Cilvēka mijiedarbības ir komplicētas, jo darbojas ne tikai vispārējie dabas likumi, bet arī viņa apziņa un zemapziņa, vēlmes, plāni, zināšanas, filosofija, garastāvoklis, iegribas, audzināšana, katrs cilvēks, ko viņš saticis un katrs sīkums, ko viņš redzējis. Intervijā Ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra "LĪNA" psiholoģe Līga Liepiņa atklāj iemeslus, kāpēc ir svarīgi pie psihologa vērsties pēc palīdzības.

Psiholoģija kā māksla palīdzēt cilvēkam risināt problēmas, izzināt sevi - tas ir noderīgi un apsveicami. Kādos gadījumos vērsties pie psihologa pēc palīdzības?

Pirmajā brīdī, kad problēma rodas, pie psihologa vērsties pēc palīdzības nešķiet vērts. Krīzes situācijā parasti cilvēka ķermenis un prāts mobilizējas - pilda nepieciešamās funkcijas. Tomēr apstākļiem iekrājoties, mazākā sīkuma dēļ, notiek lūziens. Lai brīži, kad neguļas vai mirklis, kad ir vēlme lekt no tilta lejā, nepienāk, ir jādodas pie psihologa uz konsultāciju. Ja kāda notikuma dēļ netiekat galā ar vienkāršiem uzdevumiem, neiziet no prāta traģiskais gadījums, tad ir vērts meklēt palīdzību.

Domas, sajūtas paužot skaļi, notiek izmaiņas psihē un smadzenēs, savukārt, ja tās patur vienīgi prātā - maļās pa apli. Cilvēki sesijas laikā uzticās, tādējādi nodibinās kontakts. Kad cilvēks ir atklāts un veidojas sadarbība, tad sarunas laikā problēma var tikt atrisināta. Piemēram, laikā, kad ir grūti pieņemt lēmumu vai pārdzīvo krīzes situāciju, t.i., vardarbību, avāriju, nāves gadījumu u.tml. Atnākot un uzdrošinoties par notikušo stāstīt, persona sajūt atvieglojumu sesijas beigās - lietas nokārtojas gan fiziskā, gan emocionālā līmenī.

Vēršas pēc palīdzības arī vecāki gadījumos, kad bērnam ir novēroti uzvedības traucējumi bērnudārzā vai skolā agresijas dēļ. Dažu sesiu laikā bērna uzvedība izmainās, agresija mazinās. Ja bērnam ir nakts enurēze (čurāšana gultā), nervu tiks (seja, acs muskulis raustās) viņam, sesiju laikā spēlējoties, arī šie simptomi izzūd. Klientu vidū ir arī personas, kas ir saņēmuši ģimenes ārstu un atzinumu, ka sāpēm nav pamata, tad arī vajadzētu pie psihologa vērsties pēc palīdzības. Protams, arī krīzes situācijā, kad negaidītu, traģisku notikumu piedzīvojat, piemēram, avāriju, šķiršanās, tuvinieka nāvi u.tml. Šie notikumi pamatīgi ietekmē cilvēka emocionālo stāvokli.

Dabiski, ka pret profesiju, kuras pārstāvji tik viegli un nepiespiesti operē ar milzīgu sakarību daudzumu desmitiem gadu garumā. Rodas pamatots respekts un bijāšana. Ir tomēr vēlme rast atbildi, kā var sev palīdzēt sākumposmā, kad dažādu apstākļu dēļ apmeklēt psihologu nav iespējams?

Sports un atpūta dabā palīdz atgūt mieru, labsajūtu. Tas ir viens no veidiem, kā var emocijas izreaģēt. Ir jābūt vērīgam pret sevi, ja negaidīti kāds traģisks notikums atgadās. Dzīvot ar domu, ka divu nedēļu laikā vai pēc mēneša jūtīsies labāk, nav vērts, jo māni sevi. Ja atklātam esot pret sevi, secini, ka pēc traģiskā gadījuma, stāvoklis nav mainījies, bet kļūst aizvien sliktāk - ir nomāktības sajūta, kļuvis dusmīgāks, saspringtāks vai vieglāk aizkaitināms, tad derētu kaut ko iesākt. Ja nav vēlmes doties pie psihologa, tad jāmeklē citi veidi kā atgūties - vairāk atpūsties, sportot, iet uz jogas nodarbībām vai to, kas kuram palīdz. Der atcerēties, ka ir jābūt godīgam pret savu ķermeni, psihi, lai dotu tam īsu atelpu. Pastāv uzskats, ka pie psihologa vērsties pēc palīdzības ir vājuma pazīme - cilvēks patstāvīgi nevar tikt galā ar savām problēmām. Ir jābūt drosmei atzīt, ka ir lietas, kas šobrīd sagādā grūtības. Cilvēkam ir jābūt pietiekami drosmīgam atzīt, ka vairāku apstākļu dēļ, ir radušās grūtības. Sabiedrībā ir veiksmīgā cilvēka kults, tēls, kurš ir perfekts visās sfērās, tāpēc saprotu, kāpēc neatzīstas citiem, ka apmeklē psihologu. Tomēr ir arī tie, kas paziņos, ka ir stilīgi nākt un runāties.

No psihologu viefokļa raugoties, ar cilvēku nekas nenotiek tāpat vien, un nav tādu vārdu kā "gadās" un "nejauši". Ja reiz kritiena fakts ir noticies, tātad tam ir cēlonis, kas atrodas viņā pašā, un tas ir saistīts ar kādu slēptu izdevīgumu vai kaut ko tamlīdzīgu. Cik sesiju laikā problēma var tikt atrisināta?

Problēmu var atrisināt sesijas vai vairāku konsultāciju laikā, ja cilvēks ir motivēts, atklāts, uzdrīkstas darīt kaut ko citādāk. Varu ieteikt, sniegt padomu, ja viņš neapzinās citus variantus nezināšanas, informācijas trūkuma dēļ. Tiks sasniegts labāks rezultāts, ja cilvēks, atklājot savas jūtas, stāstot par savām problēmām, patstāvīgi nonāk pie secinājuma, kā viņam rīkoties. Apkārtējie, piemēram, apzinās par kafijas, alkohola lietošanas kaitīgumu, vai arī to, ka uzkost McDonald restorānā nav veselīgi, bet tas nenozīmē, ka viņi to ievēro un lauž ieradumu.

Neuzskatu, ka sesijas laikā var kaut ko atrisināt. Cilvēks 40 minūtēs spēj iepazīstināt ar sevi un izstāstīt problēmu. Dažreiz gadās, kad ir iekrājušās problēmas, uzreiz atklāj notikumus, kas kļuva par cēloni problēmai. Ir nepieciešams papildus laiks, lai izveidotos kontakts, pārrunātu notikumus saistībā ar bērnību, iegūtu atbildes uz jautājumiem - kas noticis, kur audzis, kā dzīvo utt. Gadās, ka cilvēks atnāk un uzsāk stāstīt par piedzīvoto krīzi, emocijas atklājot, izraudoties. Pārdzīvoto izrunājot, viņš jūtas mierīgāk, jo ir izreaģējis emocijas, satraukumu, dusmas vai skumjas. Pēc sesijas viņš jūtas atvieglots, nomierinājies, domas kļūst skaidrākas.

Situāciju var atrisināt viena apmeklējuma laikā gadījumos, ja ir jāveic kāda izvēle. Atnākot un stāstot par lietām starp kurām šo izvēli veikt, pēc tam savelkot paralēles - ir iespējas pieņemt jau noteiktu lēmumu. Tomēr ne vienmēr ir tā, ka sesijas beigās klients pieceļās kājās un paziņo: "Es esmu pieņēmis lēmumu!" Varbūt dodoties mājās, pārdomājot dzirdēto, viņš pieņems noteiktu lēmumu, bet ne par 180 grādiem.

Psihologu pieņēmumi visbiežāk ir nepārbaudāmi, tāpēc arī brīžiem - drosmīgi. Kāpēc tik bieži psihologu darbs tiek kritizēts?

Sabiedrība distancēti izturās pret psihologiem, jo neatšķir, pirmkārt, darbības sfēru - psihologa no psihoterapeita, psihiatra. "Traks esmu, lai dotos pie psihologa?" izkliedz plaušas brīdī, kad iesaka kāds. Pie psihologa un psihoterapeita vēršas klienti, kas ir veseli, savukārt tie, kam ir kādas novirzes - psihiatra. Otrkārt, cilvēki kritizē psiholoģijas zinātni, balstoties uz publiskā telpā sastopamiem mītiem, aizspriedumiem, retoriskiem jautājumiem: "Kā saruna var palīdzēt? Kāds no tā būs labums? Kādēļ maksāt 20 latus svešiniekam un atklāt viņam problēmas, ja varu saskrieties ar draugu vai draudzeni, bārā iedzert vai nodarboties ar skriešanu?"

Socioloģijas klasiķis Emīls Dirkheims sacīja - "atdarināšanai sociālajā dzīvē nav tās svarīgās lomas, kas tai tiek piedēvēta" - romantiskie stāsti par pašnāvībām nekad nav cēlonis jaunām. Kāpēc cilvēki no atstumtības riska grupām samērā reti griežas pie psihologa pēc palīdzības?

Pieļauju, ka ikvienam var gadīties brīdis, kad vienīgā izeja šķiet nāve, jo neredz citu izeju. Pastāv varbūtība, ka tā var notikt ar katru no mums, jo ne vienmēr esam uzmanīgi un vērīgi pret sevi. Ir svarīgi, kādi resursi cilvēkam ir apkārt - vai ir vērība, iejūtība no tuvinieku, sabiedrības puses. Neuzskatu, ka sociālais darbinieks var piespiest kādu vērsties pie psihologa. Vairākus gadus esmu strādājusi ar klientiem, kas atrodas riska grupā, krīžu centros. Darbiniekam ir grūti novērtēt riska lielumu, tomēr, ja kādā mirklī rodas mazākās aizdomas, ka cilvēks apdraud sevi vai citu, tad ir jāizsauc brigāde, nevis jāsūta pie psihologa. Arī klientiem, kas atnāk pie manis, noteikti viņus informēju, sakot: "Kad radīsies sajūta, ka, atrodoties sašaurinātā apziņas stāvoklī, apdraudiet sevi, tad ziņošu iestādei, kas jums varēs palīdzēt."

Brīžos, kad cilvēks ir nomākts, depresīvs, tad ir grūti sociālajam darbiniekam no malas izvērtēt situāciju. Domā par pašnāvību, tūlīt ies un veiks vai - nē, sarunai neesot, zināt nav iespējams. Saņemot zvanu no cilvēka, kas pārdzīvo krīzes situāciju, kā arī sarunas laikā klātienē, vienmēr noskaidro, vai domā par pašnāvību, plāno to veikt vai - nē. Ja atbilde ir apstiprinoša, tad sarunas laikā atklāju, norādu uz citām iespējām, atstājot viņam iespēju izlemt. Tā ir viņa paša izvēle un atbildība. Piemēram, kad strādāju krīzes centrā "Skalbe", no cilvēkiem, kam bija vēme mirt, saņēmu zvanus ar šādu jautājumu: "Jūs šobrīd mēģināsiet mani atrunāt, ja?" Atbildēju, ka nemēģināšu atrunāt: "Tā ir jūsu izvēle, tomēr man būtu žēl, ja jūs nomirtu. Šķiet, ka jūs vienkārši neredzat citu iespēju." Izrādot empātiju un iejūtību, atklājot, cik viņš ir nozīmīgs, var mainīt viņa domas, jo ar varu piespiest to nevar. Ja redz, ka ar ikdienas lietām cilvēks netiek galā, ir jāsniedz informāciju par iestādēm, kur var saņemt palīdzību, lai nerodas sajūta, ka viņš ir viens, izlikts uz ielas u.tml.

Jautājums ir par sociālo sistēmu valstī. Sociāliem darbiniekiem, kas strādā ar ģimeni, bērniem, nevajadzētu aizpildīt tukšās vietas papīros, bet arī konsultēt, sacīt: "Labi, ir grūti, bet tu problēmu varētu risināt dažādos veidos - tā, tā un tā." Ir nepieciešama intervence, lai varētu izrunāt situāciju, kurā cilvēks ir nonācis. Ja sociālais darbinieks apsēstos, sarunā klientu atbalstītu, sakot: "Gadījums ir sarežģīts, tomēr to izrunāsim." Gadījumā, ja sociālais darbinieks biežāk veidotu attiecības ar klientiem, tad klienti uzticētos, dalītos pārdzīvojumos. Darbinieks spētu pierunāt klientus vērsties pie psihologa. Šādi cilvēki saprastu nepieciešamību pēc psihologa un to, kā viņš var līdzēt. Savukārt, ja cilvēks ir noslēgts, tad vienmēr dumpīgā balsī vaicā: "Kāds ieguvums no sarunas ar psihologu var būt, ja man ir nepieciešams dzīvoklis, darbs, nauda utt. Kāpēc man jādodas un jāstāsta par savām jūtām?" Šādi jautājumi bieži izskanēja krīzes centrā, kad strādāju. Lai varētu palikt centrā sesijas pie psihologa bija obligātā kārtā. "Ir nepieciešama nauda nevis saruna par to, kā pašlaik jūtos," kritizēja noteikto kārtību cilvēki no riskam pakļautās grupas. Kamēr netiek nodrošinātas pamatvajadzības, apmierinātas fiziskās vajadzības un vajadzība pēc drošības (Maslova piramīda), ir grūti uzsākt ar psihologu sarunu.

Konsulācijas pie psihologa apmeklējiet gadījumos, kad neesat mierā ar kādu savas dzīves daļu un brīžos, kad ir vēlme mainīt apstākļus, lai būtu laimīgs.

Izglītība:
The level two Intermediata Theraplay and Marschak Interaction Method Training, 2012.
Introductory Theraplay and Marschak Interaction Method training, 2012.
Terapeitiskās spēles pamatapācības, 2012.
Psychological Trauma Therapy with EMDR – Eye Movement Desensitization and reprocessing, 2010.
Minhenes funkcionālās attīstības diagnostika 1-3 gadus veciem bērniem, 2011.
Kopš 2010.g. Baltijas Psihoorganiskās analīzes institūts.

Vudkoka - Džonsona Kognitīvo spēju testu apmācība, 2009 (Sertifikāts Nr.12-14-2009).
SAFE, Secure Attacshment Family Education Mentor training, 2009.
Smilšu spēļu terapijas metode "Smilšu spēļu bilžu valoda", 2009-11.
LU profesionālais maģistra grāds psiholoģijā, psihologa kvalifikācija, 2006.

Darba pieredze:
Kopš 2009. g. Biedrība "SOS Bērnu ciematu asociācija", psiholoģe
2009-2011 g. Krīzes centrs bērniem un sievietēm "Māras centrs", psiholoģe
2002-2007. g. Krīzes centrs "Skalbes", psiholoģe
 

Darba jomas:
Psiholoģiskā konsultēšana un smilšu spēļu terapija bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem.
Teraspēle.