bērzu lapas, brūklenes lapas), kurām piemīt diurētiska, kā arī spazmolītiska darbība. Būtiska loma ir imunitātes stiprināšanai, gan lietojot pilnvērtīgu uzturu, gan papildus apsverot D vitamīna un noteiktu antioksidantu, piemēram, selēna, C, A un E vitamīna, uzņemšanu. Intīmo zonu higiēnai līdzekļus ieteicams iegādāties aptiekā, jo tie ir droši un izstrādāti tā, lai iespējami mazāk izjauktu normālo maksts mikrofloru, to aizsargātu un nodrošinātu nepieciešamo PH vidi. Daudzu intīmās higiēnas kopšanas līdzekļu sastāvā ir arī ārstniecības augi, kas palīdz mazināt kairinājumu, piemēram, kumelītes ekstrakts. Aptiekā ir pieejami arī dažādi ārstniecības augu preparāti, piemēram, pētersīļu sakņu ekstraktu saturoši, kuri var sniegt atvieglojumu urīnceļu iekaisuma gadījumā.