Gaidot mazuli, vecāki mēdz apspriest, kāds viņš varētu izskatīties - no kura vecāka "mantos" matu krāsu; vai tas, ka mazulis aktīvi spārdās un prasa sev uzmanību vakaros, būs viņa rakstura iezīme, kā arī - cik liela ir iespēja, ka pavasarī uz deguna mazajam izmetīsies tantes vasaras raibumi. Uz šādiem jautājumiem žurnāla "Mammām un Tētiem" vasaras numurā atbild ārste ģenētiķe Liene Korņejeva.

Brīdī, kad satiekas mammas olšūna ar tēta spermatozoīdu, katrs no vecākiem savam bērnam nodod pusi no tā, kas ir viņi paši. Pirmajā šūniņā ir informācija gan par to, kāda būs bērna ķermeņa uzbūve un funkcionālās īpatnības, acu krāsa, asins grupa, nagu forma, gan par garšas īpatnībām, dzirdes smalkumu, pirkstu skaitu un daudz ko citu.

Brūnacainiem vecākiem atvase ar zilām acīm

Ne vienmēr bērna pārmantotās pazīmes ir tieši tādas, kādas gaidītas. Piemēram, diviem vecākiem, kam abiem ir brūnas acis, var piedzimt zilacains mazulis. Un vecākiem ar Rēzus pozitīvu asins grupu var būt Rēzus negatīvs bērniņš. Tāpat parasti ģimenei ir pārsteigums, ja mazais piedzimst rudiem matiem, lai arī nevienam no radiniekiem nav šādas matu krāsas. Par šiem "dabas untumiem" atbildīgi ir gēni, kuri parasti nav tik spēcīgi, lai paši izpaustos. Zilās acu krāsas gēns un rudu matu gēns var realizēties tikai tad, ja no otra vecāka arī tiek saņemts tāds pats "vājais" gēns. Var gadīties, ka bērna tēva vecmamma un mammas vecaistēvs ir bijuši ar zilām acīm un viņu abu zilacainie gēni nu pēc vairākām paaudzēm ir satikušies viņu jaundzimušajā mazmazbērnā.

Krāsas katrs varam redzēt citādi

Cilvēks redz pasauli tādās krāsās, kādās to uztver, - to nosaka pārmantotais gēnu komplekts. Ja zēns no savas mammas ir mantojis izmainītu sarkanās/zaļās krāsas redzes gēnu, viņš šīs abas krāsas redzēs vienādi brūnganā tonī. Šo īpatnību sauc par daltonismu, un tā nav visai reta. Gēns, kas atbild par spēju atšķirt šīs divas krāsas, atrodas X dzimumhromosomā un ir "vājais" gēns. Sievietēm šādas hromosomas ir divas, tāpēc daltonisms izpaužas ļoti reti. Vīriešiem piešķirta tikai viena X hromosoma - ja tajā ir daltonisma gēns, vīrietis nespēs šīs krāsas atšķirt. Ziemeļeiropā līdz pat 8 % vīriešu ir izmainīta sarkanās/zaļās krāsas redzes uztvere. Kad šādam zēnam cenšas iemācīt nosaukt klucīšu krāsas, šis uzdevums rada apjukumu, jo mamma/tētis vai audzinātāja viņam rāda brūnu klucīti un liek to saukt par sarkanu, bet pēc tam tieši tādu pašu par zaļu. Un, tā kā cilvēks ar izmainītu krāsu redzi nekad nav redzējis pilnu krāsu spektru, viņš var nodzīvot dzīvi, par savu īpatnību nemaz nezinot.

Ģenētikas "melnā kaste"

Tomēr ne tikai gēnu kopums nosaka to, kādi mēs esam. Bez spilgti redzamām lietām, par kurām atbild tikai gēni, vecāki bērnam nodod arī ģenētisku "melno kasti". Tajā slēpjas pazīmes un īpašības, kuras visas dzīves laikā var palikt kastē, bet īpašos apstākļos lien no tās ārā. To skaitā ir gan vēlamas, gan nevēlamas lietas - tur var būt noslieces uz atkarībām, tieksme uz lieko svaru, audzēju attīstības risks, kā arī dažādas rakstura un temperamenta iezīmes, talanti un spējas, "viegla galva" uz matemātiku, valodām, mūziku vai mākslu.

Jau esot mammas puncī, no pirmajām grūtniecības nedēļām bērna attīstību ietekmē arī vide, kas ir viņam apkārt, un tā turpina ietekmēt un "iedarbināt" "melnās kastes" saturu līdz pat dzīves noslēgumam.

Pēc dzimšanas vide, ar kuru sastopas mazuļa organisms, tikai aug plašumā. Bērnībā ģimenes lokā iegūtā pieredze audzē asniņus bērna ēšanas, emocionālās attīstības un fiziskas aktivitātes paradumiem pieauguša cilvēka dzīvē. Tas ir galvenais "melnās kastes" vadības bloks. "Nespējot" saviem bērniem atteikt kārotos augsta cukura un tauku satura produktus ikdienā, vecāki un/vai vecvecāki rausta bērna "melno kasti". Ja tajā slēpjas tendence uz paaugstinātu asinsspiedienu, izmainītu holesterīna vielmaiņu, aptaukošanos vai vēnu varikozi, veselības traucējumi var sākt izpausties jau bērna vecumā.

Vai varam ietekmēt, kāds būs bērns?

Ģenētiskos faktorus jeb "melnās kastes" saturu mēs kontrolēt nevaram, tomēr uz to novelt visas vainas arī nav godīgi. Vides faktori ir kontrolējami, bet tas prasa piepūli. Ja kāds no vecākiem vai vecvecākiem ir smēķējis un nomiris no plaušu vēža, viņu pēcnācēju "melnās kastes" saturs ir viegli prognozējams. Alkoholiķu, narkotiku lietotāju un azartspēļu atkarīgo pēcnācēji var saņemt noslieci uz atkarību veidošanos, tomēr pat tad, ja indivīda "melnā kaste" līdz malām pilna ar noslieci uz alkohola atkarību, nonākot vidē, kur alkoholu nelieto, tai nav nekādas iespējas izpausties.